Ceturtdien, 21. maijā, Jaunpils pilī norisinājās mūsu laikraksta rīkotā diskusija, kurā visu sešu topošā novada deputātu kandidātu sarakstu pārstāvjiem bija iespēja pastāstīt par sevi, savu programmu un plānotajiem darbiem; izvērtēt trīs, viņuprāt, svarīgākās novadā risināmās problēmas, kā arī atbildēt uz iedzīvotāju jautājumiem.

Katrs saraksts viedokļa paušanai bija izvirzījis savu runas vīru vai sievu, lielākoties saraksta pirmo numuru. Vārds pārstāvjiem tika dots izlozes kārtībā,

Tikšanos vadīja «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» redaktore Ivonna Plaude, viņai palīdzēja fotogrāfs Agris Jansons un žurnāliste Agita Puķīte.

Šeit – «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» portālā – lasāms pilns diskusijas atreferējums.

Trīs minūtes – laiks saraksta reklāmai

«Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija»:

Zinta Mielava, Valsts Zemes dienesta Ziemeļkurzemes reģionālās nodaļas būvju kadastrālās uzmērīšanas procesa vadītāja; Ginta Medne un Ilze Rasa, Tukuma vakara un neklātienes vidusskolas skolotājas; Uldis Nikolajevs, z/s «Kaulaiņi» zemnieks; Baiba Grāvīte; Jaunpils pienotavas ražošanas daļas vadītāja; Uģis Kalviņš, z/s «Dzērvenes» zemnieks; Zita Krūmiņa, Tukuma E. Birznieka-Upīša pamatskolas skolotāja; Uģis Kalps, Lauku atbalsta dienesta Ziemeļkurzemes reģionālās lauksaimniecības pārvaldes vecākais inspektors; Agita Kalviņa, Irlavas vidusskolas skolotāja; Aigars Mizga, SIA «OC74» valdes priekšsēdētājs; Ieva Eižvertiņa, SIA «Priednieks» valdes locekle; Ramona Rozenberga, mājsaimniece; Anna Šteina, aģentūras «Tukuma slimnīca» sanitāre.

Z. Mielava:

– Man jāprezentē saraksts, esam ieradušies daļa no saraksta, pārējie acīmredzot darba dēļ nav varējuši atnākt. Sarakstu sastādīt bija ļoti viegli, jo cilvēki bija atsaucīgi un pat daļa no jums redzamajiem cilvēkiem ir paši pieteikušies. Esam vienīgais partijas saraksts, un es absolūti nekaunos par to, kas mēs esam, jo ļoti iespējams, ka tad, ja Latvijā tiktu novērtēta sociāldemokrātiskā ideja, tā nebūtu tur, kur tā ir šobrīd. Bankrota priekšā. Jo mēs vienmēr esam iestājušies par turīgu vidējo slāni, nevis tādu polu izveidošanos, ka vieni ir miljonāri, bet otri ir absolūti nabagi, bet vidusslāņa nav. Tieši tādēļ, veidojot šo sarakstu, esam aptvēruši visas iedzīvotāju grupas, mums ir gan skolotāji, gan ierēdņi, uzņēmēji, zemnieki, valsts iestāžu vienkārši darbinieki, arī mediķi un mājsaimnieki. Mēs startējam vēlēšanās tādēļ, ka ir jānes dzīvē mūsu sociāldemokrātiskās partijas ideja – kā jau teicu, sociālā taisnīguma princips. Domāju, ka tas mums visiem kopā izdosies. Šie principi izklāstīti mūsu programmā, bet galvenās lietas, pie kā mēs gribētu pastiprināti strādāt, ir pirmkārt, atdzīvināt Viesatu pagastu, jo tā ir milzīga veiksme tam, ka vispār esam novads. [Par to] ir jāpateicas viesatniekiem.

«Mūsu novads»: Kaspars Leimanis, SIA «Reno būve» direktors; Sandra Vārpiņa, BJSC Daugavas sporta nama grāmatvede; Guntis Nikolajevs, z/s «Jumpravnieki» īpašnieks; Gatis Dzeguze, SIA «Risipere» īpašnieks; Aigars Jakovels, SIA «SmartLunx Airlines» valdes loceklis; Māris Metla, SIA «Konekesko» tirdzniecības pārstāvis; Dace Apsīte-Plezere, Valsts kancelejas komunikācijas departamenta pārvaldes konsultante; Kaspars Sīmanis, SIA «Niedru lija» izpilddirektors; Gita Zeikmane, SIA «Līvas grupa» veikala vadītāja; Ainārs Birģelis, SIA «Baltic Calves» šoferis.

K. Leimanis:

– Ciema iedzīvotāji, viesatnieki, esošā novada potenciālie iedzīvotāji! Vairāk vērsīšos taisni pie jums, ne tik daudz uz avīzi un ne tik daudz runāšu par globālām lietām. Sagaidot 6. jūnija pašvaldību vēlēšanas, esam izveidojuši domubiedru grupu, kas, pat negribot, izveidojusies tāda, ka katrs savā jomā ir, es pat teiktu, speciālists. Un par daudzām no tām pašvaldības sfērām, kuras būtu jāpārzina, praktiski mūsu grupas cilvēki zinātu atbildēt. Jau līdz šīm debatēm esam uzklausījuši dažādus Jaunpils iedzīvotājus un iedzīvotāju grupas, un mēģinājuši saklausīt viņu vēlmes, problēmas un sāpes, un, [no] tā izejot, izveidojuši programmu. Viens no pamatuzdevumiem un viens no jebkuras pašvaldības pamatuzdevumiem ir nodrošināt iedzīvotājiem komunālos pakalpojumus – ūdensapgādi, kanalizāciju, atkritumu apsaimniekošanu utt. Lai Jaunpils būtu pievilcīga gan potenciālajiem uzņēmējiem, kas šeit gribētu investēt, gan pievilcīga esošajiem iedzīvotājiem, gan tiem, kas gribētu šeit atgriezties uz dzīvi. Teiksim, jauniešiem, kas aizgājuši mācīties un atraduši darba vietu, bet vēlas dzīvot un maksāt nodokļus, ir ļoti svarīgi sakārtot infrastruktūras vidi. Pēc tam attiecīgi nāk ceļi, transporta sistēma; jānodrošina sabiedriskais transports, lai studenti var braukt uz studijām utt.

Nākamā sāpe jaunajām ģimenēm, iedzīvotājiem ir bērnudārzs, vidusskola. Jāizvērtē jau esošais devums un esošā kvalitāte, kas ir ļoti augsta un ko varam reklamēt, lai Jaunpils bērni un cilvēki no apkārtējiem novadiem vēlētos mācīties mūsu – Jaunpils vidusskolā.

Gribētu atzīmēt, ka ir dažas ļoti labas lietas, ko esošie deputāti un vietējā vara, jau ir veikusi, un tie ir sociālās palīdzības dienesti, tās ir rūpes par maznodrošinātajiem, veciem ļaudīm. Šīs jomas ir labi sakārtotas, un viennozīmīgi mēs tās atbalstīsim un veicināsim, cik nu var, lai tās kļūtu vēl labākas.

Jaunpils novadam: Inta Krūmiņa, SIA «Jānītis» pārdevēja; Mārīte Petrova, Viesatu pagasta padomes galvenā grāmatvede; Arvīds Jakovels, a/s «LIS Jaunpils» inženiera darba aizsardzības speciāliste; Māris Šteins, z/s «Bitšķēpi» īpašnieks; Mārtiņš Rasa, serviss «Beta» harvastera operators; Līga Andreca, SIA «Jānītis» pārdevēja; Daiga Petrova, mājsaimniece; Ivars Jaucis, IDV «Aizvēji 10» individuālā darba veicēji; Sandra Zariņa, SIA «Jaunpils pils» ēdināšanas daļas vadītāja; Monta Gulbe, IU «Pie Ullas» pārdevēja; Gunta Kāle, Jaunpils vidusskolas matemātikas skolotāja; Austra Sipeniece, pensionāre; Dina Liepa, SIA «Jaunpils pils» biroja vadītāja; Antra Supe, SIA «Jaunā Jaunpils aptieka» farmaceite-asistente; Ērika Stajuka, VAS «Latvijas pasts» Jaunpils pasta nodaļas pastniece.

