Kad vienā no decembra pēdējām dienām braucām uz Rundāles pili satikt tās jauno direktori, mākslas zinātņu doktori Lauru Lūsi, kas tobrīd vēl bija Mākslas vēstures nodaļas vadītājas amatā, smidzināja smalks lietus un mākoņi bija tik ļoti sastājušies debesu malā, ka šķita – pelēkajam ne būs ne gala, ne malas. Par laimi ainavu nomainīja Rundāles pils, kuru varēja redzēt jau pa lielu gabalu. Pili skatot, nācās atzīt, ka tieši šajā laikā vislabāk var novērtēt tās iespaidīgo vietu ainavā.

No 2. janvāra mūsu novadniece Laura Lūse ir atbildīga gan par 114 darbiniekiem, kas pilī strādā pastāvīgi, un arī par tiem 42, kas lielajai saimei pievienojas sezonas laikā. Viņa ir atbildīga gan par pili un vēl 15 ēkām, gan par vairāk nekā 80 hektāriem apkārtējās teritorijas. Tāpat viņas atbildība ir laikmetu, mākslas stilu un mākslas darbu, aristokrātu dzimtu un to pēcteču, kā arī pils attīstības vīziju pārzināšana.

Laura ir uzaugusi Lanceniekos, tātad zinātgribošajiem un dažādu gadsimtu talantīgajiem džūksteniekiem piederīga. Viņa pati saka, lai cilvēks augtu un attīstītos, vienīgā iespēja, kā to izdarīt, ir nepārtraukti apgūt ko jaunu un papildināt savas zināšanas. Un šai ziņā viņa noteikti varot piekrist Džūkstes puses izcilajiem cilvēkiem Ludim Bērziņam, Ansim Lerhim-Puškaitim un Gustavam Zemgalam, kas ikvienu aicinājuši visu mūžu mācīties.

Liela nozīme izciliem skolotājiem

– Mēs lepojamies, ka jūs – Rundāles pils muzeja jaunā direktore – esat ar saknēm mūsējā – džūksteniece.

– Paldies! Nāku no Lanceniekiem, kur arvien dzīvo mani vecāki. Mācījos Zemgales vidusskolā, kas Tukuma novadā vienmēr bijusi kvalitatīva un laba skola, turklāt mums, bērniem, kas dzīvoja Lanceniekos, tā sabiedriskā transporta kustības dēļ bija ērtāk sasniedzama nekā Džūkstes skola. Uz skolu gāju ar lielu prieku. Manas pirmās skolotājas Priedīte un Ivanova, un vēl atceros, ka mūsu klasei bija liels prieks mācīties angļu valodu pie skolotājas Apsītes – viņa izcili prata angļu valodu un vēlāk savas darba gaitas turpināja profesionālā tulku birojā. Zemgales vidusskolā mācījos līdz 9. klasei, bet pēc tam – Rīgas Komercskolā.

– Iznāk, ka jau tolaik bija populāri mācīties vidusskolā Rīgā… Turklāt jūs izvēlējāties vienu no populārākajām vidusskolām Latvijā.

– No manas klases mēs bijām pieci, kas pieņēma šādu lēmumu – turpināt vidējo izglītību Rīgā. Biju noskatījusi divas skolas – Komercskolu un 1. ģimnāziju; iestājos abās, bet mācīties izlēmu Komercskolā. Tā bija ļoti laba izvēle interesantās mācību programmas dēļ – pirmkārt, katram vidusskolēnam bija jāapgūst pilnīgi visi mācību priekšmeti; nebija iespējas izvēlēties kādu vienu noteiktu mācību virzienu, kā citās skolās; otrkārt, papildus mums tika sniegta iespēja apgūt ekonomiku, marketingu, grāmatvedību, makroekonomiku, kas tolaik kļuva ļoti populāri mācību priekšmeti, un arī vairākas svešvalodas. Tas radīja vispārēju izglītības pamatu, lai skolēni varētu iestāties Ekonomikas fakultātē un, iespējams, studēt uzreiz 2. kursā… Taču pēc tik intensīvas mācīšanās biju pilnīgi pārliecināta, ka ekonomiku vairs negribu redzēt (smejas). Tāpēc, pabeigusi Komercskolu, neiestājos nevienā augstskolā – paņēmu pauzi, lai saprastu, ko tālāk gribu darīt. Tagad secinu – labi, ka visus šos ekonomikas priekšmetus biju apguvusi vidusskolā un ka tam nebija jāvelta laiks augstskolā, jo tad, pieļauju, man būtu daudz grūtāk izvēlēties profesiju. Nezinu, vai tad varētu, kā šobrīd, darīt to, kas ir mana sirdslieta.

– Un vecāki tiešām nespieda stāties augstskolā?

– Bija spiediens no visiem radiem un arī no vecākiem, ka obligāti jāmācās tālāk, jo tas taču bija liels notikums – no laukiem aizsūtīt bērnu uz Rīgu, turklāt ar domu, ka viņš tur iegūs augstāko izglītību. Bet te pēkšņi bērns izdomā nestāties universitātē!?… Bet es tiešām gribēju apdomāties! Un izdomāju, ka tas, ko gribētu darīt, varētu būt gan praktisks, gan kaut kas, kas mazliet saistīts ar mākslu. Tā iestājos Rīgas Celtniecības koledžas Restaurācijas nodaļā.

– Kā jūs sapratāt, ka gribat mācīties mākslu?

– Komercskolā apguvu arī mākslas un kultūras vēsturi. Mūsu klases audzinātāja bija Inese Litauniece (Petkēviča), māksliniece, kas izcilā līmenī pasniedza mākslas vēsturi, spējot uzburt brīnišķīgo mākslas pasauli – ar stāstiem par dažādiem stiliem, māksliniekiem, mākslas darbiem. Un tad es sapratu, ka šī joma ir interesanta un man padodas.

Vairāk lasiet piektdienas, 4. janvāra, laikrakstā ŠEIT=>