Ceturtdienas vakarā pie Tumes kultūras nama gaiši dega prāvs ugunskurs, aicinot sildīties barikāžu dalībniekus no Tumes un Degoles pagasta un viņu tuviniekus, ieklausīties nama vadītājas Lienes Bēniņas runātajās dzejas rindās.

Laiks atmiņām

Lai būtu, kā toreiz, aukstumā un salā Rīgā, kad lieti noderēja atbalstītāju atnestais tējas, kafijas malks vai zupas šķīvis, kultūras namā visus ar Marutas Čauvas vārīto zupu cienāja pagasta pārvaldes vadītāja Lidija Legzdiņa un sociālā darbiniece Lolita Vāciete. Šajā vakarā kāds vai ik brīdi atcerējās, ka lai nu kas, bet pārtikas barikādēs neesot trūcis. Daudzi veci cilvēki toreiz no mājām nesuši un pat ar sabiedrisko transportu veduši pēdējo, kas bijis, aicinājuši sildīties un lūguši turēties līdz beidzamajam… To, kā tais dienas klājās Rīgā, pasākuma dalībniekiem atgādināja dokumentālo filmu kadri un fotoattēli, savukārt emocionālu noskaņu radīja Zantes vīru vokālā ansambļa un Tumes sieviešu vokālā ansambļa dziedātās dziesmas… Dzirdējām kādu sakām, ka arī Rīgā nereti dziedājuši, tur pat koncerti bijuši, tikai par fotografēšanu aizmirsuši…

Degolnieki gatavi iet atkal

Degoles vīrus sastapām foajē, un turpat arī izvaicājām par piedzīvoto barikāžu laikā Rīgā pirms 19 gadiem. Viņi stāstīja, ka viņi lielākoties stāvējuši pie televīzijas un uz Deglavas tilta, un uz barikādēm braukuši bez lielām pārdomām, jo tā vajadzējis: "Mēs jau no senākiem laikiem zinājām, ka reiz latvietis bijis noteicējs un saimnieks savā zemē. Mēs to nebijām aizmirsuši, tikai gadus desmitus nevarējām tā justies. Un tad, kad vienā brīdī sāka par to runāt skaļi, kad radās iespēja pašam kaut ko darīt, nebija šaubu, ka jāiesaistās. Un tad sāka veidoties Tautas fronte, bija 13. janvāra manifestācija, pēc kuras aicināja cilvēkus palikt Rīgā." Baiļu sajūta? Vīri teica, ka kādam tā bijusi, kādam – ne: "Kamēr nešāva, baiļu nebija, tikai tāda savāda sirds trīcēšana nepameta visu barikāžu laiku. Tikai tie, kas karā bija bijuši, domāja savādāk. Protams, bija jocīgi, ka nereti tuvinieki uz Rīgu pavadīja kā uz karu vai pēdējā gaitā… Nezināja taču, ka dažiem tā arī bija vai gandrīz. Aivara Bētiņa nepilnu gadu vecajam KAMAZam izsita logus un iemeta degmaisījuma pudeli, arī no citām vietām atbraukušajiem sabojāja tehniku. Mums gan pieteica, ja sāks iet tanki, lai mūkam, kur pagadās, un varoņus netēlojām. Īpašu mukt nevajadzēja, darījām, kas jādara. Četras bruņumašīnas pārbrauca, vairāk ne."

Uz jautājumu, kas tais laikā visvairāk pārsteidzis, vīri atzina, ka noteikti jau solidaritāte, vienotība, rūpes vienam par otru. Un, ja tagad vajadzētu, ietu atkal par tautu cīnīties…

Kamēr runājāmies, izskanēja daudz asu vārdu; sarunās vīri nepiekrita viens otram, strīdējās par savu patiesību un piedzīvoto, līdz beidzot vienojās, ka katram tiešām sava pieredze un sajūtas. Viens bija secinājums, ka janvāris mūžam viņu atmiņās paliks kā barikāžu laiks un šie notikumi vienmēr būs nozīmīga viņu dzīve sastāvdaļa.

Degoles kultūras darba organizatore Karīna Lēruma stāstīja, ka Praviņu pamatskolas skolēni iesaistījušies projektā un vāc barikāžu dalībnieku atmiņu stāstus. Iespējams, kad tos apkopos, varēs rīkot vēl vienu pasākumu.