Sākot no 9. oktobra ne pa jokam – triju vakaru garumā, Tukuma teātris svinēs 125 gadu jubileju. Tiks izrādītas jau agrāk spēlētas izrādes – Annas Brigaderes «Čaukstenes», Antona Čehova «Traģiķis pret paša gribu» un Antona Čehova «Bildinājums», bet 11. oktobrī skatītāji varēs novērtēt pirmizrādi – M. B. Mariņjē «Laimestu», pēc kuras būs iespēja pavērot reti kad publiskoto jauno aktieru iesvētīšanas ceremoniju.

Pirms svētkiem vēlējāmies ar teātri iepazīstināt vairāk un… Nācās doties uz sarunu ar visu kolektīvu, jo teātra ļaudis kā viena liela ģimene ap savu režisori Valdu Rācenāju. Tad nu saruna arī padevās vairāk kā ģimenisks burziņš – ar aktīvākiem runātājiem un klusētājiem. Redzot, ka aktieru vien kāds padsmits, pirmais jautājums bija par skaitu – cik liels kolektīvs un kā tas veidojies?

Nav režisora – nav kolektīva!

V. Rācenāja:

– Šobrīd teātrī ir 25 cilvēciņi – visi strādīgi un nevar uz mēģinājumiem tikt. Kā veidojas kolektīvs, to šoreiz parādīsim pasākumā, kur būs jauno aktieru uzņemšana. Viss būs kā uz delnas redzams.

– Citugad uzņēmāt jaunus puisīšus, bet tagad jūsu rindās viņus neredz…

– (Aktieri cits caur citu) Ir, puisīši, ir! Mēs viņus sitam – kas iztur, tie paliek.

– A kur Aumalītis? Kad beigs mūkoties (pa pilīm vien dzīvo un par mūku piestrādā), tad ieradīsies.

– Īstenībā, mēs tiešām esam 25 dvēseles, kas strādā, bet ar tiem darbiņiem ir, kā ir – vienam otram jāsaka: "Vai nu spēlēsi, vai – strādāsi!?"

– Vai tas tā jānodala?

– Darbu vadītāji tā nodala. Tad mēģinām tos mēģinājumus visādi salikt – gan dienas vidū, gan vakarā… Kā kuru reizi.

Jānis Bārdiņš (aktieris):

– Būtībā kolektīva dvēseli uztur režisors!

Valda:

– Paldies, bija jau mīļi.

– Nav režisora – nav kolektīva; tad visam kolektīvam ir panika – mēnesi nāk kopā un domā, ko tālāk darīt?? Bij` tāds brīdis, un viens vietējais režisors nu ņepačom! Nu nekādi negribēja atzīties, ka ir režisors! Ar pirkstu jau nenorādīšu, kurš…

– Ha, ha, ha – tas jau par tevi Valda!

– Bija laiks, kad kolektīvs nevarēja atrast režisoru un viens no aktieriem – Maiga Plaucīte, uzņēmās režisora lomu. (Lai viņai vieglas smiltis!) Bija izrāde un laba izrāde… Beigās kolektīvs Valdai palūdza: "Beidz laist raini un sāc strādāt!" Un tagad viņa strādā – ļoti labi un ļoti bargi.

Valda:

– Es jau par režisoru kļuvu tikai tāpēc, ka uz skatuves kā aktrise vairāk nederēju. Visi caurkritušie aktieri kļūst par režisoriem – tā tas notiek.

– Ha, ha, ha!!!

– Un viņa kaujas arī – vienā mēģinājumā meta ar kaut ko…

Valda:

– Es troksni taisīju!

– Nē, šāvi vienai meitenei pa dibenu!

Valda:

– Jā, pa dibenu viņa dabūja.

No mātes par meitu – no režisores par aktrisi

– Cik ilgi tad režisore ir kopā ar kolektīvu?

– Vispār no 1973. gada – no Tā gadsimta. Kad atnācu uz Tukumu pēc Konservatorijas beigšanas – kā nodegušā teātra direktore sāku strādāt. Mēs ar Dzidru Stepanovu aiztriecāmies uz Maskavu, un tikai tad sāka Kultūras namu celt. Epopeja bija smaga – Kampars no darba atlaida par to, ka bijām Maskavā; izrādās, te kaut kādu leņķdzelzi nevarēja dabūt, bet – kā atbraucām atpakaļ, tā leņķdzelzis atradās, un kultūras namu varēja celt…. Un tad es dažus gadus piestrādāju par aktrīzi.