I. Krūmiņa:

– Es gribu Jaunpili redzēt krāšņāku, skaistāku, bagātāku, ar veseliem, gudriem cilvēkiem, izglītotiem bērniem, lai vēl vairāk būtu sakārtotas veselības problēmas. Ļoti gribētu turpināt iesākto darbu, ko es kā deputāte jau daru trīs sasaukumus. Ir daudz kas padarīts, bet gribētos vēl vairāk. Domas dalās tāpēc, ka uzskatām – var drusciņ savādāk, nekā līdz šim, jo mēs bijām opozīcijā. Mūsu domas tika uzklausītas, bet varbūt ne tik daudz, kā mēs gribētu, tāpēc atkal startējam šajās vēlēšanās. Mūsu cilvēki ir izglītoti ar to, ka grib piedalīties, grib veidot, grib sakopt vidi, kurā mēs dzīvojam, grib realizēt savas domas, plānus. Mēs esam cilvēki ar dažādām darba vietām, bet ar vienu mērķi – gribam redzēt skaistu Jaunpils novadu, gribam, lai novads būtu tāds, kādu mēs to vēlētos. Vēlamies arī iesaistīt tagadējo Viesatu pagastu, kas varbūt drusciņ ir tādā pabērna lomā, bet, uzskatām, ka, sakopjot, kopā strādājot, viss tas varētu veidoties. Nerunāšu atsevišķi par izglītību, infrastruktūru, tas viss jau notiek, bet varbūt varētu mazdrusciņ savādāk veidot visu mūsu kopējo attīstību. Gribētos visiem novēlēt, lai cilvēki ir atsaucīgi, saprotoši, lai mēs varam kopā visu veidot un attīstīt mūsu dzīvi, mūsu bērnu nākotni šeit, Jaunpilī. Jo nekur citur jau mēs neesam vajadzīgi, kā tikai šeit, Jaunpils novadā. Nav jau tik grūti strādāt par deputātu, kā te visi nobaidījušies – kas nu būs?! Tas ir darbs, kas jādara, varbūt patīkams vai nepatīkams, bet mēs to darīsim un uzskatām, ka varam izdarīt daudz labāk, pozitīvāk un, vairāk attīstot visu, kas mums šeit veidojas. Lai mēs būtu vairāk attīstīti, vissvarīgākais punkts ir cilvēku maksātie nodokļi. Mēs varam tam visam skatīties pāri ar smīnu, bet par to visvairāk vajadzētu padomāt.

«Viesatām būt!»: Ēriks Strautiņš, SIA «Transpers» uzņēmējs; Vilnis Rasa, z/s «Baltbārži» īpašnieks; Līga Bierande, Irlavas vidusskolas skolotāja; Tālivaldis Rutkis, pašnodarbinātais; Andris Platacis, bezdarbnieks; Aivars Petrovs, piemājas saimniecības «Sprīdīši» strādnieks; Raimonds Blūmanis, bezdarbnieks; Ina Jurēvica, «Judītes Zilickas IK» pavāre; Evita Žukovska, mājsaimniece; Maija Ansberga, Kazdangas profesionālās vidusskolas audzēkne; Aivis Jansons, SIA «Mežasīļi» traktorists; Arnis Narbatovičs, pašnodarbinātais; Uldis Kalviņš, pašnodarbinātais.

Ē. Strautiņš:

– Labdien. Mans vārds ir Ēriks Strautiņš, un mēs – te klātesošie, esam viesatnieki un jaunpilnieki. Varbūt kādam liekas, kāpēc tik agresīvi – «Viesatām būt!»? Kā jau jūs te dzirdējāt, tik tiešām Viesatas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ir pabērna lomā. Cerēsim, ka tā vairs nebūs. Mums tas vairāk ir tāds kā protests, kā izaicinājums, kad, kā teikt, esošie deputāti necentās ne uzrunāt cilvēkus, ne atskaitīties par savu iepriekšējo darbu, un kad īpaši publiski paziņoja par tālāku nekandidēšanu. Tad radās mūsu nosaukums «Viesatām būt!», kurš nenozīmē, ka esam šauri domājuši cilvēki. Mūsu vidū ir dažādi kvalificēti cilvēki, uzņēmēji, studenti, tāpat aktīvi cilvēki. Viens cilvēks bija bezdarbnieks, bet šajā krīzes situācijā darbu dabūjis, lai gan neuzskatu, ka bezdarbnieks ir kauna nosaukums. Mūsu pamatuzdevums, kā jau te izskan… Nebūsim naivi – Jaunpils ir Jaunpils, un katram mums tas savs pagasts ir tuvākais, un katrs cīnās, lai tajā pagastā paliktu dzīvība. Un Viesatu pagasts nīkuļo. Varētu teikt, ka tas ir katastrofālā stāvoklī. «Viesatām būt!» cer vairāk uz viesatnieku vēlētāju auditoriju.

«Ozols»: Agris Smelteris, SIA «Līvas grupa» valdes priekšsēdētājs; Vija Zīverte, Jaunpils pagasta padomes attīstības nodaļas vadītāja; Kārlis Jēkabsons, z/s «Rešņi» vadītājs; Knuts Rautseps; SIA «Lestenes maiznīca» komercdirektors; Izidors Čepuls, SIA «Joži» šoferis; Anna Metla, z/s «Arāji» vadītāja; Vairis Štolcers, z/s «Bramaņi» vadītājs; Dainis Andersons, z/s «Jaundziras» vadītājs; Māris Augulis, pensionārs.

V. Zīverte (Uz sarunu ar vēlētājiem no sava saraksta ieradusies viena pati):

– Labvakar! Šoreiz esmu izvēlēta pārstāvēt vēlētāju apvienību «Ozols», jo mums tas sastāvs ir tāds īpatnējāks un šobrīd kāds ir kūtī, kāds uz lauka, kāds tiekas ar biznesa partneriem, kāds vienkārši strādā. Nepārstāstīšu programmu, jo programmas lielā mērā ir stipri līdzīgas un visiem vēlme ir viena – lai attīstās Jaunpils novads, lai attīstītās Jaunpils un Viesatas. Lai pastāv un attīstās arī mazie ciemi – Jurģi, Leveste, Saule, Strutele. Par to, ko vairāk esam domājuši. Pašreizējā Jaunpils pagastā infrastruktūra ir vairāk vai mazāk sakārtota, tāpēc šobrīd prioritāte ir to sakārtot Viesatās. Vēl mūsu rūpe un sāpe joprojām un, tas bija minēts arī iepriekšējo vēlēšanu programmā, ir ceļi. Un šai gadījumā tas ir ceļš Jaunpils-Viesatas. Lai arī cik tas varbūt liktos ar smaidu uz lūpām, bet to esam uzstādījuši, novada programmu veidojot. Ja valdība domā, ka jāveido novadi, tad ir jābūt ceļiem, kas pamatcentrus savieno. Iestrādes ir, bet esam šajā šajā laikā ar tiem līdzekļiem, kādi ir, un ar tiem arī jāstrādā. Bet nebūs nozīme attīstītai infrastruktūrai, ja nebūs domājoši, darboties griboši cilvēki, tāpēc mūsu programmas mērķis ir atrast instrumentus, lai dažādā veidā aktivizētu dažādu vecumu, dažādu interešu iedzīvotājus – ieinteresētu labāk mācīties, ieinteresētu dažādā veidā darboties nevalstiskajās organizācijās, kas Jaunpilī ir pierādījušas, ka ir spēks, un arī Viesatās ir ļoti labas iestrādes šajā ziņā.

«Jaunpils-Viesatas»: Ligita Gintere, Jaunpils pagasta padomes priekšsēdētāja; Guntis Gulbis, Viesatu pagasta padomes priekšsēdētājs; Inese Cine, «A. Puzaka ģimenes ārsta prakse» ārsta palīgs; Dace Adiņa, Jaunpils vidusskolas skolotāja; Kārlis Šteins, pensionārs; Raivo Altenburgs, SIA «Līvas grupa»; Velga Pavlovska, a/s «Kurzemes CMAS» tehniķe; Jānis Krūmiņš, z/s «Apškalni» īpašnieks; Ojārs Drengers, a/s lopkopības izmēģinājumu stacijas «Jaunpils» valdes loceklis; Dzidra Krastiņa, Jaunpils pagasta padomes lauku attīstības speciāliste; Pēteris Baranovskis, VAS« Hipotēku un zemes banka» aizdevumu daļas vadītājs; Dagmāra Altenburga, SIA «Līvas grupa» kafejnīcas vadītāja; Lidija Pavlova, Jaunpils pagasta padomes labiekārtošanas darbu vadītāja; Veronika Smirnova, p/s «Pļavnieki» īpašniece; Sandra Šteina, Viesatu pagasta padomes bibliotēkas vadītāja; Andris Prikazs, SIA «Sportland» pārdevējs-konsultants.

