Pēdējā laikā laikrakstu melnajās hronikās arvien biežāk lasām par smagiem, vardarbīgiem noziegumiem, kurus veic cilvēki, kas no cietuma atbrīvti priekšlaicīgi…par labu uzvedību. Īpaši neizprotami sabiedrībai ir gadījumi, kad kāds, kas jau iepriekš izdarījis dzimumnoziegumu, izmantojis kādu nepilngadīgo – bērnu, tiekot brīvībā, atkal ķeras pie vecās nodarbes! Gribot negribot – jājautā – kā tas ir iespējams?

Par to, kā valstī tiek strādāts ar bijušajiem ieslodzītajiem un kas seko, lai cilvēks ieslodzījuma vietā nemaz nenokļūtu vai vismaz neatgrieztos, uz sarunu aicinājām Valsts Probācijas dienesta Tukuma nodaļas vadītāju Aldu Revinu.

Piedāvā draudzīgi vienoties

– Bieži vien cilvēkiem ir pārāk maz informācijas par jūsu iestādes darbību? Ar ko tad nodarbojas probācijas dienests?

– Būtiskākais jeb dienesta mērķis ir nodrošināt kvalitatīvu izciešamo sodu izpildi, kā arī organizēt palīdzību cilvēkiem, kas tiek atbrīvoti no ieslodzījuma vietām. Šo pasākumu kopumā ietilpts uzraudzība, postpenitenciārā (pēc ieslodzījuma) palīdzība, piespiedu un sabiedrisko darbu, kā arī izlīgumu organizēšana, izvērtēšanas ziņojumu rakstīšana, preventīvais (noziedzību apsteidzošais) darbs.

Starp citu tieši šogad aprit pieci gadi kopš Latvijā šādas dienests vispār pastāv. Un – tā kā Tukums bija pirmais, kur dienests sāka darboties, varu izsekot līdzi, kas šajā laikā mainījies. Piemēram, secināt, ka daudz maz ir sakārtota likumdošana, kas atvieglo dienesta darbu.

– Varbūt varētu mazliet sīkāk pastāstīt par šiem, kā jūs sakāt, "veicamajiem pasākumiem"?

– Manuprāt, cilvēki ir maz informēti par to, ka probācijas dienests strādā ne jau tikai ar tiem cilvēkiem, kas sēdējuši cietumos! Piemēram, viena no dienesta funkcijām ir organizēt, tā saukto izlīgumu. Tas nozīmē, ka mēs darbojamies kā starpnieks starp divām konfliktā iesaistītajām pusēm. Nu, piemēram, kāds nepilgadīgs puišelis ir kaut ko nozadzis, bet, pirms viņu tiesājam, liekam cietumā vai citādāk sodām, šeit, probācijas dienetā, viņam ir iespēja izrunāties ar cilvēku, kuru viņš ir apzadzis. Un ne jau visu vienmēr jāatrisina ar materiālu atlīdzību – daudz svarīgāka reizēm ir vienkārša izrunāšanās, vainīgā atvainošanās. Cilvēkam, kas apzagts, ir svarīgi, ka viņš beidzot, piemēram, var kaut vai izlamāties! Šeit, probācijas dienestā – neitrālā vidē, mēs atļaujam katrai pusesi izklāstīt savu viedokli par notikušo un palīdzam vienoties par tālāko rīcību, piemēram, par to, kāds sods vainīgajai pusei būtu jāsaņem. Savā darbā esmu novērojusi, ka bērni bieži vien ir gatavi saņemt īpaši bargu sodu, bet strīdos, kur iesaistīti pieaugušie, vairāk figurē nauda, materiāla kompensācija. Visbiežāk konfliktā iesaistītās puses uz probācijas dienestu sūta policija vai tiesa, taču šo iespēju – izlīgt – var izmantot jebkurš.

– Un ja konfliktu atrisināt neizdodas?

– Tad nekas cits neatliek, kā jautājumu risināt tradicionālā – tiesas – ceļā. Tomēr, ja mūsu darbs ir produktīvs, cilvēki saņem arī oficiālu izlīguma dokumentu, lai nākotnē iesaistītajām pusēm vairs nebūt nekādas pretenzijas vienam pret otru. Šī pasākuma priekšrocības – tas ir ātrāks un lētāks (jo bez maksas) nekā tiesāšanās.

– Jūs minējāt, ka probācijas dienests veic arī preventīvos pasākumus? Kādus?

