Ir tāda bērnu rotaļa «Trešais lieks», un, ja kādam no atmiņas tā jau pabalējusi, atgādinu: spēlētājiem jāsaķeras pa pāriem, bet tas, kurš sev draugu neatrod – kļūst par ķērāju vai, īsāk sakot, viņš nokļūst visneizdevīgākajā spēles pozīcijā.

Līdzīgas "pārošanās", fonā skanot izsaucieniem "Krīze, krīze!", pašlaik notiek arī valdībā, kur vispārējās taupības nolūkos visi cenšas apvienoties. Piemēram, Bērnu un ģimenes lietu ministrija nu atbildēšot par integrācijas jautājumiem. Ārlietu ministrijas darboņiem, iespējams, būs jāapvienojas un jāsatilpst tikai divās ēkās…triju vietā. Bet kāds jau šajā spēlē, kuras rezultātiem vajadzētu samazināt valsts budžeta izdevumus, paliek arī par to lieko – ierēdnītis vai kāds cits algots darbinieks.
Īsāk sakot, topot (vienlaikus arī pārtopot) jaunajam budžetam, valsts iestādēs manāma tāda kā aktīvāka kustība, bīdīšanās un stīvēšanās, jo kaut kā jau tie paša Godmaņpapa pieprasītie 5% izdevumu cilvēku resursiem jāsamazina. Plāns jau viennozīmīgi apsveicams, jo tā ir iespēja atbrīvoties no tiem darboņiem, kas, iespējams, valsts sektorā algu saņem par velsviņzin ko. Savukārt palikušajiem būs stimuls mazliet vairāk pacensties, darīt savus darbu rūpīgāk, atbildīgāk. Nav jau nekāds noslēpums, ka pēdējo gadu laikā tieši valsts sektorā bija novērojama "lielā tautu staigāšana" jeb cilvēki bieži mainīja darbu – ieguva nepieciešamo pieredzi, darba iemaņas un pārgāja uz privāto sektoru, kurā atalgojums bija ievērojami lielāks. Bet valsts iestādēs palika tie, kas sava darba patrioti vai arī…kas ne uz ko labāku nemaz nevarēja cerēt! Nu situācija, vismaz ekonomiskā, ir mainījusies…
Tomēr, kad izlasu ziņu "satiksmes ministrs Ainārs Šlesers savu šoferi iecēlis valsts akciju sabiedrības «Latvijas autoceļu uzturētājs» padomē, atalgojums Ls 900. Mani sākt mākt pamatīgas aizdomas, ka visi tie "taupības režīma" pasākumi ir tikai acu aizmālēšanai, jo patiesība prātā ir bīdīšana. Savējo un sava labuma bīdīšana.