Pēc Latvijas Valsts universitātes beigšanas Irma Meija 1958. gada 1. augusta novakarē ieradās Džūkstē ar nelielu koferīti rokās. Ceļu uz tobrīd aizslēgto skolu viņai parādījis kāds turpat netālu sastapts zēns, naktsmājas palīdzēja atrast skolotāja Ilga Līduma.

Skolotāja Meija Džūkstes vidusskolā strādāja no 1958. gada 1. augusta līdz pat 2006. mācību gada beigām. Šī bija viņas pirmā un vienīgā darba vieta. Sagaidot skolotāju dienu, publicējam dažas Džūkstes vidusskolas ilggadīgās skolotājas Irmas Meijas (1931. – 2006.) vēstules studiju biedrenei un draudzenei Veltai Knospei par pirmajiem darba dzīves soļiem Džūkstē.

Judīte Timma, Džūkstes muzeja vadītāja

P.S. Varbūt tas mazais zēns, kurš savulaik jaunajai skolotājai parādīja ceļu uz skolu un kam tagad varētu būt 57 gadu, varētu atsaukties?

Vissvarīgākās – izziņas

1958. gada 11. augustā

Sveiki, Veltiņ!

…Es vēl nekādi nevaru dabūt pavēli par pieņemšanu darbā, jo visu laiku trūkst kādas izziņas, kuru jāsadabū bezgalīgs daudzums. Vēl ir palikusi zīme no rentgena, tad laikam būs viss, ja nepieliks vēl ko klāt. Ar dzīvokli vēl pa vecam, jo direktors vēl nav bijis. Biju gan apskatīties to bijušā MTS (Mašīnu un traktoru stacija) māju. Tur ir tādas diezgan pieklājīgas istabiņas. Galvenais – ir elektrība un tikko izremontēts. Es jau vienu istabu noskatījos, apmēram tik liela kā mūsu kopmītņu istaba. Klāt ir mazītiņš pieliekamais, ieejams tieši no istabas. Sliktāk, ka nezinu, kādas man būs stundas. Ja man būs internāts, tad arī būs jādzīvo pie internāta, bet ja būs stundas vidusskolā, tad iešu uz to MTS māju, pa ceļu jāiet vairāk kā kilometrs. Bet, kā jau teicu, pagaidām nav priekšniecības un neko nevaru zināt. Vispār man tāda sajūta, ka pienāks 1. septembris un daudzu skolotāju nemaz nebūs, jo tagad vēl trūkst: fiziķa, viena matemātiķa, ģeogrāfa, svešvalodnieka, fizkultūrieša un varbūt vēl kāda.

Šīs dienas klejoju pa apkārtni un ļoti skumstu, ka te nav mežu. Varētu kaut ogās aiziet. Uzzināju, ka mūsu skola ir viena slavena ēka, jo tā esot viena no pirmajām nabagmājām Baltijā. Tad vēl vecās skolas drupas ir izmantotas filmā «Nauris» (liekas, ka «Rita»). Tagad pastaigas dienas beidzas, jo man iedeva divus mikroiecirkņus bērnu uzskaitīšanai (71 mājas, apm. 12 km diametrā), tur būs pamatīga noiešanās.

16. vai 17. braukšu uz Rīgu, jo man ļoti vajag kurpju, bet visas aunamās un ģērbjamās lietiņas ir pie Dzidras. Sandales pavisam plīst kopā, bet es, kā skolotāja, nevaru tak tagad staigāt applīsusi, citādi bērni sāks ar pirkstiem rādīt.

Un beidzot vissmagākais un nekaunīgākais jautājums no manas puses. Vai Tu nevarētu man aizdot drusku naudiņas, jo es augustā algu vēl nesaņemšu, jo līdz 5. aug. sastādīja algu sarakstus, bet man tad vēl nebija pavēles par pieņemšanu darbā. Visu maksāšot septembrī. Man ļoti nepatīkami Tevi apgrūtināt, bet Tu esi mans vienīgais balsts, pie kā tagad ķerties…

Irmis

Bērni esot…šausmīgi…

1958. gada 31. augustā

Sveiciens!

Veltiņ, esmu patlaban lampu drudža stāvoklī, jo rītu man būs pirmās uguns kristības. Baidos, ka jau pirmajā dienā neatgadās kas "ekstra", jo visi baida, ka tie bērni ir šausmīgi. Pirmos stundu plānus uzrakstīju, patlaban mokos ar klases audzinātāja runu. Laiks runāšanai dots apm. 50 min., bet man ir tikai piecām minūtēm. No domāšanas plīst jau galva.

Man tagad iedalītas stundas 5. – 7. kl. un pagaidām 6. kl. audzināšanā. 6. kl.par audzinātāju ir paredzēts vācu valodas skolotājs, kura vispār vēl nav. Pagaidām man uzdeva sagatavot šo klasi rītdienai un arī uzmanīt tik ilgi, līdz būs jaunā (-ais) vācu val. skolotāja. Šodien aizstiepu uz klasi visus savus traukus: vāzi, glāzi… Šobrīd mums viss tādā pagaidu stadijā. Vēl nav ģeogrāfa, dabas zin. skolot., vācu val. skolot. Arī māc. daļa (mācību daļas vadītāja) atbrauca tikai aizvakar un šodien steigā izkāra pirmo stundu sarakstu. Man stundas saliktas diezgan pretīgi. Brīvā diena ir trešdien, pirmdien ir pirmā stunda, sestdien – pēdējā. Bet tur, droši vien, būs daudzi grozījumi.