– Lielākoties tas saistīts ar sabiedrības informēšanu. Piemēram, kopā ar policistiem dodamies uz rajona skolām, kur runājam par dažādām aktualitātēm, kā arī tiek organizēti dāžādi labdarības pasākumi ieslodzījuma vietās, piemēram, Cēsīs, kur savu sodu izcieš nepilngadīgie zēni.

Māca cilvēku atkal iekļauties sabiedrībā

– Pašalaik, manuprāt, visaktuālākais un cilvēkiem visvairāk interesē tas, kā notiek darbs ar tiem, kas iznākuši no ieslodzījuma vietām.

– Jāsaprot – ja cilvēks ir pilnā apmērā izcietis viņam piespriesto sodu – savu parādu valstij viņš jau ir nomaksājis, un sadarbība ar viņu ir ierobežota jeb atkarīga tikai no viņa paša atsaucības. Ja nepieciešams, mēs palīdzam nokārtot dokumentus, sameklēt dzīves vietu, darbu un veicam citus pasākumus, kas palīdzētu bijušajam ieslodzītajam iekļauties sabiedrībā. Ir, protams, gadījumi, kad tiešām vedam aiz rokas un atrodam darbu, taču pamatā mūsu uzdevums ir cilvēku informēt par viņa iespējām. Viņam pašam ir jāgrib iekļauties sabiedrībā – socializēties. Bet bieži vien jau ir kā? Cilvēks uzskata, ka valsts viņam ir nodarījusi pāri. (Kaut viņš taču bija pirmais, kas kādam pāri nodarīja!) Un ir gadījumi, kad persona nevēlas strādāt, ja viņam maksā tikai Ls 200, kaut viņa kavlifikācijas ir… teiksim, četru klašu izglītība. Gadījumi mēdz būt visādi.

– Tomēr vai ir arī kāds materiāls atbalsts šiem bijušajiem ieslodzītajiem?

– Pašavldības maksā vienreizējo pabalstu dokumentu sakārtošanai, ja nemaldos, Tukumā tie ir aptuveni Ls 15, bet valsts – garantēto iztikas minimumu (GMI) – Ls 27. Ja ir problēmas ar dzīvesvietu – pastāv iespēja uzturēties arī kādā no Sociālās rehabilitācijas centriem. Šajos centros var saņemt, piemēram, psiholoģisko palīdzību, kā arī tiek padomāts par izglītības iespējām – piedāvājam, piemēram, apgūt kādu amatu. Starp citu probācijas dienestam ir arī laba sadarbība ar Valsts Nodarbinātības dienestu, kas mūsu klinetiem piedāvā dažādus kursus. Tukumam tuvākais sociālais rehabilitācijas centrs atrodas netālu no Rīgas – Ratniekos, un cilvēki te var uzturēties līdz gadam.

– Un kā ir ar tiem, kas no ieslodzījuma tiek atbrīvoti pirms termiņa?

– Šajā gadījumā probācijas dienests veic uzraudzību. Tiek veidots, tā sauktais uzraudzības plāns, kurā dienesta speciālists, sadarbojoties ar klientu (bijušo ieslodzīto), izvirza sasniedzamos mērķus un vienojas par pasākumiem, kurus nepieciešams īstenot, lai tos sasniegtu. Piemēram, tās ir dažādas programmās, kas cilvēkam jāapmeklē.

– Kas vada šī programmas?

– Parasti mūsu pašu apmācītie speciālisti. Visbiežāk programmas izpaužas kā grupu darbs, kura ietvaros mēģinām konstatēt iemeslus un cīnāmies ar vardarbības, atkarību sekām u. tml. Starp citu, pirms cilvēks pretendē uz pirmstermiņa atbrīvošanu (to viņš var darīt, ja izcietis jau 2/3 viņam piespriestā laika), probācijas dienests raksta izvērtēšanas ziņojumu, kurā tiek detalizēti apkopota visa iespējamā informācija par šo pesonu. Ziņojumā tiek iekļauti ne tikai oficiālo iestāžu dati, bet, gan ar paša ieslodzītā atļauju, arī dažādi personu raksturojoši dati, kurus viņš atklāj pats vai kāda viņam tuvu stāvoša persona. Vadoties pēc savāktās informācijas, tiek izvērtēts, cik bieži cilvēkam būs jānāk pie mums atzīmēties, kādas programmas būs jāapmeklē un plānoti citi veicamie pasākumi. Uzraudzība tiek piemērota ne tikai pirmstermiņa atbrīvotajiem, bet arī nosacīti notiesātajiem un, ja tiesa tā lēmusi, arī personām, pret kurām ir izbeigts kriminālprocess.

