Līdz pat janvārim Tukuma muzeja izstāžu zālē, Harmonijas ielā, būs apskatāma Alvja Ozoliņa izstāde «Multigonijas – leģendu mozaīka».

7. novembrī ikvienam bija iespēja satikt mākslinieku klātienē – sveikt un izjautāt par Multigoniju –

Alvja teoriju par uztveres daudzveidību. Lai mazāk būtu kas jāskaidro, Alvis turpat muzejā bija sakopējis kaudzīti savu dzejoļu – dažus nolasīja, taču vien tālab, lai uzsvērtu multigonisma iespējas. Kas īsti ir multigonisms? Vienkārši runājot – ļaušanās domu vai asociāciju plūsmai ārpus jebkādiem ierobežojumiem; kurā virzienā zemapziņas strāvas parauj, tādos tēlos arī iedzīvojies; protams, šādā apziņas robežstāvoklī dienasgaismu ierauga neparastas lietas par kurām jābrīnās – tas viss no manis? Vai tās raksturo mani un – kas galu galā esmu es pats? Alvis ļāvies krāsainām rotaļām gleznās un instalācijās; raudzījis dot tām jēgu leģendās. Lūk, viens no dzejoļiem tiklab arī leģenda:

Tādas hameleoniskas pārdomas

Hameleons klīstošām acīm pārmaina uzvalka rūtaino rakstu pret rimbuļiem platiem,

Hameleona pārvērtības neaprobežojas tikai ar uzvalka rakstu un matiem –

Hameleons izmaina savu patību visdziļākajās sirdsapziņas aizās,

Hameleona garā garā garā garā un lokanā mēle ap pašām dzīvības saknēm laizās –

Hameleons paspiež man roku,

Mēs draudzīgi sasmaidāmies,

Es Hameleona patību, viņam nezinot, zogu,

Mēs ar patībām apmaināmies –

Tagad man ir viņa uzvalks,

Viņam mani smiekli – –

Kad Hameleons kļūst melnbalts,

Viņu saskatīt ir viegli –

Ierāmēts pie sienas viņš nemitīgi dīdās,

Līdz ar klavieru melnbaltajiem taustiņiem pa oktāvām bīdās –

Hameleons pārvērties interjera vīzijā kļūst estētiski baudāms,

Tagad Hameleonu var pierakstīt un pārvērst naudā,

Hameleona valūtas svārstībās ar augstām peļņas likmēm –

Visu pasauli pārvalda šie skaitļi, kurus Hameleoni diktē – –

Mēs draudzīgi sasmaidāmies,

Paspiežam viens otram roku,

Un es kopā ar Hameleoniem pasaulei melnbalto krāsainību zogu – –

Mēs kļūstam arvien vairāk Hameleoni

Un pārstājam atpazīt savu sākotnējo krāsu,

Savu patību mēs apmainām

Pret Hameleona dzīves stāstu –

Smejamies ar svešiem smiekliem,

Ņemam uzvalku no kompromisu diegiem,

Savu interjeru pakārtojam radiniekiem,

Pavasari pielīdzinām pieclatniekiem,

Tad visbeidzot apsēžamies savā ērtā krēslā –

Siltā, komfortablā, elegantā Hameleonkrēslā,

Roku paspiežot viens otram,

Hameleoniski sirdsapziņas pārpalikumus zogam,

Labāk paliekam kā visi – –

Slavēti lai Hameleonismi!

Tikai kaut kur šūpojoties pavīd kāda gara gara gara mēle,

Atgādina mums, ka viss šis Hameleonisms ir vien ilūziju spēle…

***

Ņemot vērā jaunvārdu daudzumu darbos, aicinājām autoru uz nelielu sarunu par valodas nozīmi.

A. Ozoliņš: 

– Viena no izstādes kodoltēmām – lai gan pasaulē ir daudz valodu, katram cilvēkam ir personiskas valodas nianses. Gadās, ka mazi bērni runā savā valodā, tikai viņi nav nofiksējuši, cik tas ir būtiski. Ja cilvēkam ir sava valoda, tad domu apveidus ir iespējams noķert konkrētāk un trāpīgāk, nekā, ja par varītēm mēģina piedabūt jau kādu esošu vārdu klāt.

– Bet varbūt mēs vairāk dzīvojam sajūtās – un kādus gan tām vārdus piemeklēt?… Varbūt pietiek ar žestiem?

– Faktiski jebkas var būt kā vārds. Arī glezna var būt kā kods vai zīme. Kad vārdi tiek izdomāti, tie būtībā ir tikai karkass, uz kura tiek uzlikta intonācija; tā ir viņu funkcija – radīt kādu noskaņojuma niansi. Ja reiz izdomāts tāds vārds, kā funticikls, tad tāpēc, ka bijušas kādas asociācijas ar noteiktiem tēliem. Runājot par izstādi, es respektēju, ka jebkurš pieliek klāt savu stāstu.

– Ir tik daudz skaistu valodu, bet tu saki – funticikls; skan tik tehniski, kā zobrati ausīs…

– Tā šīs izstādes specifika – izstāde tika veidota kā leģendu mozaīka, un tas prasīja uz šo intonāciju noskaņot.

– Tavos darbos visai daudz sieviešu – kā tas jāsaprot?

– Es neizvairos no fakta, ka šī skaistuma dimensija man ir ļoti tuva.

– Kas tevi satrauc?

– Mazdruciņ sāpina sabiedrības tendence sašaurināt redzesloku tikai līdz eksistenciālām lietām. Faktiski tas, kas varētu cilvēku izraut no depresijas, tiek atstāts neievērots. Visapkārt taču tik daudz foršu lietu, kas neko nemaksā – vajadzētu tikai mazliet paplašināt interešu loku un to izbaudīt…