Pērnā gada nogalē dienasgaismu ieraudzīja jaunā pētnieciskās žurnālistikas censoņa Imanta Liepiņa grāmata «Ventspils tranzīta biznesa karš». Ņemot vērā, ka Imants Tukuma pusē audzis un vakar arī stādīja priekšā savu veikumu, aicinājām autoru uz iepazīšanās sarunu.

No mūzikas līdz biznesa elites mahinācijām

I. Liepiņš:

– Tā kā joprojām daļēji esmu tukumnieks – šeit man radi un draugi dzīvo, gribētu pateikt lielu paldies Raiņa skolai un Zemītes pamatskolai, kur mācījos. Tas bija interesants un neaizmirstams mācību laiks, jo skolotāji nebija veci stagnāti, bet savas lietas entuziasti; katrā ziņā esmu pateicīgs liktenim, ka skolu varēju pabeigt tieši Tukumā. Pēc tam nekas īpaši nozīmīgs dzīvē nav noticis – esmu strādājis dažādos medijos, tostarp «Dienas Biznesā» un «Neatkarīgajā Rīta Avīzē». 2006. gadā uzrakstīju grāmatu par jauniešiem aktuālu rokmūziku, iekļaujot tajā savas iepriekš tapušās intervijas ar dažādām grupām, tostarp «Depeche mode» un «Limp bizkit». Savukārt šī grāmata par Ventspili ir tapusi kā viens no rezultātiem tam pētnieciskajam darbam, ar ko pēdējos divos trijos gados esmu nodarbojies. Protams, lielākā daļa grāmatas satura jau iepriekš bijusi publicēta dažādos medijos. Jēga bija visu to apkopot vienuviet un uztaisīt tādu kā šķērsgriezumu visai ar Ventspili saistītajai noziedzībai; tāpat kā ģeologs urbjas zemē un pēc tam analizē augsnes sastāvu, tā es grāmatā pa kārtai mēģināju salikt dažādas kriminālās aktivitātes – sākot ar naftas vada apzagšanu, dokumentu viltošanu un beidzot ar korupciju visaugstākajā līmenī. Tāda bija pamatideja.

– Īsos vārdos pastāsti – kas tad, tavuprāt, bija Ventspils tranzītbisnesa kara pamatā?

– Ventspils tranzītbiznesu veido Latvijā vislielākā un ietekmīgākā uzņēmumu grupa, kuru vieno tas, ka šie uzņēmumi strādā vienā ostā un ir daļēji cits no cita atkarīgi; tāpēc pierasts tos uzlūkot kā vienu veselumu. Šī tranzītbiznesa kopējā vērtība sasniedz 3 līdz 5 miljardus dolāru pat krīzes situācijā; jo tur ietilpst gan «Polockas – Ventspils» cauruļvadi, «Ventbunkers», Ventspils naftas termināls, Latvijas kuģniecība, Ventamonjaks, Kālija parks un Ventspils tirdzniecības osta, neskaitot citus, mazākus biznesiņus. Viss šis milzīgais bizness spēj ietekmēt Latvijas ekonomikas reālo izaugsmi. Turklāt tas nav vis spekulatīvs bizness, bet reāla kravu pārkraušana, kas rauj iekšā Latvijā ārvalstu valūtas. Tukumniekus šis bizness skar vistiešākajā veidā, jo Džūkstes pagastā ir viena no maģistrālā naftas vada stacijām, kur strādā daudzi vietējie iedzīvotāji; pelna arī dzelzceļa darbinieki un pat Mamerts Vaivads – viens no ietekmīgākajiem Ventspils uzņēmumu vadītājiem, ja nemaldos, ir pierakstīts Tukumā. Nav brīnums, ka tik apjomīgs bizness iekārdināja dažādus blēžus un mahinatorus, kas sāka raut šo biznesu uz pusēm. Vēlme sagrābt un pārdot šo biznesu tad arī ir visu Ventspils cīņu pamatā.

– Vai agrāk bizness Ventspilī bija tīrāks un godīgāks – blēži uzņēmumu vadībā taču nenokrita no gaisa?