Jānis:

– Viņa bija mana māte!

Valda:

– Jā, māte un sieva!

Jānis:

– Vēl tagad brīžiem uzrunā: "Nu, dēls, kommen sie bich"!

Valda:

– Jā, un tad vienā brīdī viss piegriezās, kā visiem tas notiek. Tas bija pēc Sevidžas (izrāde «Dīvainā misis Sevidža»), kad, teikšu godīgi, pēc izrādes naktis negulēju. Tad man mājās pateica: "Nekāds teātris vairāk, un viss!"

– Tad režisoru ar kāds izrīko?

– Tad es biju aktrise. Tikai tagad saprotu, ko nozīmē par dziļu lomu pielaist klāt – tas kaut kas drausmīgs bija! Tad kādu laiku paņēmu feirāmu (pārtraukumu).

Jānis:

– Tā es «Vaideloti» paņēmu par dziļu sevī un atzinos mīlestībā.

Valda:

– Aha, un dabūji noprecēt beigās!? Ha, ha, ha!

Jānis:

– Es biju iemīlējies savā partnerē, ko nevajag darīt, jo nevar pēc tam iziet no tēla ārā. Partneris saka: "Johaidī! Bet tu man atzinies mīlestībā!" Tā bija, bet nu pārgājis.

Valda:

– Tas bija tāds grūts brīdis manā dzīvē, bet laikam labi, ka viņi mani pielauza būt par režisori. No tā brīža – jau otro reizi – esmu kopā ar viņiem.

– Kaut gan – pērn viņa tomēr ņēma un uzkāpa uz skatuves!

Valda:

– Es biju spiesta glābt izrādi. Jā, viena iedomājās aizšaut uz Šveici slēpot pavasarī, bet skate priekšā. Ko darīt!? Jākāpj uz skatuves.

– Tajā izrādē viņa dabūja nospēlēt pat divas lomas!

Valda:

– Bet jūs zināt – es uzgāju uz skatuves, un mute tik sausa, ka nevienu skaņu nevar pateikt. Kā pietiku pie tās kafijas krūzes – kā es tempu! Šito laimi!!!

Ja nav drebulis apakšā, izrāde pagalam

Valda:

– Ceturtdien pirmā būs slavenā izrāde (Brigaderes «Čaukstenes»), kurā esmu nospēlējusi divas lomas. Piektdien – abas Čehova izrādes.

Jānis:

– Drīkst, iespraukties! No rītiem pirms dodos uz darbu sākas kaut kāds meksikāņu seriāls – ziepju opera – bla, bla, – reiz minūti paskatījos un secināju – idiotisms, bet no dzīves. Ar čaukstenēm apmēram šitas pats – idiotisms, bet no dzīves.

Valda:

– Jā, un mēs to mēģinām "pievilkt" Tukumam; redzēsim, cik aktīvi aktrises to izmantos. Atgriežoties pie programmas – sestdien būs galīgi jauna izrāde. Domāju, ka tas nervs visiem būs atkailināts un aktieri darīs, kas jādara; arī to, ko nevar izdarīt – pāri visam. Tas vienmēr tiek prasīts. Tas ir nežēlīgi. Es ļoti mīlu savus aktierus, bet tas nenozīmē, ka viņus tikai paijāju.

– Kā tad tos nervus aktieriem atkailiniet?

– Pieliek pie kontakta…

Valda:

– Es viņiem dodu tādus uzdevumus, ko nevar izpildīt, un tad viņi ļoti cenšas. Ja aiziet ar maziem uzdevumiem uz skatuves, tad ziniet, ka izrāde ir izgāzta!

– Nu pavaicāsim kundzei līdzās, kas viņai ir neiespējamā misija?

– Nodejot deju uz skatuves.

– Vajag redzēt, kā viņa pirms uznāciena aizkulisēs burās viena pati!…

– Bet tas jau milzīgs stress cilvēkam?