Elektroniskā uzraudzība – dārgs prieks

– Vai personas, kas veikušas vardarbīgus dzimumnoziegumus, tiek kā īpaši uzraudzītas?

– Mums ir laba sadarbība ar pašvaldībām, sociālajiem dienestiem, kā arī paši regulāri pārbaudām, vai sodītā persona pilda viņam uzliktos pienākumus, piemēram, noteiktos laikos atrodas savā dzīves vietā, netuvojas konkrētām personām un tamlīdzīgi. Ir ļoti būtiski, lai jau tā smagā noziegumā cietušais tiktu aizsargāts. Tādēļ ir bijuši gadījumi, kad cilvēku, kas it kā izcietis savu sodu, jau laikus virzām uz to, lai viņš meklētu sev jaunu darba, dzīves vietu – būtu tālu prom no sava upura…

Kopumā šī uzraudzības sistēma, manuprāt, strādā, bet jāsaprot, ka 24 stundas dienaktī klāt cilvēkam tāpat neizstāvēsim!…

– Jūsuprāt, vai elektroniskā aproces, kas tiek minētas dažu valsts amatperonu publiskajās diskusijās, palīdzētu jūsu darbā?

– Noteikti! Jāsaprot, ka uzraudzība darbojas efektīvi ar nosacījumu, ka visas iestādes savā starpā veiksmīgi sadarbojas un atbildīgās amatpersonas strādā godprātīgi. Ja tā nav, piemēram, neviens neaiziet un nepaskatās, vai cilvēks tiešām atrodas savā dzīves vietā un tiešām negatavojas doties veikt jaunu noziegumu, rezultāts ir tāds, kāds tas ir… Savukārt elektroniskā uzraudzība krietni atvieglotu darbu – jo būtu redzams, kur konkrētā persona atrodas un kur dodas.

– Vai pastāv iespēja, ka šāda sistēma Latvijā tiks ieviesta?

– Šajos krīzes apstākļos?! Diez vai. Tas izmaksā ļoti dārgi. Piemēram, Nīderlandē elektroniskās aproces tiek plaši izmantotas, jo tas valstij izmaksā krietni mazāk nekā šī paša cilvēka uzturēšanās ieslodzījuma vietā. Viena diena cietumā – vairāki simti eiro. Bet kā ir Latvijā? Diena cietumā izmaksā, ja nemaldos, aptuveni Ls 15. Savukārt elektroniskās uzraudzības sistēmas ieviešana prasa milzīgus kapitālieguldījumus , jo vajadzīgas ne tikai šī aproces, bet arī iestāde, firma, kas uzrauga aproču raidītos signālus un vajadzības gadījumā izsauc policiju. Tādēļ maz ticams, ka tuvākajā laikā pie mums, Latvijā, būs kas līdzīgs.

Cietums maina cilvēkus…

– Un kāds ir jūsu viedoklis jautājumā par nāvessodiem vai par dzimumnoziegumos apsūdzēto personu piespiedu ķīmisko kastrāciju?

– Manuprāt, šādas idejas var paust tikai tie cilvēki, kas nav profesionāli informēti par esošo sistēmu. Esot Eiropas Savienības sastāvā, šādi sodi nav iespējami un, manuprāt, jau vēsturiski ir pierādījies, ka smagi sodi neatmaksājas. Piemēram, vai tad, pieckārt palielinot naudas sodu, kas tiks piemērots šoferiem – dzērājiem, tiešām kāds tiks atturēts no sēšanās pie stūres alkohola reibumā, it īpaši, ja tas jau nav noticis līdz šim!?… Es tā nedomāju. Ir jāstrādā ar iemesliem, kādēļ cilvēks veic likumpārkāpumu! Patiesībā, esmu par iespējami liberāliem sodiem, jo, manuprāt, mūsu cietumos neviens īsti pāraudzināts netiek. Kāds kļūst cilvēks, kas vairākus gadus pavada 4×6 metrus nelielā telpā kopā ar citiem noziedzniekiem? Ir pētījums, ka pat pēc 2 līdz 3 cietumā pavadītiem gadiem cilvēka pasaules uztvere neatgriezeniski mainās un viņš jau vairs neseko līdzi tam, kas notiek pasaulē ārpus cietuma sienām.

– Vai cietumos tiek organizēta arī cilvēku nodarbinātība?