– Viena no daudzajām kļūdām bija dažādu ofšoru ielaišana gan uzņēmumu privatizācijā, gan vēlāk, pārdodot uzņēmumu kapitāldaļas dažādiem mīklainiem ofšoriem. Pats par sevi ofšoru izmantošana nav nekas nelikumīgs; slikti, ja tas tiek izmantots, lai nemaksātu nodokļus. Esmu sameklējis dokumentāciju gandrīz visiem Ventspils ofšoriem un ir tā, ka, piemēram, vienam Britu Virdžīnu salās reģistrētam ofšoram, kas pirms dažiem gadiem kontrolēja 90% kravu apgrozījuma Ventspils ostā, visa dokumentācija bija tikai 14 lappušu gara. Ņemot vērā, ka par šīm firmelēm ir tik maz informācijas, tad ar tām arī vienkārši spekulēt. Lai nu kā, bet, pateicoties Ventspils uzņēmēju cīņai par varu, pērn kravu apgrozījums Ventspils ostā kritās par 10,8%; no tā cieš visa Latvija. Tās ir sekas par kurām oligarhi vispār nedomā.

Vīreļi un blēži

– Vai vari pateikt, kādai auditorijai grāmata domāta – ņemot vērā daudzu ekonomikas terminu lietošanu, ne vidusmēra lasītājam…

– Manuprāt, potenciālais lasītājs, pirmkārt, ir tas, kuram vispār interesē, kas notiek valstī. Ventspils situāciju esmu izmantojis tikai kā piemēru, lai skaidrotu dažādas norises ekonomikā. Diemžēl šobrīd mums ir jādomā, kā atveseļot Latvijas ekonomiku, un šī grāmata daudziem varētu kalpot kā skaidrojošs līdzeklis, piemēram, tam, kāda nozīme ir zīmolu veidošanai biznesā, ar ko atšķiras vajadzīgi un nevajadzīgi starpniecības pakalpojumi un tamlīdzīgi. Gribētu tomēr teikt, ka grāmatas lasīšanai nav nepieciešamas speciālas priekšzināšanas; grāmatas aizmugurē ir skaidrojošā vārdnīca, kur pateikts, kas ir kas – gan cilvēki, uzņēmumi, gan ekonomikas terminu skaidrojumi.

– Tomēr shēmu, kā izkrāpt naudu, dibinot fiktīvas firmas, līdz galam tā arī neatklāji…

– Kā tas notiek, es pats redzēju 2005. gadā – šobrīd par laimi situācija ir mainījusies, jo arī policija kaut ko dara. Taču pēc Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta vadītāja Viestura Burkāna ieteikuma es tiešām speciāli nepieminēju detaļas, lai mana grāmata nekļūtu par bandītu rokasgrāmatu. Grāmata domāta, lai informētu sabiedrību par dažādiem krāpnieku paņēmieniem, nevis veicinātu jaunus.

– Raksturojumos esi nesaudzīgs – cilvēku nosauc par blēdi vai vīreli, Saldus pilsētu – par noplukušu Kurzemes pilsēteli… Vai šis melbaltais redzējums tāds apzināts?

– Man pašam, rakstot grāmatu, bija vēlme pieturēties pie literārāka izteiksmes veida – lai nebūtu, kā grāmatās par kampējiem un citiem sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, jo parasti šāda publicistika mēdz būt literāri sausa un nebaudāma; centos materiālam piešķirt dzīvību, jo dažādi finansu noziegumi no literārā viedokļa tiešām nav nekas interesants. Interesanti krāpniecības gadījumi kļūst tad, ja redz, pie kā tas noved. Mums ir ļoti laba mēraukla, pēc kuras pateikt, kurš vīrelis ir uzskatāms par blēdi un kurš nav – tas ir likums. Krimināllikumā ir uzskaitītas visdažādāko noziedzīgo nodarījumu pazīmes un pēc tā varam salīdzināt, vai cilvēks ir pārkāpis likumu vai nav.

– Tomēr tāda apzīmējuma kā «blēdis» krimināllikumā nav…

– Jā, tāda nozieguma, kā blēdība vai nelietība, krimināllikumā nav, tāpēc, kā man teica advokāts Zigurds Krastiņš, Latvijas republikā pilnīgi droši kādu var lamāt krieviski, jo tā nav valsts valoda un tiesā būs grūti pierādīt, ka tas ir apvainojums.

Noziedznieki ir kā mākslinieki – tikai draņķību veikšanā

– Grāmatā izpaliek tās varoņu gaitu noslēguma – lasītājs tā arī neuzzina, ko šobrīd dara tukumnieks ar iesauku Murķelis, cik sirmu matu ieguvis uzņēmējs Jansons un tamlīdzīgi?

