20. septembrī Tukuma galerijā «Durvis» atklāja Jāņa un Rudītes Jēkabsonu – gleznotāja un keamiķes – vīra un sievas darbu kopizstādi. Vēl pirms svinīgās atklāšanas, ekspozīcijas iekārtošanas laikā aicinājām māksliniekus uz nelielu iepazīšanās sarunu.

Rudīte Jēkabsone:

– Sadarbība ar Tukumu mums (man) ir jau labu laiku – kādas trīs izstādes bijušas. Šoreiz kopā ar vīru – viņš man glezno un, lai gan dzīvojam un strādājam kopā, vienmēr kaut kā izvairījies no kopīgas izstādes.

– Kas tad šogad notika, ka esat kopā?

Rudīte:

– Nu nezinu, laikam vecums tāds! Šeit ir ļoti jauka telpa un cilvēki; mazpilsētā vispār viss ir daudz sirsnīgāk un mīlīgāk… Tāpēc arī te izstādījāmies.

Jānis:

– Rīgā nemaz negribas. Draugi varbūt atnāk, bet citādi…

– Kas uz šo izstādi atvests?

Jānis:

– Vasara.

– Jā, gleznās redzam ūdensrozes, tādus kā zirnekļa tīklus… Kas autoram sakāms?

– Nu tur tā filozofiski vairāk… Tumšais ar gaišo cīnās. Mēs katrs savā telpā dzīvojam, un tie "zirnekļu tīkli" ir fluīdi telpā, ko svaidām viens otram – mazā ainava centrā ir tā skaistā dzīve – aiz loga.

– Bet gaišais tāds asiņains…

– Nav, nav tā domāts – tā vienkārši ir krāsu spēle. Ja grib to filozofiju atrast, tad jāsēž un jāmeklē. Principā ir tā, ka es dabā uzgleznoju lielas bildes un pēc tam darbnīcā murgoju mazākas; katrai mazajai bildei ir savs oriģināls – lielais dabas skats. Tos gan neesmu atvedis. Ir darbi no Jūrmalas plenēra šogad.

– Pēc triepiena spriežot, jūs tā dzīvē par sīkumiem nesaspringstat…

– Protams, ha, ha! Ir arī darbi no šī gada Kandavas plenēra. Vispār visu vasaru varēja piedalīties dažādos plenēros – bija uzaicinājums uz Nidu Lietuvā, Valmieru, Liepāju, un arī privātas kompānijas rīko plenērus – maksā tik naudiņu un brauc gleznot. Jau no 1981. gada esmu Jūrmalas mākslinieku grupā (ar Andreju Ģērmani esam kolēģi).

– Vai abi ar sievu ietekmējat viens otra daiļradi vai strādājat katrs «savā lauciņā»?

– Protams, ka ietekmējamies.

Rudīte:

– Kādā veidā tu mani ietekmē!?

– Negatīvi – ha, ha, ha! Nē, nu normāli – ir, kam uzreiz paprasīt padomu.

– Bet keramika jums no tiesas tāda gleznieciska – ar tēliem un krāsām…

– Nē, nekad neesmu gleznojusi. Un, dzīvojot ar vīrieti, kurš glezno, būtu baigā pārdrošība pašai sākt kaut ko gleznot. Es izpaužos keramikā.

– Bet, šķiet, jūs tādās mainītās lomās – vīrs tikai otiņu cilā, bet sieva mālus mīca…

– Keramika noteikti ir daudz sarežģītāka (gan no fiziskā, gan tehniskā viedokļa), taču gleznot ir jāprot. Es nemaz neiedrošinos ņemt pindzeli rokās.

Jānis:

– Abas šīs lietas – gan keramika, gan glezniecība ir ļoti sarežģītas un prasa drausmīgi daudz darba; ne velti esam 18 gadus mācījušies. Ne velti saka, ja plenērā viens darbs no desmit iznācis, tad jau ļoti labi. Nav tā, ka uzmālē un vari likt kaudzē. Nesanāk.

Rudīte:

– Bet ar keramiku vēl trakāk. Ja gelznotājs savas kļūdas no audekla var nokasīt, tad keramiķis attaisa krāsni un skatās, kādi brīnumi nāks laukā. Keramika ir tik ļoti atkarīga no krāsns un uguns, ka ir lietas, ko vienkārši nevar paredzēt – var pēkšņi elektrība atslēgties, spirāle pārdegt…

Jānis:

– Šogad Ogrē vienā simpozijā, kur malkas krāsni kurināja, vispār nekas nesanāca.

Rudīte:

– Nē, nu vis kas sanāca, taču paredzēt rezultātu nav iespējams. Keramika ir ļoti špāsīga lieta – es teiktu.

– Kurā brīdī keramiķim vajadzīga iedvesma?

– Bez iedvesmas vispār nav jēgas ķerties darbam klāt, jo nekas nesanāks.

Jānis:

– Un katram vēl jāatrod savs stils… Kad tas atrasts, tad sāc kaut ko darīt; un tad pēkšņi viens pasūtījums uzrodas, kur jāstrādā pavisam citā stilā. Rudīte principā ar šamotu strādā, bet bija viens pasūtījums (lustra ar zeltu), viņa sāka eksperimentēt un redz, radās arī darbi izstādei zeltā.

Rudīte:

– Piemēram, zilā krāsa nav populāra un varbūt nekad mūžā no tās vairs neko netaisīšu, bet viena ārste savam kabinetam pasūtīja traukus zilā krāsā. Domāju, ko lai uztaisu, jo principā tā nav mana krāsa. Ilgi domāju, līdz izlēmu – lai "pliks" zilais nebūtu par daudz zils, uztaisīšu vietām arī sarkanu un varbūt rozā… Rezultātā šķiet, ka atradu ļoti interesantu niansīti glazūrai; tāpēc varu teikt, ka jebkuras lietas virza un iedvesmo.

– Ko nepavaicāju, bet gribētos pašiem piebilst?

– Tagad ir rudens un kolosāls laiks; daba skaista. Domāju, ka ļoti daudz cilvēku pastaigājas pa Tukumu – tas būtu jauki, ja viņi ienāktu arī galerijā un paskatītos mūsu darbus.