– Latvijā ir dažādi likuma ierobežojumi, kas, manuprāt, privātfirmas attur no produkcijas ražošanas cietumos. Lai gan tas būtu izdevīgi visiem – ieslodzītie varētu strādāt, un darbs, manurpāt, tiešām cilvēku padara par cilvēku; uzņēmējam tās būtu mazākas ražošanas izmaksas, un arī valstij no tā būtu savs zināms labums. Papētot ārvalstu pieredzi, redzams – piemēram, Kanādā valsts iestādēs visas mēbeles lielākoties ir ražotas ieslodzījumu vietās un, kaut arī to kavlitāte varbūt nav tik augsta, kā veikalā iegādātām mēbelēm, to izmaksas ir vairākkārt mazākas.

– Jūs savā darbā jūtat, ka cilvēks, kas sēdējis cietumā, tomēr var laboties? Jūtat sava darba atdevi?

– Jā, ir cilvēki, kas ir saņēmušies, kas svētkos nes puķes mūsu darbiniecēm un par šādiem gadījumiem ir tiešām neviltots prieks. Probācijas dienests jau ir vajadzīgs tieši tādēļ, lai cilvēks sajustu, ka viņš nav kādam vienladzīgs, ka ir iespēja dzīvot citādāk – neizdarot likumpārkāpumus. Un tikpat skumji ir tad, kad redzi, ka par spīti tavam ilgstošajam darbam, cilvēks atkal dodas uz cietumu kaut kāda muļķīga pārkāpuma dēļ, piemēram, viņš pieķerts alkohola reibumā vai, kārtojot savas dabiskās vajadzības kādā sabiedriskā vietā. Īpaši sirds sāp par jauniem cilvēkiem. Bet tā nu ir, jo gados jaunāks cilvēks nonāk cietumā, jo mazākas ir viņa iespējas kļūt par pilnvērtīgu sabiedrības locekli…

Probācijas pavēle (sods) kā sankcija ir definēta ANO dokumentos, kas nosaka, ka probācija kā sankcija ir metode, kā apieties ar īpašām likumpārkāpēju kategorijām, tā paredz soda izpildes atlikšanu, un šajā laikā likumpārkāpējs atrodas uzraudzībā un viņam tiek sniegta individuālā palīdzība vai ārstēšana.

– Probācija – uzraudzība; statuss, kurā atrodas pārbaudāmā persona; alternatīva soda izciešanas nodoršinātāja

– Latvijā dienesta darbību nosaka Valsts Probācijas dienesta likums, kas Saeimā piemeņemats 3. lasījumā 2003. gada 18. decembrī un stājies spēkā 2004. gada 1. janvārī. Likumā probācija ir "probācijas klienta uzraudzība un viņa sociālās uzvedības korekcija nolūkā novērst atkārtotu likumpārkāpuma izdarīšanu"

– Valsts Probācijas dienests (VPD) darbojas Tielietu ministrijas paspārnē

– Likums nosaka, ka PVD ir iestāde darbam ar personām, kuras izcieš kriminālsodu sabiedrības uzraudzībā, tas ir – ārpus ieslodzījuma vietām.

Dānijā jau no 1850. gada privātās organizācijas sniedza palīdzību no ieslodzījuma atbrīvotajiem, un no 1905. gada probācijas darbs tika uzsākts ar ieslodzītajiem, kuri atbrīvoti ar īpašiem nosacījumiem.

Somijā jau 1870. gadā (tolaik tā vēl atradās Krievijas impērijas sastāvā) privātorganizācijas, kuras finansēja kristiešu žēlsirdības organizācijas, strādāja ar ieslodzītajiem. Tās brīvprātīgos norīkoja palīdzēt ieslodzītajiem izturēt piespriesto sodu un centās «labot» atbrīvotos likumpārkāpējus ar reliģiskās izglītības palīdzību.

Anglijā par probācijas pirmsākumu var uzskatīt 1876. gadu, kad Anglikāņu baznīcas Pretalkohola biedrība norīkoja vairākus "policijas tiesas misionārus" palīdzēt likumpārkāpējiem novērsties no dzeršanas ļaunuma, palīdzot tiem atrast darbu un dzīvesvietu.

Norvēģijā 19. gadsimta pirmajā pusē tika izveidota valsts komisija, lai uzsāktu probācijas pasākumus, un gadsimta vidū tika izveidots privāts probācijas dienests.

Nīderlandē pirmā probācijas tipa organizācija tika izveidota 1823. gadā. Francijā 19. gadsimta otrajā pusē vairākām kristiešu organizācijām ļāva strādāt ar noziedzniekiem gan pirms, gan pēc ieslodzījuma. Šīs organizācijas kļuva neatkarīgas un jau 1885. gadā saņēma valsts finansējumu.