Nu ja – kā janvāris, tā lielais sals klāt. Kas tas tāds – vaicāsiet? Kurš gan to redzējis, tāpat kā Lielo mērcētāju vai Kaltētāju vai varbūt – Vēju? Nē, neviens tos lāgā nav redzējis, toties spēku gan manījis. Kad ir Lielais mērcētājs, tad tikai līst un līst, un viss top par daudz slapjš un nemīlīgs. Kad ienākas Lielais kaltētājs, tad zeme izkalst, augi sadzeltē un iet bojā, un līdzīgi klājas arī dzīvniekiem un cilvēkiem. Visi tad alkst ēnas un valgmes. Un par Vēju jau zināms – redzams negantnieks nav, toties, kad pūš, tad tikai saturieties! Var sapūst briesmu lietas.

Un ar salu līdzīgi – kad par daudz, tad par skādi. Mazais saliņš varbūt tikai rokas saldē un degunā knaiba, bet, kad pa nopietnam, tad – d-d-d, – i lāgā pat pateikt nav ko. Tad jāmeklē siltums. Ir pat dzirdēts, ka tālajos ziemeļos, cilvēks kā izelpo elpu, tā garaiņi turpat gaisā sasalst ledus blāķī un krīt zemē. Jāuzmanās, lai pa pēdām netrāpa. Un vispār ziemeļos cilvēki tikai īsiem pārskrējieniem pārvietojoties – no mājas uz māju, un, ja kāds kur putenī nomaldās, tad cilvēks pagalam. Tātad, īstais sals jāmeklē ziemeļos. Taču kad tas atnāk līdz pat Latvijai, tad, ziniet – lietas nopietnas, ienaidniekam jāskatās sejā (ja tikai to ieraudzītu).

Par to, kā Salu ieraudzīt, tad arī šis stāsts jeb padomu virknājs. Jāpiebilst, ka padomu virknāji ir galvenā ziemeļbriežu sarunas daļa, jo ziemeļbrieži dzīvi lielākoties pavada, skrienot uz priekšu, lāgiem atpakaļgaitā, bet šajā nerimtīgajā kustībā nepieciešams kaut kas mierīgs, un ziemeļbrieži mieru gūst, katrā izdevīgā brīdī sniedzot mierīgus padomus. Ja līdzās jums ieskanas melodiskam sienas pulkstenim līdzīga balss, tad ziniet – visticamāk, līdzās ir ziemeļbriedis.

Ikurāt tā gadījās man, kad pēdējā Vecgada vakarā trīs soļus no sliekšņa noliecos sniegā petardi spraust. Kur gadījusies, kur ne, pie labās auss ieskanējās melodiska balss:

– Kaķus baidīsi? Gribi īstu pārsteigumu, apskrien kails ap māju!

Paraudzījos runātājā un, tavu brīnumu, – līdzās stāvēja ziemeļbriedis. Pilnīgi noteikti viņa acīs zvīļoja ziemeļblāzma. Ne cilvēciska un, es teiktu – arī ne briediska; tāda – ne no šīs pasaules. Tomēr cilvēku, kas daudz filmas skatās, ar to nepārsteigsi, tāpēc es tikai saraucu degunu un teicu:

– Bet vai sals nekniebs?

– Tur jau tas asums! – attrauca briedis un zīmīgi pameta uzacīm (briedim bija arī uzacis). – Nokniebs visu lieko, visas sīkās detaļas, un būsi ideāls kā grieķu statuja; turklāt ar dievišķām sajūtām.

Paskatījos uz briedi, un tiešām – arī viņam, šķiet, bija nokniebts viss liekais; viņš bija apaļš kā ledene un tomēr tai pašā laikā briedis. Stilīgs briedis… Apaļš briedis.

– Darīsi, kā teicu, un arī būsi apaļš vīrs, – teica briedis.

To bija vērts apsvērt. Būtu es apaļš puisis, varētu jaunā gadā sākt jaunu dzīvi, pilnīgi noteikti apaļu, un kurš gan apaļos neievēro! Es būtu apaļš un vienmēr centrā.

Tā arī nolēmu briedim paklausīt. Hops, – drēbes nost un apkārt mājai. Kamēr diebu ap māju, briedis nozuda un drēbes arī…

Es attecēju pie namdurvīm, un no ziemeļbrieža nebija ne vēsts. Man sals knieba visādās jūtīgās vietās, un es raudzīju, kur gan tas dzīvnieks palicies. Es sekoju pēdām sniegā un aiz pirmajām trim eglēm ieraudzīju, ka ziemeļbriedis salauzis dīķmalas plānajo ledu, samet ūdenī visas manas drēbes pa kārtai vien; pēdējie ar plunkšķi dzelmē pazuda zābaki.

– Ak, negantnieks! – es kliedzu. – Vai domājies, ka neredzu tavus blēža darbus!? Ja tu viens no Ziemassvētku vecīša noklīdušajiem briežiem, tad sūdzēšos vecītim!

Bet briedis smaidīja reibušu smaidu:

– Vēlies vēēēl lielāku asumu? Lec dīķī! Domā, es te niekojos? Nē, tevis labā cenšos, draugs!

Es samulsu. Vai nesalu pietiekami? Ja padomā – noteikti varētu turēt arī vairāk.

Apņēmības pilns metos ūdenī, taču nebija lemts tur ilgi dzīvoties. Ūdens ziemā jau patiesībā silta lieta. Apslapināties vajadzēja tikai, lai saltu vēl trakāk!

Jāsaka, pēc peldes tiešām sāka likties, ka visas sīkās detaļas atsals un nokritīs, ka kļūšu tiešām puisis apaļš, bet briedis – viņš nerimās. Brieža deguns atdūrās pret manējo un viņš deva rāmu padomu:

– Tagad skrien pāri laukam, un tu ieraudzīsi to, kas reti kuram mirstīgajam lemts – pašu Salu vaigā!

– Bet kas notiks ar mani? – vārgi ievaicājos.

– Tādus, kas paši skrien Salu meklēt, viņš neņem, – briedis ar pārliecību teica un kaut kā gribējās viņam ticēt.

Dipi-dipi – teciņiem metos apsnigušā ziemāju laukā. Ai, kāds sals! Kāds aukstums! Jutu, ka locekļi sāk sastingt, bet tai pašā mirklī – ko domājies – atkal briedis bij līdzās un – ko domājies – lika man apstāties un – ko domājies – kaklā viņam bija milzīgs sudraba zvārgulis. Nu milzīgs – līdz ceļiem; un briedis teica:

– Ieskaties zvanā!

Saņēmos un ieskatījos, un briedis čukstēja:

– Tagad tu redzi Salu!

Jāāā, – tas bija viņš, negantībā svelošu skatienu, sarmas un lāsteku klāts vīrelis, kam labās rokas rādītājpirksts bija pārvērties par tādu kā lāsteku ķeksi vai cirtni; varbūt cirvi. Viss šajā dēmonā bija balts – pat garaiņi, kas sāka kūpēt ne vien no mutes un nāsīm, bet arī ausīm.

– Bbbriesmīgi, – nočukstēju.

Nu biju redzējis pašu Salu. Bet briedis uzplikšķināja man pa kokaino pēcpusi un teica:

– Teci nu mājās, lielākas laimes vairs nevajag!

– Arī tev laimīgu Jauno gadu! – atsēcu un diebu atpakaļ.

Šis tiešām bija asāks piedzīvojums par svētku salūtu.