4. aprīlī ar teātru skati «Spēlmaņu laiks 2009» noslēdzās Teātra dienu pasākumi Tukuma kultūras namā. Šīs skates lielumi – septiņas izrādes dienas garumā (no tām viena pirmizrāde) un žūrija šoreiz vienā – režisora Valda Lūriņa – personā.

Režisora vērtējums skates noslēgumā bija visnotaļ pozitīvs – nebija neviena 3. pakāpes diploma; 2. pakāpes diploms tika Zantes, Pūres (pēcāk daži aptaujātie skatītāji gan bija neizpratnē, kālab Pūres amatierteātrim «Lai iet!» par izrādi «Vīrietis un sievietes» nav dots 1. pakāpes diploms, jo izrāde izsmīdinājusi tā, kā neviena cita) un Matkules amatierteātrim, kā arī Tukuma teātrim, savukārt 1. pakāpes diplomi trim teātriem – Slampes amatierteātrim (režisore I. Bredovska), Tukuma pilsētas Kultūras nama jaunatnes teātrim «Brīvā versija» (režisors I. Škāns) un Tukuma pilsētas Kultūras nama bērnu un jauniešu teātrim «Knifiņš» (režisori R. Poča un M. Počs). Jāpiebilst, ka «Knifiņš» skati iesāka ar mūzikla mērogiem tuvinātu izrādi pēc A. Volkova stāsta «Smaragda pilsētas burvis» motīviem.

Pēc izrādes abus režisorus – Rudīti un Mārtiņu Počus (māti un dēlu) – aicinājām uz nelielu sarunu – pastāstīt, kā tapis tik krāšņs un vērienīgs darbs.

Viens aktieris deviņās lomās

Rudīte Poča:

– Izrādē piedalījās visi «Knifiņa» dalībnieki – pavisam 26 bērni; vienam bērnam ir pat deviņas lomas! Ir tā, ka lomas jāmaina – jāspēlē pa divām, trim, jo luga ir ļoti gara. Teātrī nav tādu iespēju kā kino – vienu kadru noņem un uzliek citu; jādomā, lai bērns vai skatītājs tiktu līdzi tam visam. Protams, ir lomas, kur vajadzīga tā sapratne un varēšana, lai bērns to var iznest. «Knifiņš» vienmēr ir pastāvējis ar tādu moto: «Mēs esam tik, cik mēs esam, un izrādē vienmēr strādājam visi» – sākot no mazākā līdz 12. klases skolniekam vai studentam. Es uzskatu, ja bērni ir atnākuši spēlēt, tad katram arī jāatrod izrādē vietiņa un jādod iespēja spēlēt. Pie mums mazais ir tikpat svarīgs, kā lielais – un tam ir ļoti liela nozīme, jo mazie no lielajiem mācās; viņi taču ir blakus – visu redz un dzird; vienmēr domāju par nākotni – par mazajiem, lai viņi tiktu līdzi un izrāde "saliktos kopā".

Reizi gadā Jūrkalnē mums ir radošā nometne, kur mēģinām tās lietas, ko laika dēļ nevaram atļauties mēģinājumos – skatuves runu, kustības un visādas tehniskas lietas; tad Mārtiņš strādā ar šīm lietām. Kad Mārtiņš ir pie kolektīva, tā ir kā svētku diena, jo tomēr savādāk, ja režisors ir vīrieša cilvēks; un arī attieksme cita, jo Mārtiņš pats no «Knifiņa» izaudzis un kopā spēlējis.

Labās un Ļaunās burves rokās

– Varu pateikt vienu – vēl otrdien nezinājām, vai tiksim līdz skatei, jo meitenei, kura tēlo vienu no galvenajām lomām, bija jāiet slimnīcā. Trešdien visas lomas mainījām otrādi. Man vienmēr bijis tā (ar Mārtiņu arī esam par to runājuši), kad paņemu darbiņu, tas iedzīvojas dzīvē… Šajā izrādē ir Labā un Ļaunā burve – un arī dzīvē tās nepārtraukti ir traucējušas un palīdzējušas izvēlēties aktierus, salikt tos pa lomām un visam notikt. Šo rēbusu nemaz nevar izstāstīt – tas ir prātam neaptverami! Cik reizes nav mēģināts, lai atrastu labāko tandēmu. Jā, mums ir gājis diezgan raibi…

– Kam tad vajadzēja tēlot raganu Bastindu?

– Nezinu, vai varu teikt, jo mamma neatļāva bērnam šodien startēt – meitenei bija jāārstējas. Līdz šim (no otrdienas) viņas lomu mēģināja Ella – viņas māsa, taču šorīt meitene atnāca un tomēr iegāja savā lomā.

