Mediķi, skolotāji un policisti rīkoja protesta akcijas, prasot lielāku samaksu par darbu, mediķi pat rīkoja streiku.

Pēdējos gados tā iegājies, ka šo profesiju pārstāvji savu materiālo stāvokli var uzlabot tikai, īstenojot publiskas akcijas. Nekā citādi pie lielākas darba samaksas netikt. Taču, lai arī lielākā daļa sabiedrības protestētājus allaž ir atbalstījusi, nav noslēpums, ka šādas akcijas atklāj arī negatīvus viedokļus. Piemēram, – ja streiko ārsti, ko teikt pensionāriem? Viņiem tad noteikti no rīta līdz vakaram būtu ielās jāstāv – tik mazas ir pensijas, tik liels ir trūkums un izmisums. Un laikā, kad vieni nesagaida Ls 150 latus izdzīvošanai pensijas dienā, citi pieprasa piecus un vairāk simtus latu par darbu. Un vai aploksnes tad tapšot plānākas? Skolotāji arī gribot lielas algas, bet skolā esot vien no zvana līdz zvanam. Pat košais rudens, izrādās, arvien mazāk bērnu ielīksmojot pārgājienos un ekskursijās – tam laiks esot tikai fanātiķiem, pārējie iztiekot ar iztēli un domrakstu. Un arī policisti neesot nekādi labie.
Tā nu lielais naudas trūkums un valdības nespēja atzīt problēmas nostādījusi vienus pret otriem. Un premjera vakardienas paziņojums, ka vienīgā iespēja mediķiem paceltu algas – jāpalielina pacientu līdzmaksājumi, liecina – situācija šai ziņā tikai pasliktinās. Tieši tāpēc daudzi mediķi saka, ka streiko ne tik daudz sevis, kā tieši pacientu dēļ. Mediķi, kuru valstī vēl aizvien trūkst, risinājumu savai nodarbinātībai atradīs, bet – pacienti?…
Grūti runāt par sapratni, ja valsts nevēlas pētīt rezerves, bet ķeras pie vieglākā – vienkāršā un godīgā iedzīvotāja maciņa. Turklāt nemitīgi tiek atgādināts: "Pietiek, tauta, priecāties, jāsavelk jostas – treknie gadi beigušies!" Tikai tie runātāji kaut kā aizmirst paskaidrot, kura tauta tad līdz šim dzīvoja trekni? Šķiet, ka lielais vairums tā arī to treknumu nesagaidīja… Vismaz mediķiem visus šos gadus lika paciesties. Bet – ar stingru norunu – nauda būs, tajā gadā būs!
Nu šis gads ir pienācis…