– Pēc tam, kad grāmata bija samaketēta, mēs uzzinājām, ka Murķelis kopā ar vēl septiņiem cilvēkiem ir arestēts par narkotiku pārvadāšanu; nekur tālu dzīvē šie sīkie blēži netiek. Viņu domāšanas veids (protams, ir izņēmumi) ir tāds, ka viņi izkrāpto naudu izmanto nevis, lai sāktu godīgu dzīvi, bet gluži otrādi – pāriet no salīdzinoši nekaitīgiem noziegumiem uz daudz smagākiem.

– Tavuprāt, kas veicina degradēšanos – visatļautības sajūta?

– Nesen bija ziņa, ka Rīgā jaunieši aiz neko darīt bija noklapējuši kādu bomzi… Vai – ko teikt par bezjēdzīgām dzērumā izdarītām slepkavībām? Noziedznieki tāpat kā mākslinieki radoši attīstās – tikai pretējā virzienā dažādu draņķību darīšanai; tā arī notiek personības degradācija. Runājot par mazajiem «shēmotājiem», kas atmazgāja no zagtās degvielas iegūto naudu, konkrēti vairāki Tukuma jaunieši acīmredzami notrulinājās.

– Kālab grāmatā nav pieminētas zādzības no SIA «LatRosTrans» degvielas vada «Ventspils – Polocka»? Savulaik taču visā valstī izskanēja skandāls par bijušā Saeimas deputāta Oskara Grīga īpašumā atrasto nelegālo pieslēgumu?

– Rakstot grāmatu, konsekventi pieturējos pie principa rakstīt tikai par notikumiem, par kuriem man ir pilnīgi droša informācija un kuros pats esmu piedalījies. Oskaru Grīgu nepazīstu tādā mērā, lai par viņu rakstītu, un, otrkārt, naftas vada apzagšana ir nepārejoša problēma. Tas vien, ka visi šo problēmu zina, bet nespēj atrisināt, ir problēma. Ir pilnīgi skaidrs, ka profesionālo degvielas zagļu grupējumiem (zināmi pieci lielākie) ir savi informatori vai nu «LatRosTrans» uzņēmumā vai kur citur – viņi perfekti zina, kad spiediens naftas vadā pieaugs, kad samazināsies; kad notiks vada tīrīšana un tamlīdzīgi. Tā joprojām ir neatrisināta problēma, kas, baidos, tā arī netiks atrisināta.

Akcionārs, lai paturētu kāju durvīs

– Tā, melnbalti skatoties, pasaki – Aivars Lembergs ir labais vai sliktais?

– To nevaru pateikt, jo nekad neesmu runājis ar viņu par tādām tēmām. Grāmatā ar šādu polarizētu skatījumu gribēju parādīt, ka ir cilvēki, kuru darbi veduši pie laba rezultāta (tas, ka uzņēmums kļūst par lielāko nodokļu maksātāju savā reģionā, manuprāt, ir pareizais virziens), un ir cilvēki, kuru darbībai nemitīgi seko skandāli, kriminālprocesi, maksātnespējas un tamlīdzīgi; respektīvi, nav pozitīva rezultāta. Nav nekāds noslēpums, ka laikā, kad Latvijas kuģniecībā valdīja tā saucamie Ventspils opozicionāri (no 2002. līdz 2005. gadam) no kompānijas ofšoros «pagaisa» 70 miljoni dolāru; par to ierosināts kriminālprocess jau vairākās valstīs.

Kas attiecas uz Aivaru Lembergu, vislabākais rādītājs ir tas, ka trīs mēģinājumi viņu notiesāt, beidzās neveiksmīgi. Ojāra Grīnberga lietā Lembergs tika atzīts par nevainīgu un Tiesa paziņoja, ka lietai ir politisks raksturs; lietā, kur Lembergs it kā izspiegojis savus oponentus, izrādījās, ka visa lieta ir tapusi viena veca dzērāja fantāzijās. Trešo lietu, ko mēģināja ierosināt par deklarācijas neiesniegšanu, tiesa atdeva atpakaļ, sakot, ka noticis cilvēktiesību pārkāpums ne kriminālnoziegums… No šāda viedokļa šis gads būs ļoti interesants, jo beidzot gadiem ilgi vilktie Ventspils kriminālprocesi tiks izskatīti tiesā. Domāju, ka mēs uzzināsim daudz ko interesantu.