L. Gintere:

– Mūsu saraksts ir tas, kurā ir pašreizējā Jaunpils pagasta priekšsēdētāja un Viesatu pagasta priekšsēdētājs. Es gribu teikt uzreiz – mēs, kopā cīnoties, esam panākuši, ka mums ir savs novads. Paldies mūsu deputātiem – Viesatu un Jaunpils, viņu izlēmībai, uzstājībai. Pateicoties dažādām politiskām peripetijām, mums izdevās panākt to, ka mums ir šis novads. Tas ir mazs skaitliskā ziņā, bet nav mazākais arī valstī. Tāpēc savā programmā rakstām: "Mazs ir mūsu novadiņš, bet diženi turējās." Un patiesībā mēs – jaunpilnieki, un es jūtu, ka arī viesatnieki, nav mazāk godkārīgi, lepni, gatavi cīnīties par savu pagastu, saviem cilvēkiem, savu nākotni, savu pastāvēšanu. Es zinu, ka ir krīze, kas tagad tiek skaisti saukta par lielķibeli, bet laikam ķīniešu valodā vārdu krīze raksta ar diviem hieroglifiem – briesmas un iespēja. Briesmu, es domāju, savā dzīvē esam piedzīvojuši pietiekami daudz, tās ir bijušas dažādas, mēs vairāk gribētu pozicionēties uz iespēju, izmantot šo laiku kā iespēju. Un iespēju patiešām ir daudz. Mūsu pagastos ir ļoti daudz uzņēmīgu un gudru cilvēku, to redzam no šīsdienas piepildītās zāles, kas ir gatavi strādāt, domāt un darboties sava novada labā. Mūsu prioritāte ir izglītība. Visu veidu izglītība. Tā ir bijusi iepriekšējos darba gados ar mūsu deputātiem un tā paliek arī tagad. Pirmkārt, mēs to saprotam ar savu vidusskolu, ar pirmskolas izglītību – dodam iespēju saviem bērniem to realizēt kaimiņu pagastā, un arī pieaugušo izglītību.

Meklējam un risinām problēmas

I. Plaude:

– Un tagad lūdzam katra saraksta kandidātus izvirzīt trīs problēmas, uzrakstīt uz papīra un iesniegt mums, lai par tām kopīgi ar jums, iedzīvotāji, varētu diskutēt. Deputātu kandidāti mēģinās pašu būtiskāko pateikt, bet jums jāvērtē, vai izvirzītā problēma patiešām ir problēma. Savukārt mēs to visu mēģināsim aprakstīt.

Problēmas: skola, bērnudārzs, pašvaldības tēriņu atspoguļošana

– Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija izvirzījusi problēmu – Jaunpils skolotājiem jāpārveido darbs, bērni jāatgriež savā skolā, kur ieguldīti milzīgi līdzekļi, taču atdeve ir zema. Kā jūs to spēsiet panākt? Kā saprotu, ir kaut kāds darba stils, ko mēs nezinām, viesatnieki droši vien arī nezina… Viesatnieki, vai jūs zināt, ka skolā ir problēmas – tā būs jūsu vienīgā skola?

Iedzīvotāji:

– Tukums vēl būs.

– Bet kas tur [Jaunpils skolā] par nelaimi, kas tur notiek? Bērnus sit, nelabi ietekmē? Īsti no malas nevar saprast.

Z. Mielava:

– Es runāju par vadību, par skolas vadības darba stilu. Uzskatu, ka tā ir milzīga problēma. Un skolotāji aizplūst uz citām skolām darbā. Ļoti daudzi no viņiem, tepat blakus man sēdošie vienā un otrā pusē, strādā Tukuma skolās, jo Jaunpils vidusskolā darba vienkārši nav. Un turklāt no Tukuma un citurienes katru dienu tiek vadāti skolotāji šurp. Tā jau ir ilgstoši.

– Tas noteikti ir papildu naudas patēriņš. Jo, saprotu, pagasts par to maksā. Kas ir tas darba stils? Jūs jau [jaunpilnieki] vienu direktori, atklāti sakot, esat nokoduši, es tā atceros. Jums nepatika arī Vārpiņas kundze – jūsu cilvēks, kas uzrakstījis pagasta vēsturi. Kas jums viņā nepatika?

– Mums viņa ļoti patika.

– Tātad jūsu sarakstam patika. Kas ir tas darba stils, kas nepatīk šodien? Nemaksā savējiem, tikai dejo vien?…

– Ar dejošanu vien ir par maz. Es uzskatu, ka šajā skolā skolotāji tiek šķiroti – savējos un pārējos, un pārējiem ir sagādāti samērā neciešami dzīves un darba apstākļi. Un viņi ir spiesti meklēt darbu citur.

– Nu dzīves apstākļi, kā saprotu, šeit uz vietas. Skolotāju mājas jums nav?

– Dzīvokļi tur ir aizņemti, dzīvo citas ģimenes. Dienesta dzīvokļu nav.

– Varbūt tāpēc, ka skolotāji pensionējušies?

– Tur ir dažādi. Bet uzskatu, ka mūsu pagastā dzīvojošajiem skolotājiem vispirms darbs ir jāpiedāvā savā skolā.

– Kā jūs to risināsiet? Jūs arī tagad esat deputāte, esat par šo jautājumu kādreiz ar kolēģiem runājusi?

– Jā, esmu runājusi, bet man tikai viena balss.

– Pārējie deputāti, jūs galīgi tā nedomājat? Tātad viss ar skolu kārtībā?

– Tad, kad viņi runās, viņi varēs atbildēt uz šo jautājumu…

Otra problēma ir finanšu nepārskatāmība. Lai arī mums pagastā ir sava avīze, un cilvēki ļoti šo avīzi ciena un mīl, bet par finanšu plūsmu ļoti, ļoti maz tiek runāts, tikai tādas skopas frāzes, no kurām maz var saprast. Līdz ar to gan iedzīvotāji, gan uzņēmēji maz uzticas pagastam, jo tā ir viņu nauda – gan iedzīvotāju ienākuma nodoklis, gan uzņēmuma ienākuma nodokļi; ja būs lielāka uzticība, būs godprātīgāka šo nodokļu maksāšana.

– Kā jums liekas, kas ir tas, ko ikdienas cilvēkam vēl sīkāk, smalkāk varētu uzrakstīt? [Žurnāliste] Puķīte parasti raksta par pilsētas domes cipariem, tas ir smagnēji un, ja to neviens "neizciķelē", ir ļoti grūti arī žurnālistam uzrakstīt. Jūs pati esat gatava izskaidrot cilvēkiem katru ciparu? Jums taču kā deputātei bija iespēja iepazīties ar tiem.

– Jā.

– Kas tur ir tāds; varbūt varat pateikt konkrēti vienu iedaļu. Kā saprotu – jūs izsakāt aizdomas par to, ka kādi cipari bija sagrozīti, neskaidri?

– Nevis grozīti, bet par tiem neraksta.

– Varbūt miniet vienu problēmu, kur pagasta tagadējā vadība bijusi ieinteresēta noslēpt kādu rādītāju. Konkrēti – vienu.

– Vienu piemēru?

– Vienu piemēru. Pietiks, lai mēs zinātu, par ko runājam.

– Pilnīgi konkrēti – kā tika pārdots nekustamais īpašums Struteles muiža? Piemērs ir, vairāk nekomentēšu.

– Tātad Struteles muiža, jūsuprāt, pārdota necaurspīdīgi. Mēs par to rakstījām.

Viesatnieki, vai jums arī tā šķiet? Vai jūs neko par to nezināt?

No zāles:

– Kā tad mēs nezinām! Sašutuši bijām.

– Bet kāpēc savējiem, vietējiem neprasījāt?