Māris Kosolapovs (aktieris):

– Pagaidi, bet ja cilvēks iet makšķerēt, viņam nav stress un adrenalīns!? Cits makšķerē, cits teātri spēlē – vaļasprieks vien ir!

Valda:

– Es jums pateikšu pavisam nopietni – ja cilvēks uz skatuves aiziet ar ārkārtīgi labu pašsajūtu – nu tik būs! – tad izrāde ir izgāzta. Ja nav apakšā tas jaukais stresiņš – drebulis, tad izrāde ir pagalam.

– Jo vairāk tu priecājies par sevi, jo mazāk tiek citiem no tā.

Valda: – Īstenībā ir tā – ar labu pašsajūtu tu spēlē garām partnerim un visiem izrādes uzstādījumiem. Tu esi viens pats milzīgs aktieris un uz skatuves pilnīgi nekas.

– Bet Jānis teica, ka viņam mīlētājs bij` jāspēlē – tas taču ļoti patīkami, kāds tur drebulis?

Jānis:

– Pagaidi, pagaidi – man bija situācija, kad pirms iešanas uz skatuves režisorei vaicāju: "Kura būs mana īstā brūte?" Viņas tur viena otru dublēja, tērpi ar puslīdz vienādi, un baidījos, ka stresā nesajaucu. Vienreiz šitādas šausmas piedzīvoju…

Valda:

– Jā, tad viegli var sākt mīlēt neīsto…

Jānis:

– Bet vajadzīgs jau acu skats un personīgais kontakts…

– Bet aktieris jau tāds hameleons – kad vajag, tad iemīlas…

Jānis:

– Tas nav tik viegli.

Valda:

– Tā nevar mētāties, izsvaidīties – katrs aktieris seko savam uzdevumam uz skatuves.

Labākās atmiņas

– Vai kādreiz esat izsvilpti VAI tā nav bijis?

– Tik traki vēl nav bijis. Ir izrādes, uz kurām atbraukuši divi – trīs cilvēki, bet vienalga spēlējam. Reiz kultūras namā spēlējām trim cilvēkiem, bet «Vaideloti» esam spēlējuši arī trim tūkstošiem; un spēlējām divas dienas pēc kārtas, un arī trešajā dienā pēc diskotēkas un negulētas nakts. Visa izrāde aizgāja uz improvizāciju. Protams, ka pēc tam dabūjām pa galvu.

Valda:

– Jā, «Vaideloti» pārrakstījāt….

– Nupat kādā žurnālā lasīju par Armandu Reinfeldu, kurš tagad dzīvojot Amerikā, un viņš apgalvoja, ka neko paliekošu dzīvē nav paveicis, jo aktieris jau tikai svešu vārdu atkārtotājs…

Valda:

– Lieta tā, ka es tikai ieskicēju tēlu līniju – nekad nepasaku: – Tu darīsi to un šito, – meklē pats savu tēlu.

– Katrs režisors nosaka pamatlīniju un skatās, kā tas notiek, jo aktieris dara no sevis – režisors palīdz.

– «Sarkanvīns» gāja kolosāli grūti, bet kā pēc tam rullēja!

– Es atceros, kā «Sarkanvīnu» spēlējām Sabilē – arī sabilnieku teātris bija iestudējis to pašu lugu, un mēs samainījāmies aktieriem; tas bija interesanti, jo nezināji, ko sagaidīsi no partnera. Komisku situāciju netrūka – piemēram, Andris nevarēja saprast, kāpēc Sintija viņu sit… Ha, ha, ha!

– Bet labāk, lai cilvēks teātri spēlē uz skatuves, nekā dzīvē…

– Jānīt, bet spēlē – kur tu tik naivs. Tādi laiki.

– Bet es uzskatu, ka labāk izspēlē savu teātri uz skatuves un…

– Tad dzīvē esi godīgāks?

– Jā!

Valda:

– Skatuve jau ir tāda šķīstītava – attīrīšanās vieta.

– Un kad tad atjaunosim mūsu trīs dienu izbraukumus?

– Kurš tagad var savākties uz trim dienām? Kuram ir laiks?

– Bet forši bija… Jā, mūsu bezūdene! Tas bija mūsu autobuss, kam ūdens tecēja ārā – ik pa stundai vārījās, un autobusā bija tvaiks, kā pirtī.

