Tā pirms gadsimta ceturkšņa skandēja Tukuma Lauktehnikas ļaudis, sveicot vienu no spicākajiem nozaru vadītājiem – autokolonnas priekšnieku Aleksandru Māliņu 50 gadu šūpļa svētkos. Tas notika tepat, lauķenes kluba zālē. Jubilāru ieveda pa pavasara taku. Daba arī ziedēja kā apdullusi. Akurāt kā šodien, kad Sašam atkal gadsimta ceturtā daļa plecos klāt. Mēs arī sveicām. Lai dzīvo!

Cīņai allaž gatavs

Valodojām abi SIA «Transports Tukums» valdes priekšsēdētāja kabinetā. «Transporta» rocība – astoņi smagie auto, trīs vieglie un 11 darbinieki. Kabinets – plašs. Nekas nav mainījies kopš lauķenes ziedu laikiem. Lejā placī, kur pašreiz metāla drazas čupojas, kaujas gatavībā atradās 235 kravas automašīnas. Te, kur tagad Māliņkunga ofiss, bija satiksmes kabinets. Sienas noklātas planšetēm. Par darba drošību; par to, ka nav labi, ja pie stūres ņem uz krūti.

Socsacensību labinieku karogi, vimpeļi, diplomi. Patiesībā tā bija ļaužu telpa. Te tikai vieta, kur politinformācijas noklausījās. Ar administrācijas svētību notika pasēdēšanas prieka un goda reizēs. Vai nu ikreiz gāja klapatot lielo zāli. Te – mīlīgāk. Dancots uz nebēdu, kad vīri un dāmas – oi, oi, un vēl kādas – no autostūrēm brīvībā tika.

"Darbinieki, saproties, te kantorī strādāja ap 16. Un lērums šoferu – vairāk par diviem simtiem. Kolonnu mums uztaisīja, kara kolonnu. Autiņi stāvēja kaujas gatavībā, ja kas. Ja karš sāktos, ja jeņķi no jūras puses nāktu. Drošs paliek drošs. Ja trauksme, tad visi būtu zirgos. Dotos cilvēkus evakuēt. Un ne jau tikai kara gadījumā, arī ja gadītos stihijas, katastrofas, dižķibeles. Pārsvarā kara kolonnā bija bortinieki ar puspiekabēm. Pašizkrāvēji. Savs komandieris ar uzplečiem. Rīgā sēdēja vēl arī poļitruks. Armijas mašīnām bija zaļā gaisma rezerves daļām. Uz vietas nestāvējām, negaidījām, kad aicinās. Kad rajonam pienāca kārtējā krīze, braucām talkā cīnīties ar "nelabvēlīgajiem gadalaikiem" – ziemu, pavasari, vasaru, rudeni, arī palīgos ražu vākt. Vīri rāvās mellām mutēm. Minerāļus veda. Ražu apcirkņos. Rudeņos kārpījās cukurbiešu mālājā. Pabraukt nevarēja. Kāpurnieks nost no lauka vilka," atceras A. Māliņš. Autokolonna ar auto riteņiem apgrozīja kaudzi rubļu. Bijām otrie, uzreiz pēc tirgotājiem. Tie pelnīja ap pusmiljonu gadā. Autotransports – 200 līdz 250 tūkstošus.

Ļetučkā

"1959. gadā sāku stādāt. Akurāt pēc armijas. Jauns, zaļš, bet apsviedīgs un traks pēc velna. Zemītē biju noliktavas pārzinis. Tolaik tā nemaz vēl nebija Lauktehnika. Kāda šķirba?! To pašu zemīti vērsa, sausēja. Die's vien visu var atcerēties. Rolands Balodis nāca pie teikšanas. Transports veidojās. "Vot, tu šito liec malā! Nāksies strādāt autotransportā par priekšnieku!" kā ar cirvi noteica Balodis. Es tak biju biedrs. Jāklausa, ja partija paģēr un, galu galā, kam negribas pakāpties? Biezas algas, gaiša dzīvokļa pilsētā, priekšnieka godā? Tā bija. Mans auto bija ļetučka (darba vāģis ar štrumentiem un čuguna krāsniņu kravas kastē). Iedomājies, laukā pavasaris, laukā sirdis Lillēnam (Lilija – Sašas dzīves biedrene uz mūžu. – Aut.), man, visiem ziedonis. Ļetučkā mīļa līdzāssēdēšana. Aizmugurē tā būda ar'. No ļaužu acīm kur patverties."

