Saulainajā pēcpusdienā Jāņkrogā pie Slocenes sastapām trīs māksliniekus (kā iepazīstoties noskaidrojām – rīdziniekus Diti Edu Brūveri, Vitu Mercu un Jāni Piesi (viņš arī galerijas «Jēkabs» īpašnieks)) ar atvērtām krāsu kastēm, uzslietiem molbertiem, blakus noliktām pusdienu maizēm un gumijas zābakiem automašīnas bagāžniekā.

Vieta gleznošanai pirmajā acumirklī necila – neliela iebrauktuve upes krastā pirms privātīpašuma barjeras; no vienas puses upes krūmājs, no otras – aizaudzis ābeļdārzs, veca māja un tālumā meža stūris. Taču, izrādās, vieta radošajam darbam kā radīta – blakus upes ūdeņu mainīgās krāsas, vēl zaļuma īsti neiekrāsoti koki, un pavasaris visapkārt…
V. Merca, Mākslinieku savienības biedre un pedagoģe, tāpēc pārējie viņu ne bez pamata dēvē par profesionāli, stāsta, ka parasti darbu iesākot dabā, bet mājās pabeidzot, jo visu darbnīcu jau līdzi paņemt nevarot. Kad ierunājamies par darba grūtumu, par zemniekiem un māksliniekiem, viņa saka, ka ne vienam, ne otram bez mīlestības pret darāmo nekas nesanāk. Kādreiz mākslinieki izjutuši arī tīri fizisku grūtumu – nācies stiept teju vai 20 kilogramus smagu krāsu kasti ar svina tūbām pār vienu plecu un audeklus pār otru…
Vaicāti, vai Tukuma apkārtne pateicīga gleznošanai, mākslinieki saka, ka Tukuma un Kandavas apkārtne tiešām izpētīta krustu šķērsu. Protams, jāraugās, kur piebraukt, jo tagad daudzviet vai nu bomis priekšā, vai norāde par privātīpašumu, taču vēl jau brīvu vietu esot, cik uziet. Izbraucienos viņi dodoties, kad viens esot brīvs brīdis un kad vedējam Jānim (un nu jau pāris gadus arī māksliniekam) brīvs laiks.
Vaicātas, vai kolēģis abu pieredzējušo mākslinieču darbus pārdod arī savā galerijā, viņas smej, ka Jānis ņemot tikai mirušos autorus… J. Piesis skaidro, ka ar dzīvajiem esot tā – cilvēki, kas mākslinieku pazīst, saka: "Ko es pirkšu viņa gleznu, viņš jau tepat kaimiņos dzīvo vai es ar viņu draudzējos." Bet patiesībā – mākslas darbi tagad jāpērk. Tāds laiks. Un iesaka pirkt tukumnieka Pauliņa darbus: "Viņš ir un būs vērtība, jo visu, ko uzglezno, izjūt. Taču visi jūsējie ir liela vērtība." V. Merca stāsta, ka ar Albertu Pauliņu reiz apmainījušies gleznām, savukārt D. E. Brūvere atceras sarunas vesmeistara Artuma darbnīcā un piebilst, ka Latvija ir maza, bet mākslinieku daudz – tā nu visi cits citu pazīst….