No zāles:

– Neviens neko nesaka.

– Jūs domājat, ja līdzekļi tiktu caurspīdīgi atklāti, cilvēki vairāk maksās nodokļus? Vai šobrīd viņi nemaksā, cenšas izvairīties?

Z. Mielava:

– Jā, ir ļoti dažādi gadījumi. Ar uzņēmējiem esam ļoti daudz runājuši, šāda attieksme ir.

– Kur jūs redzat izeju? Saprotu, ka viens no ceļiem – ka pagasta avīzītē parādīsies visi šie cipari, ka avīzīte labāk strādās. Es saprotu, ka jums tam nav atvēlēti līdzekļi. Vai ir kāds cilvēks, varbūt jūs pati esat gatava šos skaitļus, šos rakstus gatavot?

– Pirmkārt, jābūt gan grāmatvediski precīziem datiem, cik tālu varam šajos ciparos iedziļināties – viens ir kodi un cipari, un otrs ir prast cilvēkiem saprotamā valodā to visu paskaidrot.

– Tas ir tas mans jautājums – kur jūs ņemsiet to cilvēku no malas? Vai jums sarakstā ir kāds, kas to var uzrakstīt? Jo viena lieta, ka saprast es saprotu, bet otra, ka citam to nemāku izstāstīt.

– Jā, mūsu sarakstā ir cilvēki, kas ir spējīgi to uzrakstīt.

– Lai kurš arī netiktu ievēlēts, pārējie ņemiet vērā – šajā sarakstā ir cilvēki, kas spēj aprakstīt grāmatvediskas lietas cilvēkiem saprotamā valodā. Tā ir ļoti liela problēma, es jums to saku kā avīzes vadītāja.

Bet – trešā jūsu minētā problēma – atrast Viesatu bērnudārzam, bijušajai skolai pielietojumu. Veidot Viesatas par sava veida kultūras centru. Kā jūs to saredzat?

– Šobrīd tiek laista postā, neizmantota bijusī skolas ēka, kas celta kā bērnudārzs. Jaunpils bērniem bērnudārza šobrīd nav. Ja mēs esam novads un runājam visi par jaunu darbavietu radīšanu, tad katrā ziņā šai ēkai jāatrod pielietojums. Mūsu variants ir, ka tik tiešām tur var būt bērnudārzs.

– Ceļš, transporta izdevumi?

– Bērni uz skolu tiek vesti ar to pašu autobusu, ar kuru mazie var aizbraukt jeb tiktu aizvesti – otrā virzienā. Pašreizējos taupības apstākļos uzcelt Jaunpilī savu bērnudārzu es neredzu īstu iespēju.

– Transports ir jūsu pagasta vai novada?

– Tas būtu novada bērnudārzs.

– Nē, es domāju, kurš bērnus vedīs?

– Bet viņi jau tāpat tiek vesti ārpus pagasta.

– Bet ja jāved kādi 50 bērni, vēl jāved vecāki, bērnus jau vienus nelaidīs kopā ar šoferi.

– Var būt viens cilvēks, kas pavada.

– Neviens nelaidīs trīsgadīgos… Vai šādi līdzekļi pagastā vispār būtu, jo tas ir vēl viens autobuss?

– Jā, šī ir vieta, kurai jāatrod pielietojums, un mēs redzam, kas tas ir bērnudārzs.

– Jūs redzat līdzekļus šī jautājuma risināšanai?

– Nu kādi līdzekļi – ja ēka tāpat stāv tukša?

– Autobuss vēl vajadzīgs.

– Mums ir autobuss, Viesatās stāv jauns nopirkts autobuss.

Par bērniem, kanalizāciju un tūrismu

– Arī jūs – saraksta – «Mūsu novads» deputātu kandidāti – minat problēmas izglītībā. Lūdzu, kā jūs to domājat?

K. Leimanis:

– Mums zem izglītības ir gan bērnudārzs, gan bērnu uzraudzības istaba. Bet par to Kaspars ir vairāk gatavojies.

K. Sīmanis:

– Man pašam ir mazi bērni, un šobrīd tā ir problēma, jo mana sieva sākusi strādāt. Tāpēc, kad mūsu grupiņā pacēlās šis jautājums, es apņēmos to mazliet vairāk sagatavot. Protams, bērnudārzs, tā ir lieta, kas ir ļoti nopietna, maksā diezgan nopietnus līdzekļus un prasa ļoti lielu sagatavošanas darbu, bet ir ļoti reāla alternatīva – bērnu uzraudzības istaba. To, starp citu, iesaka arī Izglītības un zinātnes ministrija – veidot novados un pagastos šādas bērnu uzraudzības istabas, lai bērni tiktu pieskatīti un vecāki varētu strādāt. Tas nozīmē, ka nav jāveido speciālas izglītības programmas, kas vajadzīgas bērnudārzam, nav vajadzīgi speciāli apmācīti cilvēki, to var darīt jebkurš cilvēks, kuram ir kaut nedaudz pedagoģiskās izglītības, vai vienkāršs cilvēks.

– Iebilstu, nebūs taisnība. Pašreiz likums paredz, ka šim cilvēkam jābūt izglītotam un telpām jābūt atbilstoši sertificētām.

– Jā, telpām jābūt atbilstoši sertificētām, bet nav jāsagatavo izglītības programma bērnu uzraudzības istabā. Ja runājam par līdzekļiem – kur tos ņemt, tad šobrīd padsmit bērnu no Jaunpils brauc uz citiem bērnudārziem, par ko pagasts maksā attiecīgi kaimiņu pagastiem vairāk nekā Ls 100 par katru bērnu mēnesī. Ja vismaz daļa no šiem bērniem paliek Jaunpils bērnu uzraudzības istabā, tas nozīmē, ka vismaz Ls 1000 finansējums mēnesī šim projektam būtu.

– Vai jūs redzat arī kaut kur telpas, esat noskatījuši vietu? 6. jūnijs paies, pienāks septembris, tā kā derētu zināt…

– Mēs neesam noskatījuši telpas, bet esam apsprieduši vairākus variantus. Ir jārunā ar šiem telpu pašreizējiem lietotājiem, vai tās var tādam mērķim pielāgot.

– Nu, atzīstieties, atzīstieties, ko jūs gribat iztriekt ārā!…

– Es domāju, mēs neteiksim gan šobrīd.

– Kā tad tā? Dzirdat [zālei], viņi neatzīstas, ko grib izlikt ārā.

K. Leimanis:

– Mēs nevaram nevienu nosaukt vārdā, jo no mūsu saraksta nav šobrīd neviena deputāta. Bet zinām, ka ir pašvaldībai telpas daudzdzīvokļu mājās, ir citas telpas, kuras var piemērot šīm vajadzībām.

– Daudzdzīvokļu ēkās varētu, bet es te dzirdēju, ka skolotājiem nav dzīvokļu.

– Tur jau tā lieta, ka skolotājiem ir braukāšana. Būsim precīzi – par iepriekšējo kandidātu runāšanu. Teica, ka mūsu skolotāji tiek tā kā izēsti no skolas vai kā. Neņemos spriest, kurš ir izēsts, atskaites man neviens nav sniedzis, bet lielākā daļa skolotāju, kas brauc prom, ir pirmsskolas un sākumskolas skolotāji, kas varētu šeit strādāt tieši ar tiem mazajiem bērniem un kam būtu attiecīgā izglītība. Un nebūtu no Tukuma jābrauc.

– Nebūtu nekādu problēmu par izglītību, es domāju par iekārtotajām telpām.

– Ir varianti kaut kādi četri, bet mēs to, kā Kaspars teica, neliksim ārā.

– Nu labi, labi. Bet jūs jau gribēsiet, lai tos bērnus kāds pabaro, tā ka par to būs jādomā. Uzraudzības istabā oficiāli var uzturēties trīs, četras stundas.

K. Sīmanis:

– Ideāls variants, ja to ierīkotu kaut kur tuvu skolai; ja tādas iespējas nav, tad kafejnīcas Jaunpilī ir vairākas, var noslēgt līgumu, lai katru dienu ierodas attiecīgais bērnu skaits un konkrētajā brīdī, konkrētajā pulkstenī pieraksta tik un tik porciju.