– Mēs – trīs veči, nometušies līdz peldenēm – autiņam ūdens visu laiku iet gaisā… Kā kāds grāvis pa ceļam – tā paņem, iesmeļ.

– Beigās jau vilka busu…

Valda:

– Mēs esam uz izrādi aizbraukuši arī ar atskurbtuves mašīnu, jo autobuss noplīsa. Iedomājieties – pie kultūras nama piebrauc skurbulis un izkāpj ārā aktieri! Ar visām dekorācijām.

Jauno un veco lietas

– Nu, lūk – sestdien būs galīgi svaigā un zaļā izrāde. No citām izrādēm šī atšķirsies ar to, ka galveno rolli attēlos divas dāmas un viņas abas arī būs uz skatuves. Skatītājs lai mēģina izsekot līdzi – tur neko nevar darīt. Abas mīsies vietām – kā viena būs norauta no skatuves, tā otru uzgrūdīsim. Lai tad peras; arī kleitas būs dažādas, tikai sauksies vienādi. Šajā – jubilejas reizē – varam to atļauties. Un kad būsim laimīgi tikuši galā ar izrādi, tad, teiksim, kā ir – sāksies jauno aktieru mocīšana. Šajā reizē tiks uzņemti trīs jaunie.

Mēs paši viņus atrodam – vispirms pamokām pa skatuvi, lai redzētu – ir lietaskoks vai nav; ja ir, tad paņemam. No Kosolapovu ģimenes jau ceturtais (Kosolapovu mafija!) būs iekšā. Baložu arī pulka. Īstenībā ir tā, ja sāk darboties kāds no ģimenes, tad pārējie palēnām "pieslienas"; vismaz masu skatos bērni gandrīz visi kaut kur iemaldās.

– Laikam nav viegli izveidot izrādes, kur piedalās lielāks aktieru skaits?

Valda:

– Vislielākā izrāde būs Tamāras benefice. Šoreiz tā "negāja krastā", bet tur būs gandrīz visi aktieri; kam nebūs rolles, to tāpat izbīdīs uz skatuves.

– Jautājums kopas vecākajai dalībniecei Jautrītei Bricei – kāds tad bija teātris jūsu jaunībā?

Jautrīte:

– Domā, es vairs atceros, kuros gados sāku spēlēt? Šķiet, 1968. gada beigās. Lielākais kolektīvs bija izrādē «Brīnumzālīte».

– Padomju laikā lugas laikam bija ļoti pareizas?

– Nē, mums režisori bija forši. Neko daudz viņus netramdīja – «Brīnumzālītē» nekā pretvalstiska nebija; viss aizgāja uz tādu humoru. Tagad izrādes ir daudz gudrākas un stils citādāks – toreiz viss bija vienkāršāk un saprotamāk. Mēs jau daudzi bijām tādi – es pati biju no laukiem atnācis skuķis, apprecējos; ne man kāda aktieriskā izglītība, ne skola, tikai tas humors, kas iekšā, un, ja režisors mācēja to dabūt normāli ārā, tad – viss kārtībā. Man vairāk humora gabali patika, tur varēju paampelēties. Parasti, kad dalīja lomas, es stāvēju maliņā un to lomu, ko neviens negribēja, paņēmu. Nu tā…

– Jaunajām meitenēm pavaicāšu – vai gribat nospēlēt lielu un nozīmīgu lomu?

– Protams. Bet visi sāk ar mazāko un režisors jau redz, ko katrs spēj.

– Nu jāspēlē. Man mūžā visādas lomas bijušas – vispār esmu teātra cilvēks. Jau, kad piedzimu, mani apcēla: "Ak, tu mazā aktrise!" Mani allaž tracināja, ka skolā liek spēlēt zvērus. Režisorei teicu: "Man riebjas spēlēt zvērus!" "Bet tas jau tāds labs zvērs – pūce." Nu, bāc! Labi, pierunāja. Nākošā gadā: "Es zvērs nebūšu!!" "Labi, labi – tu būsi zirnekļtētiņš." Ak, dievs – kāāāpēc? Bet īstenībā – galvenā loma ir jānopelna. Daudz jāmācās. Skatos, kā Jānis spēlē, un domāju: "Uau! Nu tas gan ir spečuks!"

