Uzbarojas un meklē ziemošanas vietu

Meklējot atbilstošu foto interneta plašumos, uzzinājām, ka šādus un līdzīgus jautājumus dabas pētniekiem cilvēki uzdot ik gadu. Tos apsteidzot, piemēram, Latvijas entomologu biedrība jau apkopojusi informāciju par biežāk novērotajiem kāpuriem, pievienojot arī plašu vizuālo materiālu. “Vasaras beigas un rudens sākumu kukaiņu pasaulē varētu dēvēt par tauriņu kāpuru laiku, jo šajā laikā ir iespējams sastapt ļoti daudzu sugu kāpuru. Vairums cenšas vēl paspēt kārtīgi uzbaroties, pirms rudens auksto dienu atnākšanas, vai arī jau steidz meklēt piemērotas vietas, kur iekūņoties un kur tad mierīgi pārlaist ziemu. Tieši tajā brīdī, kad tauriņa kāpurs meklē iekūņošanās vietu, cilvēki tos pamana visbiežāk, jo tie ir norāpušies no sava barības auga (uz kura sēžot, tie visbiežāk ir labi nomaskējušies un grūti pamanāmi) un bieži vien atrodami pat visai atklātās vietās – uz takām, ceļiem u.tml.,” savā sociālo kontu tīklā skaidro kukaiņu pētnieki.

Reiz būs naktstauriņš

Un, lūk, konkrētais foto modelis gandrīz droši ir ceriņu sfinga (Sphinx ligustri) kāpurs, un tas attīstīsies par vienu no lielākajiem Latvijas naktstauriņiem, kurš var lepoties ar spārnu atvērumu pat desmit centimetru platumā. Suga ir plaši izplatīta un bieži vien manāma pat pilsētvidē, taču pārsvarā – nakts stundās. Kāpuru ēdienkartē, pirms ielīst zemes virskārtā, kā jau nojaušams, ir ceriņi, tāpat kāpuriem garšo ošu lapas, irbenes, tie manīti pie saulsardzenēm. Kāda tieši ir melnā ”raga“ funkcija, kas rotā košo kāpuru, zinātniekiem vēl nav skaidrs, taču, visticamāk, tas ir paredzēts putnu apmānīšanai, bet cilvēkiem nekādu bīstamību nerada. Interesanti, ka savā tauriņu formā sfingi ir aktīvi ātri un tāli lidotāji. Tādēļ Latvijā piemērotos gados regulāri ielido pat Melnās jūras apkaimē sastopamas sugas. Sfingi ir nozīmīgi vairāku augu sugu apputeksnētāji, kam nektārs atrodas dziļi ziedā. Garā snuķa dēļ tie nektāru sūc kā kolibri – plivinoties un nenolaižoties uz zieda.