– Cik bieži notika mēģinājumi?

– Divreiz nedēļā – no 16.00 līdz 19.00, taču pirms skates pastrādājām vairāk.

– Kas gādāja par tērpiem un skaisto noformējumu?

– Kā smējās manējie, šajā izrādē bija tērpi un dekorācijas no visām izrādēm, ko esam rādījuši. Taču tie sakārtoti tā, ka var just kā vienu elpu – vai ne? Tās tērpu lietas es izdomāju, bet sašuj Ināra – brīnišķīga šuvēja, kas vēl pati pieliek kaut ko teatrālu klāt. Tā tas notiek, jo mums vienkārši nav tādu līdzekļu, lai vienai izrādei sašūtu tik daudz tērpu – pielāgojām vecos, pieliekot kādu ausi, aproci vai asti. Mēģinām izdzīvot ar to, kas ir, un radīt skaistu izrādi.

Visgrūtāk – tēlot bez vārdiem

– Kā izdodas sastrādāties diviem režisoriem, turklāt – mātei ar dēlu? Nav radošu strīdu?

– Nē. Mārtiņam ir grūtāk uz mēģinājumiem tikt, jo viņš ir students savos darbos; viņš «Knifiņam» atvēl savu brīvo laiku.

Mārtiņš:

– Varu dot tikai to, ko pats esmu mācījies – pasniedzu maksimāli koncentrēti, lai pēc tam diendienā paši to varētu tālāk trenēt – skatuves runu, kustības, iesildīšanos.

– Kas jums – režisoriem, šajā izrādē sagādāja lielākās grūtības?

Rudīte:

– Ir daudzas lietas, taču uzsvērt gribētu vienu – ilgi strādājot, esmu redzējusi, kā mainās bērnu attieksme atbilstoši dzīves pieredzei. Kad sāku strādāt, kāda uzmanība bija aktieriem, bet šodienas bērniem trūkst spējas ilgāku laiku noturēt uzmanību; viņiem vajag uzreiz – vai nu ekstra aktīvi, vai ekstra eleganti, taču, ja kādu brītiņu jāpastāv mierā, tad ir grūti. Tā patiesībā ir ļo-oti liela problēma – ir lomas, kur nekas nav jādara, tikai jāatrodas uz skatuves un iekšēji jāseko līdzi darbībai, un nedrīkst "izkrist laukā". Ir jāpanāk, lai nebūtu "skrējiena" no teksta uz sevi un atpakaļ – lai sava tēla līniju spētu noturēt; izdzīvot arī tajos brīžos, kad nekas nav jāsaka. Un tas ir ļoti grūti – panākt, lai dzīvotu līdzi izrādei tikai ar ķermeni, skatu un emocijām. Pats galvenais, ko saku: "Dūdiņ, ja kāds no zāles pēdējās rindas tevi ieraudzīs tajā mirklī, kad neesi tēlā iekšā, tad viņš nenoticēs arī visam pārējam, kas uz skatuves notiek…" Tālab arī Mārtiņš, pirms izrādes iesildot, lika sadoties visiem – vilkiem, bitēm, lidojošajiem pērtiķiem un visiem citiem – rokās un sajust kopējo auru, lai kolektīvs justos kā viena elpa. Šī Mārtiņa prasme ļoti palīdz. Pēc izrādes arī analizējam, kas un kā izdevies.

Otrs moments, ko sajūtu bērnos – skola ir skola, bet uz teātra skatuves visi ir vienādi. Es atzīmes nelieku – nav labāko un sliktāko skolnieku; ne mīlulīšu, ne nemīlulīšu; galvenais, lai bērni radoši strādātu. Nav iespējams kaut ko izdarīt nepareizi, ja pats domāsi un darīsi. Un tam mazulim no pirmās klases būt kopā ar 12. klases jauniešiem arī ļoti daudz nozīmē. Kaut gan strādāt ir ļoti grūti… Taču mikroklimats laikam labs, jo, kad prasu, vai varbūt uz vasaras nometni paņemsim kādus bērnus no malas, tad skan protesti: "Nē, tikai «Knifiņš»! Tikai mūsējie!"

– Kāds būs izrādes turpmākais ceļš?

– Tagad jau zināmi divi datumi, kad izrāde būs redzama šeit, Tukumā (katru mēnesi pa izrādei); jāņem vērā, ka bērniem jāmācas un izrādes dēļ jākavē stundas. Man ir divi bērni, kas uz mēģinājumiem brauc no Rīgas, un viena meitene – no Kandavas tehnikuma. Sabalansēt šīs lietas nav vienkārši, taču domāju, ja brauc – tātad patīk.