Kā pareizi pateikt svarīgāko

– Kā tad šodien notiek lomu sadale – paši izvēlas, vai režisore pasaka?

Valda:

– Šajā lietā gan es pilnīgi vienpersoniski rīkojos – kad lasu lugu, es redzu, kurš no aktieriem to varētu izspēlēt. Mocīt cilvēku uz to, ko viņš nevar…

– Bet pirmīt taču teicāt, ka tur tas azarts – paveikt neiespējamo…

– Redzu, kurš var to izdarīt, un tad vēl viņu ņukāju, līdz izdara, ko gribu. Bet citureiz nekas nesanāk. Cik reizes nav dzirdēts: "Es nesaprotu, ko tu no manis gribi!" Un es stāstu un stāstu, ko gribu, līdz izdodas.

– Reizēm pat nevaru tajā intonācijā vārdu pateikt – man tas nāk savādāk ārā!

– Valda mūs ļoti dresē uz skatuves runu. Māca atrast pareizo (loģisko) uzsvaru teikumā.

– Bet citreiz nevar dabūt ārā – kaut izstiepies!

Romēna Bārdiņa (aktrise):

– Bet, kad pareizi pasaka, tad arī doma ir pareiza. Tas ļoti labi nostrādā dzejoļu lasīšanā.

– Kāds tad ir režisores padoms – kā atrast pareizo uzsvaru jeb jēgu teikumā?

Valda:

– Es parasti vaicāju: "Ko tu gribi ar šo teikumu pateikt?" Tad viņi stundu stāv un domā, ko tad grib pateikt. Rausta plecus.

– Bet vai tad lugu autori tā katrā teikumā grib ko svarīgu pateikt?

– Vispār ir izrādes, kur gandrīz katram teikumam esam meklējuši tā jēgu.

Romēna:

– Nu, piemēram, izrāde «Viņš taču ir muļķis!» šķiet viens stulbs gabals, kur ir tikai šausmīga lamāšanās. Manā lomā nebija ko darīt, tāpēc vajadzēja izdomāt, kā padarīt to interesantu, un viens pats to nemaz nevar paveikt; labi, ka režisors pabiksta. Kam teksta vairāk, ir pat vieglāk…

– Izklausās, ka jūs bez režisores esat kā kuģis bez stūres…

– Absolūti. Viņa ir mūsu centrs – ass, ap kuru griežamies.

– Bet, kur tad paliek radošā brīvība, ja pat katram teikuma uzsvars jāmeklē?

Māris:

– Jāni, pastāsti, kā ar «Traģiķi» gāja – Valda mums vispirms ļāva izspēlēties. Un paņēma tikai to labāko, kas sanāca.

Jānis:

– Teksts vispirms jāiedzen "uz kājām" – nav jēgas mācīties, ja nav kājās iekšā. Čuksts (suflieris) dod uz priekšu tekstu, bet Valda saka: "Stop! Ļauj viņiem spēlēt!" Nu mēs turpinām spēlēt. Katram tiek dota iespēja izspēlēties, līdz režisore pasaka: "Vo, šitas te der!"

– Bet nav tā, ka pēc neskaitāmiem mēģinājumiem iestājas rutīna?

– Mēģinājumā nekad neizdod ārā to, ko izrādē.

– Es par sevi laikam tā neteiktu, jo citreiz mēģinājumā pat izdodu vairāk ārā, nekā izrādē. Viss atkarīgs no situācijas un tā, kā pats jūties.

Bohēma, bet ar robežām

– Jāni, vai tev arī ir skatuves elki?

– Pirmais, no kā mācījos, bija Klaucānu Jānis. Nekādi nevarēju saprast, kā viņš to var – izrādes laikā tūlīt jāiet uz skatuves, bet viņš tā mierīgi defilē – tudi sudi – tudi sudi. Domāju – nu moins!, ka es tā varētu! Varu pateikt, kas man nāk ārā – Luijs de Finess, Depardjē… No mūsējiem, Eduards Pāvuls. Tie aktieri, no kuriem kaut kādas nianses esmu pārņēmis garantēti.

– Bet ir kādi rituāli, ko veicat pirms iznākšanas uz skatuves?