26. un 27. datumā Dobelē bija skolotāju konference. Es daudz no tās gaidīju, bet nekas liels jau nebija. Pirmajā dienā bija referāts par starptautisko stāvokli, novada pētīšana utt. Otrā dienā gan bija darbs sekcijās, bet arī diezgan neinteresanti. Vienīgais labums – iedeva vielas sadali visam pusgadam.

Dzīvokli arī beidzot iedeva. Tādā rožainā krāsā izkrāsota istabiņa. Tagad visi zobodamies sauc pa rožaino buduāru. Viens logs, kurināma no internāta istabas. Virtuve būs mājas otrā pusē, lai tur nokļūtu, jāskrien pa durvīm ārā un pa otrām durvīm iekšā. Nav jau diezin cik ērti, bet citiem ir vēl sliktāk. Rītu laikam taisīšu pārvākšanos, jo pagaidām vēl arvien dzīvoju otrā internātā kopā ar jauno matemātiķi un otro krievu val. Pēdējā laikā arī šeit mums gāja diezgan jautri. Kopā pirkām kartupeļus, ābolus un gatavojām maltītes. Tagad tīri žēl iet projām…

Uz Rīgu laikam tik ātri tagad nevarēs tikt, kādu svētdien jāaizbrauc uz pāris stundām pēc grāmatām. Tu par mani neuztraucies uztura ziņā, jo mūs no 1. datuma baros kopgaldā… Uz redzi –

Irmis

Vēl jau turos!

1958. gada 5. septembrī

Labdien!

Mīļo, Veltiņ, redzi, es Tev solījos rakstīt pēc 1. sept. un šoreiz solījumu centīšos arī pildīt. Nu jau pirmā nopietnā darba nedēļa iet uz beigām. Pa šo laiku esmu iemantojusi nejaukas skolotājas slavu. Bet, ko lai dara, ja viņi paši nemaz nav tik jauki? Visiem līdzekļiem cenšas izvest no pacietības. Es jau vēl turos, bet kādu dienu laikam eksplodēšu, tik ļoti brīžiem aizdod dusmas. Tomēr taisnība laikam vien būs, ka jaunākajās klasēs ir grūtāk ar disciplīnu nekā vecākajās. Zināšanas viņiem ir ļoti viduvējas. 5. klasē es vispār pagaidām nevaru saprast, ko lai bērniem prasa un cik uzdot. Pirmajās stundās es centos dot pēc grāmatas gabaliņus lasīt un stāstīt, bet, izrādās, ka tas ir par grūtu. Direktors man ieteica pagaidām likt tulkot, lasīt un atbildēt uz jautājumiem… Klase audzināšanā man vairs nav. Atbrauca bioloģijas skolotāja un viņa paņēma audzināšanā 6. kl. Vēl mums nav vācu val. un ģeogrāfa. Pārējie beidzot ir.

Es jau pārvācos uz savu dzīvokli MTS mājā. Tur esmu nodzīvojusi jau trīs dienas. Ja Tu zinātu, kā mani veda ar visu gultu uz turieni! Veda ar traktoru, un vedējs bija pilnīgi pilnā, braucām no viena grāvja malas uz otru, divas reizes gāzāmies. Direktors visu laiku stāvējis pagalmā un izmisumā runājis, kāpēc atļāvis braukt. Pusotru kilometru veicām gandrīz divās stundās. Bet vistrakākais bija pa nakti. Izrādījās, ka manai istabai nav nemaz atslēgas, bet ārdurvis nevar no iekšpuses aizslēgt. Tad es naktī kāpu pa logu ārā un slēdzu durvis no ārpuses. No rīta atkal kāpu pa logu un slēdzos vaļā.

Otrā dienā man atveda pirmo internāta audzēkni, no 1. klases mazu puisīti. Viņš ir pirmo reizi no mammas projām. Visu dienu raudāja, bet vakarā nolēma mukt. Aizvedu viņu vakariņās uz skolu, bet viņš laiž ļekas vaļā. Iedomājies to labo skatu! Pa ielu skrien raudādams mazs puisītis, viņam pakaļ jož divas milzīgas skolotājas, bet tālāk vēl dažas, tomēr noķert nevar. Beidzot viņu noķēra ar riteni. Tagad paņēmu pie sevis istabā, lai viņam nav bailes un arī man drošāk. Vakaros lasu viņam pasakas, bet pa dienu spēlējamies. Viņš ir skolotājs, bet es esmu skolnieks, viņš man liek atzīmes un bar par sliktu darbu. Viņam brālis pinot kurvjus, un man arī piesolījās atvest vienu. Jautri, vai ne? Es jau raudu un smejos.

Šodien man stundā bija direktors. Biju nobijusies kā diegs, vēl vairāk nekā ieskaites stundā. Nogāja samērā labi. Vakar direktors bija pie skolotājiem, kas jau pagājušajā gadā ir strādājuši un tiem nebijuši plāni kārtībā. Nu, bet mēs, tie jaunie no bailēm pagaidām vēl plānus kārtīgi rakstām, tāpēc arī bija vēlīgs. Protams, bija jau kļūdas arī.

Tā man pagaidām iet. Pārtikas ziņā tagad ir labi. No 1. sept. ēst dod uz parāda. Pusdienas un vakariņas. Paēst var; par divām ēdiena reizēm būs jāmaksā nedēļā 16,50 rubļi. Redzi, cik lēti. Bez tam var veikalā nopirkt ābolus – 1 rub. kg, bumbieri 2 rubl. kg…

Ļoti gaidīšu vēstuli.

Irmis