– Jūs sakāt tāpat kā kandavnieki – vecāki paši vārīšot ēst un vedīšot uz skolām…

– Nē, tur jāievēro prasības.

– Es viņiem arī teicu, ka Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) nāks.

– Tieši tā.

– Bet viņi solīja, ka PVD nenāks. (Smiekli zālē).

– Es zinu, kas ir PVD un zinu, ka viņi nāks. Bet Jaunpilī ir divas kafejnīcas, pilnīgi mierīgi var noslēgt ar tām līgumu, lai, teiksim, 10 vai 20 porcijas katru dienu pieved uz attiecīgo vietu.

– Kāpēc jums nepatika sociāldemokrātu priekšlikumus par bērnudārzu Viesatās?

– Mums patīk priekšlikums par bērnudārzu Viesatās, bet mēs skaidri apzināmies, ka bērnudārzs ir ļoti dārgs pasākums.

– Bet tur telpas jau stāv – svaigi remontētas, tīri labi uzturētas.

– Telpas jā, es pieņemu, kas tas ir viens no variantiem. Ja Jaunpils cilvēki var aizvest bērnus uz bērnudārzu Kaķeniekos vai Irlavā, tad neredzu nekādu problēmu, kāpēc viņus nevarētu vest uz bērnudārzu Viesatās.

– Jums par skolu vairs nebija nekas, kas interesētu?

K. Leimanis:

– Skola interesē. Tā pamatdoma par skolu ir tāda – acīmredzot, jāveic anketēšana, ja reiz iedzīvotājos, esošajos deputātos un vēl kaut kādos sabiedrības slāņos ir aizdomas, ka vadība nav ne tāda, ne šāda…

– Jums pašiem nav šādas pārliecības?

– Ka būtu slikta vadība? Acīmredzot, kaut kāds procents taisnības tur ir, jo ir kāda daļa bērnu, kas vidusskolu izvēlas kaut kur citur, teiksim, tās attieksmes dēļ, ka pedagogs ar viņu nerunā kā ar personību. Tie bērni, kas aiziet uz Jelgavas ģimnāziju vai Rīgu, stāsta, ka pedagogi tur viņus uztverot kā pieaugušus cilvēkus.

– Tā ir tīri psiholoģiskā attieksme.

– Es domāju, jā.

– Bet nez vai Spīdolas ģimnāzija vai Rīgas 1. ģimnāzija var līdzināties ar Jaunpils skolu?

No zāles:

– Kāpēc nevar?

K. Leimanis:

– Šinī ziņā varu parādīt statistikas datus par pēdējiem trīs gadiem. Pēdējā mācību gadā no visām Tukuma vidusskolām vienīgie Jaunpils absolventi simtprocentīgi mācās augstskolās.

– Vai jūs saprotat, ka pats ar sevi pretrunās nonācāt? Tātad skola ir vienkārši izcila, ja varēja sagatavot šādus skolēnus!

– Ir mācību bāze izcila, bet mums sāk samazināties skolēnu skaits. Tas samazinās dažādu iemeslu dēļ.

– Bet tie ir subjektīvi iemesli. Vienkārši jums varbūt nav cilvēku…

– Tieši tā. Tāpēc jāveic anketēšana, kā jau teicu sākumā, un jāizvērtē, vai patiešām tur ir tā problēma, vai arī tas ir tikai cilvēku galvās, vai izrunāts.

K. Sīmanis:

– Mēs par to daudz diskutējām. Tas kopīgais uzskats ir tāds, ka Jaunpils skolā izglītības kvalitāte patiesībā ir ļoti normālā, augstā līmenī. Bet ir citas problēmas. Vairāk marketinga un reklāmas problēmas. Saprotiet, ja bērni no Viesatu skolas neatnāk vis uz Jaunpili, bet aiziet uz Zanti vai Irlavu, tad problēmas ir.

– Bet tas nu gan nav rādītājs. Viņi varbūt zināmā mērā baidās no jaunpilnieku augstprātības, vai, pareizāk, no jūsu augstā līmeņa.

– Tieši tā. Tas ir vairāk komunikācijas trūkums, reklāmas problēma, nekā izglītības kvalitātes problēma.

K. Leimanis:

– Nav jābaidās reklamēt skolu.

– Teikšu vienkāršotā valodā – no viesatniekiem dzirdēts, ka jaunpilnieki esot lecīgi. Kā jūs tagad reklamēsiet skolu? Vēl lecīgāki izskatīsieties.

– Es šādu frāzi no viesatniekiem neesmu dzirdējis.

– Es esmu.

– Pirms vēlēšanu programmas sagatavošanas esam runājuši ar cilvēkiem, esam tikušies ar viesatniekiem, un viņi mums ir teikuši, ka no Zantes, no Zentenes un vēl no dažām apkārtējām skolām, kurām, runāsim atklāti, draud slēgšana, skolu direktori ir braukuši pa mājām.

– Un jūs zināt, ko viņi piedāvāja?

– Ka ar savu autobusu aizvedīs bērnus uz skolu.

– Jā, ka ar savu autobusu piebrauks pie mājām, ka ne metrs nebūs jāiet, piedāvāja pusdieniņas…

– Vai drīkstu pabeigt? Mūsu uzdevums ir kopā ar pedagogiem, vecākiem deputātiem izveidot domubiedru grupu, un tad viņiem veikt šo uzdevumu – stāstīt bērnu vecākiem, ka nav izdevīgi braukt..

– Ja jums ir nauda, jūs to varat darīt. Jums tad ir jāsola katram viesatniekam, ka viņa bērnam būs arī brīvpusdienas…

Nākamais jautājums – komunālo pakalpojumu pieejamība un kvalitātes uzlabošana. Kas jums nav pieejams?

K. Leimanis:

– Tā ir tā tēma, kas nav radusies no tā, ka mēs to izdomājām. Tā ir lieta, ko esam uzklausījuši no pagasta iedzīvotājiem, tiekoties un runājot ar viņiem.

– Kas ir tas, kā nav?

– Nav komunālajā dienestā cilvēka, kas kaut ko dara, ja notiek avārija.

– Santehniķa trūkst?

– Arī. (Zālē sēdošie apstiprinoši piebalso.) Tik daudz kā nav… Atsaucoties uz pašvaldību likuma 15. panta 1. daļu, kurā teikts, ka jebkuras pašvaldības viens no pamatuzdevumiem ir nodrošināt iedzīvotājus ar komunālo saimniecību, ūdens apgādi, notekūdeņu savākšanu, neatkarīgi no tā, kādā īpašumā atrodas dzīvojamais fonds.

– Jums nav kanalizācijas, ūdens pieejamības Jaunpilī?

– Jebkurai kanalizācijai un ūdens pieejamībai rodas avārijas. Vai jums Tukumā tā nemēdz būt? Mums Jaunpilī tā šad tad ir.

– Mēs tad zvanām uz komunālo dienestu, atbrauc tā muca, vīri un skatās.

– Mūsu piedāvājums ir izveidot komunālā dienesta avārijas telefonu, kurš strādātu praktiski cauru diennakti.

– Ziniet, ja mājās pods salūst, par to jums pašiem jārūpējas. Tas dienests var tikai par maģistrālēm domāt.

– Tieši tā.

– Un jums nav neviena, kas par maģistrālēm domā?

No zāles:

– Nav.

K. Leimanis:

– Es te stāstu, bet laikam jūs nesaprotat.

No zāles:

– Uzprasiet iedzīvotājiem.

– Ūdensvads, kanalizācija jums ir?

No zāles:

– Ir, kanalizācija ir, iet Jaunpils ezerā iekšā. Centrā jau viss ir, bet mazajos ciematiņos?

– Tur taču aka jārok.

K. Leimanis:

– Jūs gribat iestāstīt, ka mums kā deputātiem nevajag neko darīt?

– Nē, es tikai neredzu reāli, kā jūs to izdarīsiet. Kā jūs Jurģos ievilksiet ūdensvadu un kanalizāciju?

No zāles:

– Bet tur jau tas ir.

– Ja tur ir, tad ko jūs gribat izdarīt?

