Nesen vienā no jūsu avīzēm lasīju, ka «Tukuma siltums» iepircis mazutu par Ls 280 tonnā – apmēram 560 USD. Ne Ņujorkas, ne Londonas biržās šogad mazutam tāda cena nav bijusi – tātad uzņēmums iepircis mazutu par lielāku cenu nekā pasaules cena tobrīd bijusi. Kā tā var būt? Kāpēc nevar izsludināt konkursu un nopirkt kurināmo no tā, kas sola lētāko cenu?

Jautājumu, kāpēc Tukumā nerīko konkursu kurināmā iegādei un nepublicē to Iepirkumu uzraudzības biroja mājas lapā, uzdevām arī domes vadībai. Pašvaldības vadītājs Juris Šulcs stāstīja, ka likums to neparedz. Kad iebildām, ka IUB interneta mājas lapā katrs var redzēt, ka citās pašvaldībās siltumražošanas uzņēmumi (gan SIA, gan pašvaldības SIA) tomēr sludina iepirkumus kurināmā iegādei, J. Šulcs skaidroja, ka cenu aptauju gan šķeldas, gan mazuta iegādei rīko pats uzņēmums: "Patlaban mazuts jau ir iepirkts. Taču, ja kāds pierādīs, ka var nopirkt mazutu lētāk, nekā ir Amsterdamas biržas (platz) cena un transporta izdevumi, esmu gatavs lūgt Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju mūsu iepirkumus izvērtēt. Bet es zinu, ka citas cenas Latvijā nav. Protams, tās mainās – mazutu var nopirkt par augstāku un par zemāku cenu." Domes izpilddirektors M. Rudaus-Rudovskis skaidroja, ka tieši tāpēc izveidota sabiedriskā komisija komunālo uzņēmumu auditam, lai tā izvērtētu iepirkumus un tarifus.

Sazinoties ar IUB Metodoloģijas departamenta direktora vietnieku Arti Lapiņu, noskaidrojām, ka atbilstoši likuma «Par iepirkumu sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju vajadzībām» 17. panta 2. daļai sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem, SIA «Tukuma siltums» nav jārīko iepirkums kurināmā iegādei (Šo likumu nepiemēro gadījumos, kad sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs slēdz līgumus par enerģijas vai kurināmā piegādi enerģijas ražošanai, ievērojot nosacījumu, ka sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs nodrošina vai apsaimnieko publiskus gāzes vai siltumenerģijas ražošanas, transportēšanas vai sadales tīklus vai piegādā gāzi vai siltumenerģiju šādiem tīkliem (..). Taču pašvaldībai vai pašam uzņēmumam ir jāvērtē, par kādu cenu tas iepērk kurināmo un kā šī cena ietekmēs tarifu, tātad jābūt izstrādātiem nosacījumiem par šo iepirkumu. A. Lapiņš arī atzina, ka kurināmā cenas apmērs jāpārbauda arī sabiedrisko pakalpojumu regulatoram, taču tas ir vērtējuma jautājums.

Vaicāts, kāpēc vieni uzņēmumi iepirkumu kurināmā iegādei organizē un IUB mājas lapā publicē, bet citi ne, viņš skaidroja, ka tas atkarīgs no tā, vai iepirkums rīkots sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju vai publisko pakalpojumu sniedzēju vajadzībām.