Kā naudiņas nāca

Ļauķenes šoferi pelnīja kantorim brangu piķi un paši sev arī. Par kūdru maksāja valsts. Arī par tās izvešanu, atvešanu kaudzē uz lauka. Vīri naktī trijos rullēja uz Olaines purvu. Pa dienu divas, augstākais trīs reizes varēja izbraukt. Kad uz lauka kravas skaitīja, neskaitīja ar'. Skaitītājs arī tikai cilvēks. Ir starpība, ja trīs kravu vietā pieraksta piecas. Tā tonnas un kilometri plusojās. Vairāk tonnu, vairāk kilometru. Degviela ietaupās. Kur to likt?! Kārtībai jābūt. Cik kilometri norullēts, tik arī degvielas patērēts. Draugiem, radiem, pielēja tvertnes. Vēl tvertnes pusē un ne mazās. Šoferis piebrauca pie grāvja un labais propķis vaļā. Šlus, kārtībnieks! Kilometrus vienkārši uzgrieza uz spidometra.

– Tu, Saša, to zināji, rosināji?

– Zināju. Neba es tik dulls, ka rosinātu. Ja kāds nelabvēlis ar papīriem nostučītu OBHESam, spīdētu nelabs pants. Ar dzelzs gardīnēm. Tāpēc vienu aci piemiedzu, otru – vaļā.

Jā, tolaik visi jau tā darīja. Nauda nāca. Balodis uzslēja pilsētiņu Mācītāja laukos, klubu, stadionu, dzīvojamās mājas pilsētā. Mazdārziņos zaļais auga griezdamies. Ik gadu zemi bagātināja ar kūdru – to kreiso, ieekonomēto. Minerāli, cik uziet. Grants ceļiem laba, sijāta betonēšanai. Laikā, kad pats būvēju māju Birztalas ielā, nedēļas nogalēs pēc darba tik iegriezās pieci, seši samosvali līdz bortiem pilni ar granti. Ap pamatiem ko apbērt, ceļam, lai nesēžas staignājā. Piecītis (rubļos) par kravu. Vīri graudā ņēma. Paši allaž pēc dušām pasēdēja. Saša pats nebija to nozaru vadītāju pulkā, kas īpaši aizrautos ar niknajām dzirām. Pasērsa, nekad neatteicās no glāzītes, bet, kad jau daudzi bija ķēmā, tinās mājās. Dzerstiņi pār mēru Sašu garlaikoja. Savā kompānijā gan. Vispār jau tolaik Māliņš bija pareizais. Neklaigāja partijas saukļus. To darīja partijas, arodbiedrības bosi. Bet bija jau arī tie – neidejiskie. Kas jādara – jādara, lai viss štokos, un augšām nav kur piekasīties. Vai nekā nebija, nekas nenotika? Notika un ne pa jokam. Štīmē brauca. Gadījās avārijas ar līķiem. Māliņš saņēma rājienus. Grasījās no darba atlaist ne vienreiz vien. Partijas rājienus pat nevar uz abas rokas pirkstiem saskaitīt.

Šoferballes un 18. novembris

Pats teic, ka viņa darbinieki bijuši supervīri un arī sievas. Katru gadu notika grandiozas šoferballes. Šoferu kundzes, līgavas, brūtes jau pāris mēnešus iepriekš gatavojās. Štātes šuja, lai izrādītos. Vīri sarūpēja termosus. Bija laiks, kad termosi bija topā. Atmiņās tāds gadījums: Vitālijs Vaivods ATASā darbiniekiem sarīkojis balli bez alkohola. Tie bija dullie Andropova un Gorbačova valdīšana gadi. Tusiņš esot itin labi izdevies. Ļaudīm arī bez spirtotā visu vakaru un nakti lustīgs prāts bijis. Domāts – darīts. Galdi lūzt. Uz skatuves mākslinieki. Ne šādi tādi. No Rīgas – nopelniem bagāti. Autokolonna, šoferi nebija tukšinieki. Varēja atļauties. Labiniekiem iešķieba goda rakstus, vimpeļus, ziedu kalnus, bučas. Sākās otrā daļa. Zāle – tukša. Visi pa vieglo saloniem. Termosus atskrūvē. Ielej. Iedzer siltumam. Uz dižgaldiem kā piedienas – minerālīši. Pēc pasildīšanās vieglo salonos visi tādi jautrīgi. Minerālūdens pudeļu skaits dubultojies. Ballīte gājusi vaļā ar pilnu klapi.

