3. aprīlī Tukuma kultūras namā savu pienesumu Teātra dienām sniedza trīs rajona kultūras namu bērnu kolektīvi. Milzkalnes Tautas nama bērnu un jauniešu dramatiskais kolektīvs izspēlēja I. Ziedoņa «Krāsainās pasakas» (režisore Līga Cvetkova), Zemītes Tautas nama bērnu dramatiskais pulciņš (režisore Ērodeja Kirillova) – H. Paukša lugu «Kafija ar cepumiem», bet Pūres pagasta kultūras nama amatierteātris «Ābolītis» (režisore Ligita Balode) – A. Zalgaucka lugu «Rakšana».

Skates gaita bija raita un īsa – ik pēc izrādes režisores uzklausīja žūrijas (Režisore Rudīte Poča, Inga Siliņa un Ivonna Bredovska) viedokli un noslēgumā tika sadalītas vietas – 3. pakāpes diplomu saņēma kolektīvs no Zemītes pagasta, bet abi pārējie – 2. pakāpes diplomu, jo… Pēc žūrijas atzinuma kolektīvu sniegums bijis visai līdzīgs.
Uz nelielu sarunu aicinājām, režisori I. Bredovsku, kas bija norūpējusies par kolektīvu nākotni:
– Mani satrauc, kas nāks ar bērniem strādāt mūsu vietā – režisoru paliek aizvien mazāk. Režisori ir vajadzīgi, bet viņus faktiski nesagatavo. Vakar arī bija skate – skolu teātriem, un kas parādās? Paviršāks darbs. Nesaprotu, kāpēc skolās nenovērtē šo lietu!? Teātris ir vislabākais variants saskarsmes iemaņu veicināšanai. Mums nav uzdevums taisīt bērnus par aktieriem. Mūsu uzdevums ir panākt, lai bērns atraisās – lai spēj pastāvīgi kaut ko domāt. Bet skolu direktori šo lietu nenovērtē – viņi teātra nodarbībām iedod vienu stundu nedēļā! Ko šādā laikā var iemācīt? Kas rudenī notiks ar interešu izglītību, vispār nav zināms… Tas nozīmē, ka šajā jomā darbosies vairs tikai entuziasti, kas būs gatavi strādāt bez maksas. Labi, man skolā noņems to interešu izglītību, bet zinu, ka tāpat ar vienu grupu strādāšu, bet – cik tādi būs?
Mūsu bērnus apzināti kodē – uz datoriem, veikaliem un tamlīdzīgi, jo valdībai izdevīgi, ka cilvēki nespēj pastāvīgi domāt. Pagaidām ar bērniem viss vēl kārtībā, bet, šķiet, ka nākamās paaudzes pārvērš zombīšos. Dators ir kolosāla lieta (ko visu nevar dabūt laukā), taču – ko bērni tur dara? Spēlītes spēlē vai čato. Cik no viņiem grāmatas lasa? Kādās robežās iztēle un fantāzija paliks? Kas nākotnē dvēselei un garam paliks? Es nezinu… Tas, ka šogad skatē ir tikai trīs dalībnieki, ir rezultāts tam, ka režisori netiek atbalstīti, bet tiem, kas vēl ko dara, apgriež spārnus. Un viņi vairs negrib neko darīt. Mēs nezinām, vai skolēniem nākamgad skate vēl notiks. Labi, Dziesmu un Deju svētkus viņi vēl noturēs, bet par teātri… Kāds ir atbalsts? Piemēram, pērn skolu teātru skatē bija 12 izrādes, šogad – piecas. Kaut vienreiz valdība saprastu, ka kultūra veido atgriezenisko saiti ekonomikai. Taču nesaprot, viņi tur, augšā – ir muļķi…