Šķiet, maz būs tādu, kas pēdējā pusgada laikā nebūs iedomājušies par savas dzīves stabilitāti vai kurus tā darīt nebūtu piespiedusi dzīve. Laikam jau, ka katram ir skaidrs – nekas vairs nav tā, kā senāk.

Tomēr – katram savi stabilitātes mērītāji – vieni dos priekšroku taustāmiem, citi – emocionāliem kritērijiem. Piemēram, regulāra alga bankas kontā un nodokļi valsts kasē, spēja norēķināties par kredītsaistībām vai nebaidīties tās uzņemties, neslimojoši ģimenes locekļi un pats tai skaitā noteikti būs svarīgāki miera apliecinātāji. Bet ir arī citas, emocionālas, sajūtu līmeņa lietas, kurām iztrūkstot, mierpilnā un ikdienišķā pastāvēšana var sašūpoties.
Šāds piemērs. Pirms pāris nedēļām Tukumā beidza pastāvēt kāds neliels veikaliņš, kurā bez jaukām dāvanām un skaistiem ziediem varēja atveldzēt sirdi un gūt mieru. Tikpat klusi kā ienācis šai pasaulē, tas no tās pazuda. It kā jau – ko tur daudz prātot – svešs bizness, sveša dzīve, sveši zaudējumi. Bet veikaliņa cienītāju lokam satraukums negāja secen; kāds teica – tā, lūk, tā mierīgā dzīvošana sašūpojas, kāds cits pieminēja Parex banku, kuras kritienam valsts apakšā pametusi spilventiņu, bet tādam mazajam uzņēmējam jākrīt smagi. Un to mazo turklāt ir daudz, viņu kritieni – ļoti sāpīgi. Jā, Tukumā netrūkst iestādījumu, kur vajadzīgo nopirkt, bet lieta ir cita – katrs mēs vēlamies (egoistiski, protams) justies un tikt saprastiem tā īpaši… Jā, šobrīd vēlme justies mierīgi un droši ir divtik liela. Un runas par to, ka kāda apkalpojoša uzņēmuma jaukais darbinieks atlaists štatu samazināšanas dēļ; ka ērtais autobusa reiss uz laukiem vai pilsētu noņemts naudas trūkuma dēļ; ka autoveikala ierastajā laikā nebūs pircēju trūkuma dēļ – nekādu sirdsmieru nerada…
Bet – kā teic veci ļaudis – ne tādi laiki vien piedzīvoti. Un visos laikos, arī tais nestabilajos – cilvēki dzīvojuši, strādājuši, mīlējuši un audzinājuši bērnus. Un tā – pa lielam – jau šajā ziņā pasaulē, paldies Dievam, nekas nemainās.