K. Sīmanis:

– Saprotiet, problēma ir ļoti vienkārša. Visiem ir mājās ūdensvads un kanalizācija, bet tajā brīdī, kad kaut kas saplīst, rodas problēma. Visās programmās ir iekšā, ka vajag piesaistīt uzņēmējus, bet kurš uzņēmējs var ienākt Jaunpilī un sākt savu darbību, ja viņš nepazīst Oici, Medeli un citus. Viņš nevar šeit strādāt, jo, ja viņam kaut kas notiek ar elektrību, tad nav neviena elektriķa.

No zāles:

– Nav.

K. Sīmanis:

– Ja kaut kas notiek ar kanalizāciju, šeit nav neviena, kas to darītu.

No zāles:

– Nav.

K. Sīmanis:

– Ja viņam krāns sāk pilēt, lai pil, kamēr atbrauc cilvēks no Tukuma. Ja šis uzņēmējs nepazīst attiecīgos cilvēkus, ja viņam nav skaidras naudas, ko samaksāt, tad viss – būvē pats.

– Te jautājumam ir divas daļas. Viena lieta ir komunālā saimniecība, kas pieder pašvaldībai un uz kuru attiecas šis 15. pants. Bet jūsu pilošajiem krāniem neviena pašvaldība neko neizdarīs, ja te negribēs dzīvot neviens santehniķis.

– Te dzīvo daudz cilvēku, kuri ir meistari.

K. Leimanis:

– Mums ir doma uzstādīt telefonu; pašvaldībai saslēgt līgumus ar individuālajiem komersantiem, komunālajiem uzņēmumiem, kaut vai tur strādā tikai viens cilvēks, SIA, darba devējiem. Viņiem nav ikdienā jāmaksā nekāda alga, bet, kad ir avārijas situācija, kad tantei Saulē aiziet ciet kanalizācija, tad viņa piezvana sestdienas vakarā uz avārijas tālruni, un tālāk informē cilvēku, ir šis līgums ar pašvaldību un [ir zināms] kurš avāriju likvidēs.

(Zālē smiekli)

– Tur nav nekā smieklīga.

– Smieklīgi ir tas, ka jūs viņam neko nemaksājat, bet viņš ir gatavs sestdienā braukt…

– Nē. Tanī brīdī, kad viņš aizbrauc pie tantes, viņa parakstās, ka cilvēks 17.00 sācis remontēt un 19.00 pabeidzis. Pirmdien viņa atnāk uz komunālo saimniecību, parāda aktu, kurš darbus veicis, un viņam samaksā pēc attiecīgās tāmes. Slēdzot līgumu ar pašvaldību vai komunālo uzņēmumu, izcenojumu lapas jau ir klāt. Tas ir elementāri un viegli izdarāms.

– Labi, nākamais jūs jautājums – izveidot vienotu tūrisma stratēģiju.

K. Sīmanis:

– Kārtējo reizi jārunā par darba vietām. Kā zināms, tūrisms ir pasaules lielākā industrija, kurā nodarbināts visvairāk cilvēku. Tūrisma biznesā nav vajadzīga speciālā izglītība, ar to var nodarboties papildus esošajam darbam. Mēs redzam, ka tūrisms Jaunpilī ir viena no tām nozarēm, kura var radīt nevis vienu, divas vai trīs, bet daudz darba vietu. Tas, ko pašvaldība var darīt – pašvaldībai pieder Jaunpils pils, galvenais pievilinātājobjekts. Un, ja tas tiek pareizi reklamēts, ja notiek sadarbība ar individuālajiem uzņēmējiem, kas ir apkārt pilij vai citur novadā, var veidoties veiksmīga tūrisma uzņēmējdarbība. Šobrīd mums liekas, ka problēma ir tā, ka tūrisma reklāma novada līmenī ir stipri samazinājusies. Kaut vai ņemam «Balttur» gadatirgu, kurā piedalījās Tukuma rajons un kura stendā bija arī mazais uzņēmums «Niedru lija» – labi, ka biju piesaistījis cilvēku no pils, kurš bija atvedis pils bukletus.

– Varbūt naudas nav, reklāma tomēr dārgi maksā?

– Daudz kas dārgi maksā. Bet, saprotiet, mazais uzņēmums «Niedru lija» katru gadu piedalās «Balttur» gadatirgū, un tas maksā Ls 150. Ja sametas kopā pieci uzņēmēji, var izveidot vienu kopīgu Jaunpils novada piedāvājumu. Un tad nebūs tā, ka cilvēks atbrauks uz pili, stundas laikā visu izstaigās un brauks prom, tad viņš zinās, ka var palikt pa nakti, makšķerēt, atpūsties.

– Šeit ir infrastruktūra – viesnīcas?.

– Ir viesnīca pilī, zivju dīķi, mazais uzņēmums «Niedru lija, kurš piedāvā viduslaiku aktivitātes. Viesatās bijām, tur arī ir ļoti skaista vieta un dīķis.

– Bet tur vēl tagad ceļa malā stāv maldinošā reklāma par Struteles muižas lielajām preferencēm.

– Struteles muiža ir cits jautājums. Tas, ko mēs piedāvājam – ir veidot stratēģiju. Jā, tā ir uzrakstīta, tad reāli nekas nenotiek. Viena lieta, ka nepieciešami līdzekļi, bet otra lieta, ka nepieciešams savākt kopā visus šos uzņēmējus un tad vairs izmaksas nav tik dārgas. Ja man gadatirgū vienam jāmaksā Ls 150, jātaisa mājas lapa, bukleti (starp citu, mēs taisām 2000 bukletu par Ls 80, bet ja mēs taisām pieci uzņēmēji, tad katram būtu Ls 60) – tad vairākiem kopā būtu lētāk.

– Bet kur ir problēma? Tiešām pagasts negrib, lai te brauktu cilvēki?

– Nedomāju, ka negrib cilvēkus, bet tas ir kaut kā palicis novārtā. Ja skatāmies uz to pašu Jaunpils pili, tad visos tūrisma izdevumos tā pozicionējas kā viduslaiku pils, kā vieta, kur baudīt viduslaikus, bet, ja skatāmies, kā šobrīd tiek ieguldīta nauda pils remontos, tad redzam, ka tie nav viduslaiki. Jautājums, kas ir vietā – kas šeit būs? Bet cilvēks, kas atbrauc pēc reklāmām baudīt viduslaikus, līdz ar to ir nesaprašana, kas šeit ir, kas būs. Un mēs redzam, ka nav vienotas stratēģijas.

Bērniem – pusdienas, novadam – nodokļi, tiesai – izsaimniekotāji

– Saraksts «Jaunpils novadam» par vienu no problēmām min: nodrošināt skolēnu ēdināšanu par saprātīgām cenām. Vai tā ir problēma?

– Mēs uzskatām, ka mūsu bērni ir mūsu nākotne, un, ja skolā viņi nedabū paēst kārtīgas, siltas pusdienas, viņiem tais galviņās vairs nekas neiet iekšā un viņi neņem pretī mācību programmu. Mūsu skolā ir ēdināšana, bet ēd pārsvarā tie bērniņi, kam pagasts maksā brīvpusdieniņas. Pārējie bērni nāk veikalā pēc čipsiem, kolām. Bērniem būtu jāēd kaut vienreiz dienā skolā siltas pusdienas.

– Kas ir par nelaimi? Dārgi maksā?

– Arī dārgi maksā; varbūt tas ir nesaimnieciskums, kas notiek mūsu skolas ēdnīcā. Varētu jau būt arī tādi lauciņi, kur bērni strādā, izaudzē kaut vai tos pašus kartupeļus, labi, konservus pašiem taisīt vairs neatļauj, bet kaut ko darīt – bērnus piesaistīt pie darba, lai vasarā viņi nestaigā riņķī, nedara nedarbus, taču var.

– Vai jūs esat bijusi skolā un esat to ēdienu ēdusi?

– Jā, esmu bijusi vecāku domē, esmu ēdusi arī pusdienas.

– Labas pusdienas?

– Garšīgas.

– Vai nepieļaujat domu, ka bērni ir bišķi izlaidušies, jo nauda čipsiem, kolām, kas iznāk dārgāk, viņiem ir.

– Bet ir jārada vēlme ēst to, ko dod. Protams, esam tik dažādi – vienam garšo, vienam ne, bet bērni jāiemāca ēst. Mums ir veselīgas dzīves skola, par veselīgu dzīvesveidu runā, tāpēc jārada vēlme ēst siltas pusdienas skolā, nevis čipsus.

