4. decembrī Valsts veterinārmedicīnas darbinieki svinēja 90 gadu jubileju. Pārtikas veterinārā dienesta Tukuma pārvaldes ļaudis un vadītāja Sarmīte Eisaka aicināja «Krīvos» kopā pasērst bijušos un ilggadējos ar Pārtikas un veterinārā dienesta Tukuma pārvaldi saistītos darbiniekus.

Ar labo klikšķi

Viņi – Maija Jakša, Alma Garselis, Ņina Saliņa, Sofija un Stoņislavs Noviki, Valija Moldnere, Antonija Ramane, Dzidra un Jānis Klaucēni, Signe Štelbauma, Biruta Krecere, Mirdza Skrebele, Skaidrīte Grīmane, Dzidra Atte, Skaidrīte Atvase, Anna Kreicberga, Ārija Mezure, Valda Cekule un Aija Maļinovska – ir īpaši ļaudis. Ar klikšķi iekšā. Ne jau visi viņi ir lopu dakteri, bet savu roku pielikuši gan dzīvajai radībai, mīļdzīvniekiem, gas barotājiem, kas cilvēkiem ir tik ļoti nozīmīgi. Lopiņš tak nespēj pateikt, kur un kas sāp. Viena asara acīs, un dakterim nepavisam nav viegli nereti būt Dieva tā Kunga vietā. Tieši tāpēc viņi ir izredzētie.

Kāda kundze pasmagā gaitā kāpa augšā pa kāpnēm uz saieta vietu. Kājas – pagāni, lāgā vairs neklausa. Kūts drēgnais klons, gumijas šekteņi, aukstums pēdas tirpina – tie visi savu padarījuši. Bet tie, kas augšā, zālītē, lokā sasēduši tā, lai viens otru var labi redzēt, aptaustīt savu amata brāli un māsu, katru ienācēju sagaida ar skaļām uravām un izsaucieniem. Ne par matu citādāk, kā pirms gadiem, daudziem gadiem. Štelbaumiem, Kluacāniem nemaz nevajadzēja grādīgā, kad viņi vēl tikai grasījās teikt savu sakāmo, gaiss jau vibrēja. Tāpat arī aizvakar, kā jau tas svinīgās reizēs pieņemts, iesāka: "Apsveicu, paldies!" Un jautrība arīdzan līdz griestiem gāja līdzi. Un «Krīvu» zālīte atkal, kā jau daudzus gadus, piedzīvoja labus ļaudis, kas nemaz citādi neprot dzīvot. Šodienas darbinieki darināja piemiņas grāmatiņas, sveces, kuras iedegt, un atcerēties pagājušos laikus, tagadni.

Tā gadījās

Kreicbergu Anniņa stāstīja, ka sapnī redzējusi bijuši kolēģi Jāni Vilcānu. Vilcāns Anniņu (Un tad tikai sākās!) strostējis: "Uzpurni sunim uzliec, dakterīt!" "Dīvaini, man neviens vēl nav iekodis," tā Kreicbergkundze. Atceras, kā gājusi cūciņu ārstēt tepat, Tumes pagastā: "Iemesls: cūka slima un lūdza, lai atbraucu." Saku: "Nav mana zona." Lūdzas. Pazīstama kundze, un braucu ar'. Piebraucam pie mājas. Saimniece saka: "Dakterīt, kūtī nav jāiet. Mums tā cūka dikti mīļa. Viņa ir istabā." Ieejam virtuvē. Cūka pie plīts guļ uz pufaikas kā ogurčiks. Ierauga svešu cilvēku, sāk rukšķēt. Palūkoju. Visa plankumos. Labajos, sarkanguļas plankumos, kas padodas ārstēšanai. Iešpricēju zālītes. Cūka paņem pufaiku. Noklāj krāsns otrā pusē, norukšķas un guļ tālāk."

"Kādā fermā reiz gadījās ķibele. Kopēji pret kailēdi bija pārlieku sasmērējuši cūkas ar sēru. Uznācis lietus, un sērs cauri ādai uzsūcies, un lopiņi sāka krist. Aizbraucām. Dažas jau beigtas. Citas jānokauj. Paņemam paraugus. Atvedam uz laboratoriju, bet baigi foršā gaļa. Pagatavojam pusdienas. Ēdam. Jādod slēdziens, vai gaļu var izlietot. Vakarā Dailis saka: "Zini ko. Nu gan būs slikti! Es čurāju sarkanu." Mierinu Daili: "Papu, a bet mēs taču ēdām pusdienā biešu salātus." Dailis nokaunējās. Gaļu ļāvām izlietot, tikai ar norunu, ka to visu vienuviet nepārdos," atceras Signe Šteilbauma, un visi smejas ka zālītes logi trīc. "Tas bija laikā, kad tikko sākām strādāt «Krīvos». Vilcāns medībās bija nošāvis mežacūku. Iedod arī mums foršu gabalu. O, super! Mēs mudīgi samaļam. Sacepam pilnu bļodu ar kotletēm. Pieēdāmies. Otrā dienā atnesām uz «Krīviem». Visi paēdam bet, pag, jāizmeklē ar' tā mežacūka. Izmeklējam – trihenellu ka biezs. Bet visi saēdušies. Mums jau laboratorijā bija spirts. Pa čarkai profilaktikas nolūkos, un kārtībnieks," stāsta Noviku pāris.

***

Kā allaž dziedāja dziesmas: "Nācu ēsti, nācu dzerti, nācu jautri padzīvoti…" Tās, kad pienācis galīgs bezcers, ārstējamam lopiņam un pašiem dakteriem varot līdzēt. "Tur tikai vienas zāles der. Un tās mums pašiem jāizdzer!"

Pasēdēja bijušie, esošie vetārsti, laboratorijas un citi pārvaldes darbinieki. Cēlās un brauca uz Saldu. Tur pulcējas visas Kurzemes dzīvnieku dakteri. Pa kāpnēm uz leju ejot, kundzēm, kuras tik smagi kāpa uz augšu, spieķis vairs tikai tā – kā ierastam skatam piedienas. Gan jau Saldū arī satika draugus. Daudz draugu. Atkalredzējās. Un mājupceļā… Kam vairs spieķis!