Gan šos, gan citus apsveikuma vārdus sestdien, 23. oktobrī, savai Zemgales vidusskolai un Slampes skolai dzimšanas dienā teica ļaudis no Slampes un citām tuvām, tālām vietām.

Vecā skola var būt laimīga

Slampes skola savā 160. dzimšanas dienā bijušos audzēkņus un skolotājus sagaidīja stalta un saposies. Lai arī jau 30 gadus te neskan bērnu balsis un pēc nule kā pabeigtā remonta telpas atvēlēs sociālajam centram, daudzi šo vietu sauc par svētu un saka paldies par iespēju tieši te kavēties atmiņās. Lai tās nezustu līdz ar skolas pārvērtībām, svētku dienas pirmais notikums bija īpašas piemiņas plāksnītes atklāšana. Ilggadējā šīs skolas direktore Rasma Morusa atzina, ka ir priecīga atkal būt šeit, satikt daudz mīļu cilvēku un redzēt šo seno ēku sakoptu. Par to, kā reiz tajā klājies, viņa atcerējās sarunā ar kādreizējiem kolēģiem un absolventiem: "Kad pirmo reizi pirms 1953. gada (tai gadā sāku te strādāt) iepazinu Slampes skolu, ēkas otrajā stāvā bija jākāpj pa dēļiem. Vēlākajos gados bija pārbūves otrajā stāvā, tad arī pilnveidojām darbnīcu, pašu spēkiem uzbūvējām siltumnīciņu. Bija naturālistu lauciņš, dažādu puķu un arī rožu dobe, ko labprāt kopu. Un tad nāca laiks, kad varējām domāt par jaunu skolu, vidusskolu, kas bija iespējams tāpēc, ka te bija saimniecība «Zemgale», kurā ražīgi strādāja daudzu tagadējo skolēnu tēvi un vectēvi un kuri izloloja jauno Zemgales vidusskolu."

To, ka šī ēka noteikti ir laimīga par tikpat lielu troksni tās gaiteņos kā visu citu skolu starpbrīžos, atzina Zemgales vidusskolas direktors Vladimirs Skuja. Viņš aicināja atcerēties, parunāties un apskatīties to gadu fotogrāfijas. Un atmiņu tiešām netrūka – daudzi atcerējās, ka vecajos mūros reiz bijušas darbnīcas, bet sporta zāle – vecajā klubiņā, ka Morusu ģimene dzīvojusi skolas galā un ka skolotājs Ilmārs Ansons visus skolēnus iesaistījis darbā izmēģinājumu lauciņos un skolas sakopšanā, tāpēc skola regulāri saņēmusi atzinību par sakoptību. Katrai klasei bijusi sava dobe, un stādiņus piķēt mācējuši visi.

Atklāj skolas muzeju

Lai vienkopus glabātu skolai nozīmīgas lietas, Zemgales vidusskolā viena telpa tagad atvēlēta skolas muzejam. Tajā apskatāmas klašu un skolotāju fotogrāfijas, svarīgi dokumenti, viens stends veltīts Rasmai Morusai. Kā muzeja atklāšanā teica V. Skuja, te mēģināts savākt viss, ko var rādīt citiem, bet pārējais glabājoties aiz atslēgas… Par paveikto viņš teica paldies skolotājai Sandrai Ieviņai. Tieši atklāšanas brīdī viņa saņēma divus dāvinājumus no savas pirmās klases audzinātājas un bijušās kolēģes Gaidas Daugules – 1972. gada laikrakstu, kurā rakstīts par topošo skolu, un parastā rūtiņu kladē iekārtotu audzināšanas plānu: "Nemaz nezināju, ka mans vīrs to bija paglabājis. Tas ir 1967./68. mācību gada audzināšanas plāns 4. klasei – togad sāku strādāt par klases audzinātāju. Plānā lasāmas interesantas piezīmes gan par stundu kavētājiem, nerātņiem, padarītājiem un plānotajiem darbiem, piemēram, par klases iesaistīšanos kartupeļu talkā."

Divas saviļņojošas stundas

Aptuveni tik garš bija Zemgales vidusskolas skolotāju, absolventu un bijušo kolēģu veidotais jubilejas pasākums – raidījums jeb koncerts «Rudens dārzā», kuru vadīja izcilie skolotāji Linda Vītiņa un Guntis Skuja. Viņu vadībā zāle gan smējās, gan aplaudēja, gan paklusēja, gan pauda ovācijas un sajūsmu. Un tādu brīžu bija ļoti daudz. Piemēram, fakts, ka jubilejā piedalījās visi (!) līdzšinējie Zemgales vidusskolas direktori – Rasma Morusa, Zigfrīds Grīnpauks, Aleksandrs Dementjevs, Zigurds Strīgelis, Uldis Strenga. Direktori novērtēja skolā ieguldīto darbu un atzina, ka skola ir apskates vērta, gluži tāpat kā pirms 30 gadiem, kad neierasti celto skolu braukuši skatīties daudzi. Par laimi aiz muguras esot laiks, kad ziemā aktu zālē nav bijis vairāk par desmit, bet sporta zālē – vairāk par trim grādiem plusā. Direktori arī atzina, ka vienmēr lepojušies ar šajā skolā nostrādāto laiku un būt vienmēr lepniem ar savu skolu un tās skolotājiem.

Tagadējais direktors V. Skuja teica, ka nav bijis pie šīs skolas šūpuļa, bet trešdaļu no skolas mūža tajā pavadījis gan un lepojas, ka skola spēj dot tādu izglītību, kādu Latvijā prasa. Par direktora ieguldījumu Tukuma novada Izglītības pārvaldes vadītāja (un savulaik šīs skolas skolotāja un direktora vietniece) Velte Lekse V. Skujam pasniedza Izglītības un zinātnes ministrijas Atzinības rakstu – "par visu to, ko tu te esi izdarījis". Veiksmi skolai vēlēja arī novada domes priekšsēdētājs Juris Šulcs, atzīstot, ka šīs skolas kolektīvs spējis radīt īpašu drošības sajūtu. Turklāt ar apjomīgiem projektiem tā izmantojusi krīzes laika iespējas.

Oficiālajām runā "pa vidu" dziedāja, spēlēja un dejoja skolas absolventi, tagadējie un bijušie skolotāji. Ar milzīgām ovācijām tika sagaidīti grupas «Gājputni» mūziķi Aivars Graikstis, Ojārs Vītoliņš, Ivars Āboliņš un Ainārs Madalāns. Par to, ka šāds ansamblis vispār tapis, viņi paldies teica R. Morusai, kurai pirms katras balles "medniekiem, 2. brigādei, mehanizatoriem un citiem" prasījuši atļauju uzstāties.

Un šādu paldies gan direktoriem, gan skolotājiem un tehniskajiem darbiniekiem bija daudz. Tāpat kā stāstu par to, ka "no mums dzīvē kas sanāca; spējām atrast savu īsto vietu; izveidojām labu ģimeni; arī es esmu skolotāja…" Šādi vārdi vēlāk izskanēja vai katrā sarunā, un tieši tas ir tas nozīmīgais, kamdēļ ik pēc pieciem savējie sanāk kopā. Jo katrā no šiem stāstiem liela nozīme ir arī skolai – Zemgales vidusskolai vai Slampes skolai.