6. martā uzzinājām, ka Tukumā, Raudas ielas veikalā «Pa ceļam», notikusi laupīšana; kāds vīrietis, ar pistolei līdzīgu priekšmetu piedraudot pārdevējai, nolaupījis no kases naudu.

Lai uzzinātu ko vairāk, sazinājāmies ar veikala vadītāju, taču viņa pati veikalā vēl nebija bijusi, tikai izteica izbrīnu par apsardzes firmas lēno reakciju – viņas dēls no Lauktehnikas ieradies gandrīz vienā laikā ar apsargiem, kam ofiss taču netālu; tāpat apsargi nav vis uzreiz braukuši meklēt laupītāju, bet uzkavējušies veikalā… Pēc šī gadījuma vadītāja apsverot iespēju, ka lietderīgāk ierīkot videonovērošanu. Vairāk par pašu notikumu telefoniski pastāstīja pārdevēja, kas tobrīd atradās veikalā:
– Tajā mirklī veikalā neviena nebija un pa durvīm ienāca jaunietis – apmēram 18 līdz 20 gadus vecs. Seju neredzēju, jo bija aizklāta ar šalli un kapuce galvā. Kad viņš pateica, ka laupīšana, es vēl nosmējos. Tā arī pateicu: «Ko tu āksties!» Tajā mirklī pat neskatījos, kas viņam rokā – skatījos uz viņu pašu; ka viņš tāds garāks (kaut kur 1,80 m). Tad palaidu acis uz leju, jo domāju, kāpēc tā šalle seja priekšā – ārā taču nav tik auksts; un rokā, jāsaka, bija pistolei līdzīgs priekšmets (es kā sieviete no ieročiem neko daudz nesaprotu). Tālāk bija traki – tagad cenšos atgūties. Viņš pavēlēja, lai atveru kasi, un stūma it kā kases virzienā, taču ar laupījumu galīgi neveicās. Inkasācija jau bija prom – naudu jau veikalā netur, bet viņš meklēja – kasē atradās Ls 7 ar kapeikām. Kā jau stulba sieviete, gribēju viņu pastumt nost no kases aparāta, bet viņš man ar to pistoli iedeva pa pieri. Ja būtu gribējis novākt, varēja to riktīgi izdarīt, taču tā nebija. Viņš, acīmredzot gāja tikai pēc naudas – notupās lejā, gribēja atrast kaut ko vairāk; tur atradās šokolādes krājumi – neko no tā nepaņēma; augšā – cigaretes – nepaņēma, līdz alkoholam vispār neaizgāja. Un tad jau viņam bija jālaižas, jo kaut kas sāka pīkstēt – nezinu, nostrādāja kases aparāts vai signalizācija, bet kaut kas pīkstēja.
Tas laiks, kamēr atbrauca «Evors», man likās ļoti ilgs. Jau sākumā nospiedu trauksmes pogu, taču pulkstenī neskatījos; vēl no sava telefona zvanīju apsardzei – viņš neredzēja, jo pie auss to neliku; vienkārši turēju ieslēgtu cerībā, ka apsargi pēc numura sapratīs, ka te kaut kas nav kārtībā; nevarēju neko parunāt. Bet, kad viņš jau bija pa durvīm laukā, zvanīju apsardzei vēlreiz, un viņi teica, ka puiši izbraukuši. Cik liels laika intervāls pagāja, nevaru pateikt – es neskatījos pulkstenī. Viss notika ap 21.15 – kad zvanīju apsargiem pirmo reizi un nevarēju runāt, skatījos telefonā – bija 16 minūtes pāri deviņiem; kad zvanīju otrreiz – 17 minūtes.
Beigās, kad atbrauca «Evor» puiši, viņi arī izsauca policiju. Pēc viņu teiktā sapratu, ka ceļā redzējuši mašīnu, ar kuru aizbrauca laupītājs, taču viņi jau nevarēja zināt, kas brauc…

P. S. firmas «Evor» pārstāvis ir solījis komentēt šo gadījumu; apsargu viedoklis mūs interesē tāpēc, ka par kavēšanos saņemta sūdzība arī no SIA «Dekšņi» veikala, kur šonedēļ tika aplaupīts seifs.