– Jūs domājat, ka skola to var? Es domāju, ka tā ir ģimenes problēma. Ja ģimenē viņš nebūs iemācīts, neēdīs.

– Arī skola. Tos čipsus ēd maza daļiņa, bet citi aiziet mājas vispār neēduši.

– Cik jums maksā pusdienas skolā?

– Kompleksās tagad jau Ls 1,20. Ir kartupeļi, salātiņi, arī zupiņu izvēle ir. Bet kopumā vajadzētu ēst visiem, nevis tikai tiem, kam ir brīvpusdienas.

– Ir bijis pētījums visas valsts mērogā, kurā atzīts, ka tās ir ģimenes tradīcijas – ēst vai neēst skolu pusdienas, ēst vai neēst salātus. Kā jūs viņus piespiedīsiet?

– Bet ja būs lielāka izvēle, dažādi salātiņi… Skolā mums bija arī čipsi, arī tāda problēma, ko tagad esam aizlieguši. Bet ne jau visi iet uz veikalu, viņi aiziet mājās, bet arī tur nav nekā.

– Jūsu priekšlikums ir – dažādot izvēli?

– Dažādot izvēli.

– Bet jūs saprotat, ka tas sadārdzinās šo lietu, jo kurš uzņēmējs būs gatavs piedāvāt piecus salātiņus, ja labi zina, ka neēdīs? Man ir daudz bērnu, bet viņi arī salātiņus neēd.

– Bet ir jāmāca. Tā jau ir problēma ģimenē.

– Es jau arī stāstu, ka ģimenē, bet neredzu izeju…

Nākamais jūsu jautājums – visiem uzņēmējiem maksāt nodokļus – kā jūs to panāksiet? Kā jūs viņus piespiedīsiet? Kā jūs palīdzēsiet VID vīrietim Jakānam [VID ģenerēldirektors Viesturs Jakāns]?

– Es domāju, ka tagad daudzi ir izbaudījuši labsajūtu saņemt algu aploksnē, bet, kad viņus atlaiž, tad sāk cilvēki aizdomāties, ko nozīmē saņemt daļu naudas aploksnē. Un to mēs arī Jaunpilī labi zinām, kā tas viss mums ir. Ļoti labi zinām.

– Bet kā jūs viņus piespiedīsiet maksāt nodokļus?

– Bet ir Valsts ieņēmumu dienests, lai strādā.

– Bet kā jūs – kā pašvaldības deputāti – to darīsiet? Būs atsevišķi cilvēki, brigādes, kas nosūdzēs?

– Ir jāstrādā, jāklauvē pie sirdsapziņas.

– Jums blakus ir saraksts «Ozols», kurā ir daudz uzņēmēju. Kā jūs, piemēram, pie Smeltera kunga sirdsapziņas klauvēsiet?

– Ir jau klauvēts.

– Nu, un kā?

– Un cilvēki ir ļoti neapmierināti ar to un sāks domāt. Vai arī jūs atbalstāt nodokļu nemaksāšanu?

– Ko tad es, es maksāju…

– Un mēs esam tādi paši.

– Bet es neredzu, kā savu kaimiņu, uzņēmēju var piespiest maksāt nodokļus.

– Bet priekš kam tad Ieņēmumu dienests?

– Bet kā jūs viņu varat nosūdzēt?

– Jūs tagad sludināt, lai nemaksā nodokļus…

– Kā jūs zināt, ka viņš nemaksā? Vai jūs pie viņa papīriem tiekat?

– Netiekam. Bet ir uzticības tālrunis. Turklāt tā ir valsts līmeņa problēma.

– Jūs esat gatavi iet pie saviem uzņēmējiem? Viesatnieki, dzirdiet? Šis saraksts nāks pie jums, un jums būs jāmaksā tie nodokļi.

Ē. Strautiņš:

– Ko mēs te problēmu paceļam. Vai tad tiešām kāds, kas strādā Viesatās, nemaksā nodokļus?

– Tiešām? Nu malači.

M. Šteins:

– Par nodokļiem. Tie vienkārši jāsamazina, lai ir mazāk procentu.

– Kā jūs to izdarīsiet? Tas ir valsts uzdevums, ne pašvaldības.

– Redziet, ieeju veikalā, pērku materiālus un prasu atlaidīti. Man saka, labi, bet bez čeka… Un tā tas notiek visur. Valsts mērogā ir izdevīgi nemaksāt nodokļus.

– Bet ko jūs te varat darīt? Kā samazināsiet? Mēs šodien runājam par pašvaldību deputātu ievēlēšanu. Jūs esat gatavi sagatavot likuma grozījumus un braukt pie Kampara [ekonomikas ministrs Artis Kampars] kunga?

– Ja viņi to paši nesapratis, būsim tur, kur mēs būsim.

– Es jums pilnībā pievienojos, bet tā ir Saeimas deputātu funkcija, ne pašvaldības.

Ē. Strautiņš:

– Korespondentes kundze, ja mēs visi sēdēsim, čīkstēsim, nepievērsīsim pārējās sabiedrības uzmanību, tad nekas nebūs. Tad mēs teiksim, lielie kungi, ko paši vēlējām, liek mums nodokļu slogu virsū. Vienu novadu, otru novadu jāmudina domāt, tad mazs cinītis gāzīs arī lielu vezumu.

– Bet jums jāsaprot, ka tad jābrauc uz Saeimu, jo šeit, pašvaldībā, šos jautājumus nerisina.

– Protams, ja nāksies, būs jādara. Ir daudz tādu lietu, par kurām jābrauc uz Rīgu.

– Bijāt lietussargu revolūcijā?

No zāles:

– Pilns autobuss.

– Labi, trešā problēma – pašvaldības aģentūras «Pils» un SIA «Pils» iepriekšējo izsaimniekotāju saukšana pie materiālās atbildības. Kuri tie ir, atzīstieties, gan jau kādā citā sarakstā sēž?

– Varbūt es saukšu lietas īstajos vārdos, jo, [man] strādājot par deputāti, visi pils saimnieki ir aizgājuši un atstājuši melnu zemi. Nākamais, kas nāk un strādā pilī, aģentūrā maksā iepriekšējo izsaimniekotāju nodokļus. Tādu es varu saukt Kaņepu Kalniņu, par kura darbību mēs, deputāti, pieprasījām auditu. Audits iztaisīja revīziju par vienu gadu un atrada Ls 7000, ko vajadzēja no Kaņepa Kalniņa kunga piedzīt.

– Izdevās?

– Neizdevās.

– Kā tā? Kas ar viņu notika?

– Dzīvs un vesels, strādā, tikai vairs ne pie mums, aizmuka. Tagad te nāk nākošais. Tikai tāpēc mēs pili varbūt nevaram attīstīt, kā to vēlētos, jo iepriekšējie naudu izsaimniekoja.

– Ko jūs tur varat izdarīt? Tiesas procesu uzsākt?

– Mēs kā deputāti to pieprasījām. «Jaunpils Vēstīs» bija rakstīts, ka uzsāksim tiesas procesu, bet tā arī palicis.

– Kad jūs ievēlēs, ko darīsiet?

– Stingrāk jākontrolē. Arī šie strādnieki.

– Pašvaldības aģentūra un SIA ir pašvaldības uzņēmumi?

– Jā.

– Tad jau iznāk, ka viens cilvēks pašvaldībai gribēja kaut ko "nospert". Kā jums izdevās to pierādīt?

– Ja ir audits, tas ar dokumentiem pierāda.

– Ko viņš bija izdarījis?

– Bija ņēmis kredītus, kam nebija apakšā seguma.

– Bet tos viņš bija, iespējams, pilij ņēmis, savu māju jau necēla.

– Bija arī savā mājā – datori un vēl šis tas.

– Kāds bija auditoru slēdziens, varbūt uzņēmums strādājis ar zaudējumiem vai nelietderīgi izmantojis šos Ls 7000?

– Atzinums, man liekas bija, ka bijusi nelietderīga līdzekļu izlietošana.

– To gan vajadzētu precīzi zināt. Turklāt, ja tas ir pašvaldības uzņēmums, deputātu tiešais pienākums bija sekot darbībai līdzi.