Jānis:

– Tas ir mirklis, kad jāsavācas – jātiek ar sevi un lomu galā; jātiek nost no ikdienas un jāieiet lomā, un tas ir vissvētākais brīdis. Ir viena interesanta lieta – ir gadījies, ka pirms izrādes ir 38° C temperatūra, mugura sāp un neturos uz kājām, bet tajā brīdī, kad ieeju tēlā un spēlēju, man nav nekādas vainas. Esmu normāls cilvēks. Nonāku no skatuves – kādu pusstundu vēl ļoti labi jūtos, bet pēc tam – johaidīī!

– Kā paši to izskaidrojat? Kas notiek – kaut kāda šamaniska iemiesošanās?

Valda:

– Ieejot tēlā, cilvēks aizmirst par savām problēmām. Pilnīgi un galīgi.

Romēna:

– Mēs vispār ar pašdarbību nodarbojamies tikai tālab, lai atgūtos no ikdienas; jo kas tad ikdienā ir – darbs, mājas, ģimene, un – viss! Teātrī mēs relaksējamies.

Māris:

– Mēģinājumi ir vislabākā relaksācija, un es pateikšu, kāpēc – tev pa dienu tās problēmas ir šitik tālu! (Izteiksmīgi pārvelk pār kaklu.) Bija tā izrāde «Muļķis», kur man agresīvi jābļaustās. Es jau pa dienu izbļaustījies, bet, kad vēl mēģinājumā tās divarpus stundas normāli izbļaujos, tad mājās esmu tik kluss… Ha, ha, ha! Visiem labi – jo tu esi tik kapitāli izlādējies. Miers mājās.

– Bet, kas ir tās labās lietas, kas satur kopā kolektīvu?

– Kopā esam auguši – neviens aiz stūra nestāv un viens otram kulakus nerāda.

– Un tie braucieni izrādēs – tie taču arī baigi saliedē!

Valda:

– Un neviens lomu dēļ ar otru nav sakāvies. Aprunāšana un intrigas nenotiek. Piemēram, kad braucām uz Saldu, – izrādē bija tikai trīs aktieri, bet aizbrauca vesels autobuss. Braucam visi, kur tik var tikt.

– Tas jau līdzjušanas pēc.

– Nē, dēļ bohēmas!

– Nu jā, tu pieminēji vārdu, no kura ļoti daudzi baidās un kam uzkrauts virsū pamatīgs negatīvisms – bohēma…

– Nu, kas lai zina – varbūt pie jums kā hipiju kopienā i sievām mainās, i visu ko dara?..

– Lomās jau to izdara!

Valda:

– Nē, šeit morāle ir stingra.

– Mēs tā brīvi ģērbjamies – pirms izrādes katram var palūgt: "Aiztaisi šito vai paskaties, kā tur izskatās…" Tāpēc, ka mūsu vīriešus neuztveram kā vīriešus. (Visskaļākie un nerimstošākie smiekli.) Piedodiet, neņemiet ļaunā, bet viņi jau mūs ar neuztver par sievietēm. Teātris ir kā ģimene. Te ir ģimenes sajūtas.

– Katrā ziņā cilvēki no malas mūsu čupošanos vai baļļošanos tiešām var uztvert kā liderību; druscītiņ no ētikas normām izejošu. Arī bohēmā ir savas robežas, cik tālu drīkst iet. Es ar brāļa meitu tādas seksa dejas dejoju, un es viņai saku: "Paklau, bet ko pārējie domās?" "A, ko pārējie? Lai domā, ko grib – mēs dejojam." Lūk tā.

Nepretendējot uz lielu mākslu

– Mjā, tomēr, no malas raugoties, šķiet, ka aktieri reizēm domā daudz prātīgāk nekā politiķi. Varbūt aktiera prasmes ļauj veselīgāk uz dzīvi raudzīties?

Valda:

– Katra tēla analīze noved arī pie situācijas analīzes. Tev jāsaprot, kas tu esi un ko gribi pateikt – kāpēc dari to, ko dari? Aktiermāksla māca analizēt.

– Ja es spēju analizēt sevi un iekāpt arī citu ādā (kaut vai politiķu), tad visai labi varu atšķirt, kurš blefo un kurš nē.

