Īsi pēc 22.00 Tukumā, Lielajā ielā 53 aizdegušies malkas šķūņi, visu dzīvokļu malkas krājumi sadeguši.

Ugunsgrēka vietā jau pēc minūtēm desmit darbu uzsāka ugunsdzēsēji. 22.53 ieradās arī otra ugunsdzēsēju mašīna. Sapulcējušies iedzīvotāji sprieda, ka šoreiz nu gan ugunsgrēkā, kā tas nereti gadoties, nevarēšot vainot īssavienojumu elektrībā, jo šķūnīšos elektrības nav bijis. Vaicāti, vai pie vainas nevarētu būt puišeļi – pīpmaņi, kaimiņienes sprieda, ka tādu šajā mājā neesot, bet – nekad jau neko nevarot zināt… 23.00, kad atstājām ugunsgrēka vietu, bija cerības, ka izglābt no pilnīgas izdegšanas izdosies tikai vienu malkas šķūnīti.

VUGD Tukuma brigādes priekšnieks Dainis Bērziņš: "26. novembra vakarā ap 22.10 tika pamanīts ugunsgrēks šķūnī Tukumā, Lielajā ielā 53. Uz izsaukumu izbrauca divas VUGD Tukuma brigādes automašīnas un, ja palīgos nebūtu vēl viens auto no Kandavas, nodzēst būtu bijis pagrūti. Šķūnis izdedzis 84 m² platībā un ugunsgrēks nodzēsts ap 1.20."
Šo degšanu komandieris raksturoja kā vidēji lielu ugunsgrēku.

Vai Tukumā uzdarbojas ļaunprātīgs dedzinātājs?
No rīta, jau gaismā devāmies lūkot, kā tad Lielā ielā 53 pēc ugunsgrēka izskatās. Par laimi, izrādās – nodeguši vien šķūnīša bēniņi. Malka, kas atradās mūra daļā, ir tikai daļēji apskādēta, apdegusi un ar ūdeni aplieta.
"Dega lielās liesmās. Ugunsdzēsēji atbrauca, "pačurāja" un aizbrauca," uzrunāta teica mājas iedzīvotāja Anna Spalle. Viņa ar vīru Jāni nesa no šķūnīša trīs litru burkas ar dzērvenēm, nesīšot uz drošāku vietu. Annas kundze arī pastāsta, kā iepriekšējā dienā viss noticis: "Pirms deviņiem vakarā pārrados mājās no kultūras nama. Noliku pie šķūnīšu vanniņu, lai satek lietus ūdens, jo mūsu mājā ūdens nav. Pagāja 45 minūtes, un kaimiņš pateica, ka deg. Uzskatu, ka tā ir tīša dedzināšana. Degšana sākusies pie loga, šķūnīša aizmugurē, no dzelzceļa puses. Tur jau sniegā var redzēt – pēdas ved šurpu turpu." Spallēm malka nav apskādēta. Vairums malkas sakrauts grēdā ārpusē.
Kāds kungs vienā no šķūnīšiem kārto malkas nodeguļus. Kungs savu vārdu nevēlas izpaust, teic, ka bail neesot, bet tāds princips. Vīrs stāsta: "Šajā mājā dzīvo mana meita, viņa piezvanīja, kad sākās uguns nelaime, un es devos pie viņas. Kad ierados, sētā bija viena kaujas mašīna, tai brīdī ūdens laikam bija beidzies. Pažarnieki taisīja sniega pikas un meta tās liesmās. Bišķi jau smieklīgi bija, no malas skatoties. Policistu bija vairāk, nekā pažarnieku. Kārtībnieki, pašvaldības un ceļu policisti, labi, viņi bija vajadzīgi, lai nodrošinātu piebraucamo ceļu pažarniekiem." Kungs rāda vietu, kur uguns nelaime sākusies, un arī klāsta savas aizdomas, ka, viņaprāt, atkal uzradies kāds ļaunprātīgs dedzinātājs.
Mājas iedzīvotāja Ilze nevēlējās fotografēties, bet pastāstīja, ka sendienās šo māju kāds ļaunprātis jau nosvilinājis, tāpēc, viņasprāt, labāk to vispār nepieminēt. Un šoreiz… jā,- ir kā ir, nu nevarot būt, ka slapjā laikā, kāds tas bija vakar vakarā, lietus lāses varēja šķūnītim dzirksteli piešķelt. Pašas Ilzes malka esot slapja, un pagales nevar tā vienkārši paņemt un izgriezt. Par to, vai mājā neviens nav palicis bez malkas, ko plītī mest, Ilze, Anna un kungs, kurš nevēlējās nosaukt savu vārdu, teica, ka esot gan, bet tie esot cilvēki, kam nekad malkas neesot vajadzējis.