– Šī grāmata nāk klajā pirms pašvaldību vēlēšanām un Lembergs tajā pozicionēts kā labais tēls – tad nu stāsti, kas apmaksāja grāmatas izdošanu un kāpēc pašam pieder akcijas Ventspils uzņēmumos?

– Kad grāmatu biju jau tikpat kā uzrakstījis un meklēju izdevēju, ar kopīga drauga starpniecību Lembergs mani uzaicināja satikties. Tas notika laikā, kad Lembergam bija noņemta lielākā daļa drošības līdzekļu un viņš varēja satikties ar cilvēkiem; pavisam esam tikušies sešas reizes – vidēji trijos mēnešos reizi, lai kādu pusstundu parunātu par valstī notiekošo.

Runājot par saistību ar Ventspils uzņēmumiem – esmu izmantojis to pētnieciskās žurnālistikas paņēmienu, ko rietumos žurnālisti lieto jau 100 gadus; proti, publiskajās akciju sabiedrībās «Ventpsils nafta» un «Latvijas kuģniecība» abās nopirku pa 20 akcijām. Tā ieguvu mazā akcionāra statusu un iespēju ne nu gluži ar kāju vērt vaļā Olgas Pētersones durvis, bet satikt kompānijas vadošās amatpersonas, piedalīties tiesās un akcionāru sapulcēs, ko citādi nevarētu.

Grāmatas izdevējs ir apgāds «Mantojums», kas pārsvarā izdod mākslas katalogus un kultūras afišas, taču arī Lato Lapsas grāmatas. Gribu teikt, ka grāmatai nav absolūti nekādi sponsoru un, domāju, ka arī nevajag, jo pārdošanās kādai pusei padara autoru atkarīgu un baigi neveicas, ja autors pārdevies blēžiem. Žurnālistam vajadzētu būt atkarīgam no lasītājiem, nevis kaut kādiem oligarhiem.

Turpinās rakstīt

– Ko teiksi par Latviju kopumā?

– Kā ikvienam, man nav nekas labs ko sacīt. Ļoti gribētu, lai latvieši izmantotu iespēju atbrīvoties no pašreizējās politiskās virsbūves; tāpat vajadzētu atvadīties no dažādiem likumdošanas vai ekonomikas ekspertiem (visām Karnītēm, Freimaņiem un Brikšēm) – lielā mērā tas ir viņu nopelns, ka, klausot nepareizām sabiedriskām un ekonomiskām teorijām, Latvija ir iekļuvusi ekonomiskā bedrē. Manuprāt, ir īstais laiks pārvērtēt, vai esošie sabiedriskie un politiskie līderi ir vajadzīgi.

– Kas tad būs īstie un pareizie?

– Es nezinu. Gadiem ilgi saskaroties ar Latvijas biznesa eliti, ir redzams, ka arī biznesmeņi nav apmierināti ar pašreizējo valsts vadību. Meklēt vainīgos ir par vēlu, jo jācīnās ar sekām – kad beidzies finanšu un nekustamo īpašumu spekulāciju laikmets, izrādās, ka rūpniecība nīkuļo, zemnieki nevar galus savilkt, zvejniekiem kuģi sagriezti lūžņos, tranzītnieki karo savā starpā… Valstī acīmredzot kaut kas fundamentāli jāmaina. Pareizais risinājums, ko cenšos arī savā darbā īstenot, ir censties vairāk rīkoties pašiem; piemēram, ar senu kolēģi esam nodibinājuši žurnālistiskās pētniecības biedrību un mēs notikumus ne tikai aprakstām, bet cenšamies arī pabīdīt vajadzīgajā virzienā; tāpat sadarbojamies ar ārvalstu kolēģiem. Rudenī veicām lielu pētījumu par toksisko atkritumu kontrabandu no Austrumeiropas uz Rietumeiropu.

– Vai gribi ko teikt par saviem nākotnes plāniem?

– Ar nākotnes plāniem ir tā – ņemot vērā, kādi materiāli šobrīd atrodami pat bez īpašas meklēšanas un rakšanas, es gribētu uzrakstīt vēl kādu dokumentālu grāmatu. Redzot, kas valstī un pasaulē notiek, nav nekādas motivācijas rakstīt izdomātu romānu. Latvijā pietrūkst dokumentālās literatūras, un ceru, ka tas mudinās arī citus rakstīt.