– Reizēm šī analītiskā pieeja traucē – nav iespējams skatīties sliktas filmas vai izrādes.

– Esat gan zinoši, gan kritiski – vai tas nozīmē, ka jūsu izrādes ir perfektas?

– (Daudzbalsīgi) Nu nē!

– Ir viena smalka nianse – laiks. Laiks ir nauda, naudas nav. Mēs nevaram kā vecos laikos – mēģinājumu sākam 19.00 – beidzam 22.00, ja nesanāk – 1.00. Bija tā. Bet tagad, kad varam sanākt – dienasvidū vienreiz "izlaižam izrādi cauri", un viss – nav vairs laika; katrs aizskrien uz savu pusi. Bet reize nedēļā ir daudz par maz.

Valda:

– Redziet, mēs jau nepretendējam uz lielu mākslu. Repertuāru izvēlos es – divas reizes gluži vienpersoniski. Man bija burvīga audzinātāja Vera Baļuna, un viņa teica tā: "Mazais, ja tu izlasi lugu un tev nekas nemālējas, tad neņem. Tu viņu neuztaisīsi." Ja tas muļķiks pēkšņi acu priekšā negriežas (lugu iztēlē neredzi), tad nav ko ņemt. Ar varu neko labu uztaisīt nevar. Par jaunāko lugu arī lielākā aktieru daļa neko nezina – tādi, lūk, būs pārsteigumi.

Daži svarīgi datumi Tukuma teātra vēsturē

1883. gadā likti pamati Viesīgās biedrības teātrim. Sarīkota pirmā teātra izrāde.
1903. gadā – J. Birzgaļa 25 gadu skatuves darbības jubileja.
1905. gadā – Ā. Alunāna atvadīšanās no teātra biedrības.
Ā. Alunāns «Arī pīlārs» ar gaviļnieku galvenajā lomā.
1913. gadā – F. Zommera režisora darbības 10 gadu jubileja.
1914. gadā – biedrības teātra aktiera Bertolda Vigerta 10 gadu skatuves jubileja.
1925. gadā – aktiera Bertolda Vigerta 20 gadu skatuves jubileja.
1983. gadā – kolektīva 100 gadu jubileja.
1986. gadā – kolektīva aktrises Jautrītes Brices benefice.
1990. gadā – kolektīva aktiera Modra Aumaļa benefice.
1991. gadā – kolektīva aktiera Jāņa Klaucāna benefice.
1993. gadā – teātru festivāls «Teātru pavasaris 93», Tukuma amatierteātrim – 110.
1999. gadā – kolektīvs piedalās komēdiju festivālā «Smaids 1989» Dobelē ar G. Griezes komēdiju «Atkal atraitnis».
1999. gadā – kolektīvs piedalās festivālā «No aktiera nāk joki» Jelgavā.
2000. gadā – kolektīvs piedalās festivālā «No aktiera nāk joki» Jelgavā.
2001. gadā – kolektīvs piedalās teātru festivālā «Solis» Limbažos.
2002. gadā – kolektīvs piedalās teātru festivālā «Bīne» Bērvircavā.
2003. gadā – iestudēta E. A. Rumbas izrāde «Rindā dzērves, rindā gadi», veltīta Tukuma Viesīgās biedrības simtgadei.
2003. gadā – kolektīva 120 gadu jubileja. Kolektīvs pieņem nosaukumu – Tukuma teātris.
2006. gadā – republikas Amatierteātru skates «Gada izrāde 2005» trešās vietas ieguvēja izrāde «Traģiķis pret paša gribu»; kolektīvs piedalās teātru festivālā «Ziemeļu stīga» Rūjienā; «11. Latvijas amatierteātru salidojumā»; piedalās starptautiskā teātru festivālā «Soli pa solim» Rēzeknē; piedalās teātru festivālā Zentenē.
2007. gadā – kolektīvs piedalās teātru festivālā «Vitamīns» Slampē;
kolektīvs piedalās teātru festivālā «Smiltene 8»; Tukuma teātra aktiera Jāņa Bārdiņa benefice.
2008. gadā – uzvedums «Puikas sirds un mūža zīmes», veltīts E. A. Rumbas grāmatas atvēršanas svētkiem.