Labais bija arī tad, kad svinējām Lilijas un Aleksandra Māliņa meitas Ineses kāzas ar Tauriņu Jāni. Zagsā un bez baznīcas. Vīteņus uz ceļa un neceļiem izlikām. Aizbraucām pie jūriņas jau mellā naktī, vēlrudenī. Līdzi bija atvests gāzes balons, lai jaunais pāris iedegtu savu mūža mīlas lāpu. Uguns mēles līdz kāpu priežu galotnēm! Lai skatās, redz, ka Māliņu meita pie vīra iziet. Neviens, ja tā godīgi, nemaz nebija iedomājis, ka diena aizdomīga, ja kalendārs vēsta 18. novembri. Saša pat kādu brīdi bija noraustījies, ka tikai ziepes neiznāk. Pēc gadiem, kad kara kolonnas šoferi brauca Rīgā uz barikādēm, Saša atcerējās, bet nekad gan nav notikumu cēlis gaismā, lai mīlētos par sarkanbaltsarkani īpašo. Tā patiesi bija tikai sakritība.

Un tā, sirsniņ, ko viņš meklē…

Arī tā dziedāja Sašas 50 gadu jubilejā. Saša nāca pa ziedu aleju ar savu Lilli zem rokas kā balodīši. Dziedāja, abus urravoja – augstu, augstu. Arī pirms tam, kad abi svinēja sudrabkāzas. Ko tur liegties – Māliņam patika izrādīties. Un kālab to nedarīt?! Draugu, radu, darbabiedru pulks kupls. Lustes nekad nav par daudz. Tas taču bija laiks, kas krīzes, ekonomikas dižbedres pie mums nemaz nebija. Veikalā plaukti tukšāki? Bet Lilijas un Sašas sudrabkāzās galdi no labumiem lūza un pludoja. Vedējos Anniņa un Jānis Tīsenkopfi. No Zagsa atveda Ženiju Strēli. Viens otram laulības riņķus mauca zeltnešos. Brīdis ar asarām acīs… Nav vairs Lilijas. Aizgāja pavisam mūžu mūžos. Saša pieklust, domā, teic: "Mīlestība. 54 gadus esam kopā. Vairs ne, bet tomēr… Nebiju svētais, ne arī viņa. Visādi gadījies. Saproti – meitenes… Biju jauns, traks. Nereiz pavisam nojūdzies. Koferis ar lupatām bija izvilkts aizdurē. Kam negadās. Sievas bilde bez skaņas. Arī manējā…

Bērniem, mazbērniem gan esmu mācījis, ka nekad nevajag mīlas lietas bīdīt savā kolektīvā. Viss ātri vien nāks gaismā. Tā teicu, bet allaž izdevās…

Pie mums somu pirtī, Līkaiņos, patiesībā visus dižos projektus cauri izbīdīja. Vadošie teju visi tika pie jaunām sievām. Es ne. Protu to lietu stingri rokās turēt. Ne tā pa labi, ne kreisi. Mēs ar Liliju viens otru sapratām. Mīlestība…"

Biju, esmu labs cilvēks?

"Savā reizē labs un arī nelabs. Labestību arīdzan, manuprāt, nevar lēti pa labi, kreisi uz priekšu, atpakaļ izdāļāt. Kur tik daudz viņa rasies. Reizēm sanāk cemme par to, cik dulls biju. Veči atbraukuši sadzērušies. Sāk kauties. Skrēju, dauzīju neizdzertās pudeles. Nu dulls! Par manu naudu dzēra?! Un vai no tās dauzīšanas mazāk dzēra?! Dusmas nerimstas par to, ka mēs te pēc lauķenes SIA uztaisījām. No viena atkal kolhozā. Vajadzēja vienam pašam ko veidot, nevis SIA ar 70 biedriem. Latviešiem nevedas kopu darbs, ja visi noteicēji. Tad nav stingras rokas – saimnieka. Gan manīs. Duka ir iekšā. Šodien svinēsim. Bērni, mazbērni atbrauks, draugi. Maz viņu palicis. Kas zina kā beigsies?! Neko jau īsti nevar zināt, kā dzīves grāmatā ierakstīts," Saša pasmaidīja.

Bildēties pie mersīša (MERCEDES BENZ) kopā, atsevišķi – abi labi skatās. Ne vainas. Saša ar mersi brauc jau 12 gadus. "Jā, jā, mašīna tāpat kā sieviete jāmīl. Vēl bišķi vairāk," Māliņš pasmaidīja, atmeta ar roku un teica: "To pēdējo par mašīnu tak galvā neņem!"