Vajag sapulces, medpunktu un sadarbību ar skolu

– Saraksts «Viesatām būt!» kā vienu no jautājumiem minējis – uzlabot saikni starp novada vadību un iedzīvotājiem. Iesaistīt un darīt zināmu plašākam iedzīvotāju lokam informāciju par svarīgu lēmumu pieņemšanu un apspriešanu. Novērst novada domes priekšsēdētāja vienpersonisku svarīgu lēmumu pieņemšanu. Redz, jūs jau zināt, ka tas būs vīrietis… (Zālē smiekli un aplausi)

Ē. Strautiņš:

– Kāpēc tāds jautājums paceļas? Tas nav domāts uz jaunpilnieku vadību, bet tiešā nozīmē uz mūsu, jo, kas mums darījās pagastā pēdējos gadus, pēdējo sasaukumu, tas varbūt ir neticami, bet tik tiešām – mums praktiski kā tādas iedzīvotāju sapulces nenotika.

No zāles:

– Mums jau arī ne.

Ē. Strautiņš:

– Lēmumi tika pieņemti tādi… Es negribu apstrīdēt jautājumu par apvienošanos, bet, piedaloties saraksta stādīšanā, apbraukājot cilvēkus, nu, saprotiet, ir cilvēki, neteiksim, ka aprobežoti, bet – kas nezināja, ka pagasts ir apvienojies ar Jaunpili. Un pulka tādu ir mūsu mazajā pagastā.

– Tātad jūsu pārmetums, ka netiek sasauktas sapulces un ka cilvēki ir neinformēti. Kā jūs to risināsiet? Pati gan neesmu piedalījusies, bet žurnālisti piedalījušies vismaz divās sapulces, uz kurām iedzīvotāji nebija atnākuši, lai gan jūsu pagasta centrs ir visai kompakts. Kā jūs viņus piespiedīsiet [nākt uz sacensībām]?

– Es jums tādu vienkāršu piemēru pateikšu. Notika vēlēšanas, nepateikšu, pēdējās vai kā, bet tik aktīvi deputātu kandidāti piedalījās tajā aģitācijā… Ar humoru, bet tā bija, ka pat uz nestuvēm kādu atveda uz vēlēšanu iecirkni.

– Tas jau ir labi. Atceros, jums ir tas slavenais pagasts, kur, sauksim vārdā, Amatnieka kungs, tā teikt, arī dalīja…

– Jā, pa piecītim..

– Ne tikai pa piecītim, arī pa simtiņam…

– Iepriekšējie, kā atceros, solīja kartupeļus un malku par brīvu pensionāriem un tamlīdzīgi.

– Kā var nesolīt?…

– To arī gribēju teikt – kā var nesolīt, bet prasīt no priekšniecības…. Teiksim, es būtu pie varas. Kāda būtu problēma izsūtīt cilvēkam aicinājumu? Nu labi, viņš neierodas. Piesolītu transportu. Vai tad mums šodien ir piesolīts transports, vai bija kāda cilvēku apzināšana, ja kāds gribētu šeit ierasties?

– Gulbja kungs, jūs nepiedāvājāt savējiem transportu uz šo te izcilo sanāksmi?

G. Gulbis, «Viesatas-Jaunpils«:

– Katrs saraksts pats organizēja.

Ē. Strautiņš:

– Es tieši gaidīju, ka Gulbja kungs tā atbildēs – te ir priekšvēlēšanu aģitācija, katrs saraksts iesniedz, samaksā un tamlīdzīgi. Bet, Gulbja kungs, jūs jau vēl neesat nolicis pilnvaras, jūs jau vēl šobrīd esat pagasta padomes priekšsēdētājs.

G. Gulbis:

– Pagasts neorganizē vēlēšanas.

Ē. Strautiņš:

– Nu, redziet, tāda mums tā situācija…Tā ir tāda sāpe vārda pilnā nozīmē. Man pagastā ir pulka darīšanu, braukāju, darba specifika tāda, ka jātiekas ar daudziem pagastu priekšsēdētājiem, bet ar ko tamlīdzīgu saskaros pirmo reizi.

– Šobrīd daudzos pagastos organizē tikšanās, jāsaka – attieksme ir tieši tāda pati. Daudzviet esošie pagastu priekšsēdētāji nav ieinteresēti šo cilvēku saaicināšanā.

– Ir grūti runāt ar cilvēku, ja viņš ne visai glaimojoši par tevi…

– Bet atgriežoties pie jūsu priekšlikuma – kā jūs to risināsiet?

– Risināšu atklātībā.

– Bet viņi [iedzīvotāji] pie jums nenāks, un viss.

– Mūsu pagastā tās pašas padomes sēdes. Izskata cilvēka iesniegumus, ne viņi tiek paaicināti, viņiem godīgi pat atbildes netiek dotas. Viss notiek tikai tā – no sēdes uz sēdi. Kā es risināšu? Tas taču ir elementāri. Nu, cik mēs esam mazā pagastiņā? 300 cilvēku…

No zāles:

– Divi ar kapeikām pa visu novadu.

– Labi, vienā no pēdējām pagasta sēdēm vairāk nekā 80 cilvēkiem piešķīra maznodrošinātā statusu. Ar tiem, kam piešķirts jau iepriekš, būs kādi deviņdesmit. Gulbja kungs man neļaus samelot.

G. Gulbis:

– Mazturīgā statusu.

– Kā jūs viņus atgādāsiet? Transporta nav, avīzes nepasūta.

Ē. Strautiņš:

– Nu pasakiet kaut viens – šinī laikā dabūjām Ls 200 000, bet nedomājām, ka mums viss šķīst un brūk, ka mēs pili neapkurinām, bet nopērkam par Ls 86 000 vai cikiem tiem tūkstošiem autobusu! Mēs neviens neesam… Nospiežam to interneta pogu un paskatāmies, cik reāli viss maksā.

– Tā bija nereāla cena?… Bet par to iepriekšējo jautājumu – kā jūs to risināsiet? Neredzu iespēju.

– Strādājot ar cilvēkiem. Gulbja kungs vizinās ar mašīnu cauru dienu, viņa jau nav kantorī… Pēdējo gadu viņš sēž Jaunpilī, tā mums atbild.

– Jūs domājat, ka viņš visus cilvēkus apskries, viņam darīt nav ko? Un tā nav, ka viņu nesatiekam. Esam satikuši uz ceļa, zinām, ka tiesu darbi. Un tas patiesībā ir brīnums, vienīgais reālais panākums visā valstī, kad būs izdevies tādu tiesu vinnēt tik mazam pagastiņam! Tas laiku, enerģiju un naudu tiešām paņem.

– Četrus gadus tas prasīja, bet tai pašā laikā pašvaldības nekustamie īpašumi, kas atrodas uz Gulbja sievas zemes, nav pat apgrūtinājumos ierakstīti.

– Tas būs "kompromats". Bet atbildi uz savu jautājumu vienalga nedabūju. Saprotu, ka jums būs laiks visus apbraukāt.

No saraksta:

– Īsziņas var aizsūtīt, telefoni ir.

Līga Bierande:

– Es domāju, ka te tagad tiek lauzti kaut kādi šķēpi. Es strādāju Irlavas pagastā un ļoti labi zinu, kā tur strādā deputāti. Katrā iestādē pēc pagasta padomes sēdes pie sienas pielikti lēmumi. Direktore, kas ir Irlavas pagasta padomes deputāte, iepazīstina mūs visus skolotājus. Šodien bija sanāksme Irlavā, mums visiem bija jābūt.

– Bet jūs nevarat salīdzināt Irlavas iestādes ar Viesatām, kur nekādu iestāžu nav. Veikalā nebija piesprausta zīmīte par šodien notiekošo?

– Tur bija uzrakstīts, ka ir tāda sapulce un ka tikšot iedota mazā mašīna, ar ko atvest pensionārus.

– No mana viedokļa Gulbja kungs ir pastrādājis, jo es zinu, cik grūti cilvēkus dabūt uz sapulcēm. Ja cilvēki nenāk, tad acīmredzot ir tas otrs jautājums, ko jūs gribat teikt, ka pašvaldība ir tik slikti strādājusi, ka cilvēki neredz jēgu nākt.

Ē. Strautiņš:

– Jūs aizstāvat. Bet ko jūs aizstāvat? Mums jau tās sapulces nav rīkotas.

– Ir gan.

– Bet darba dienā, darba laikā. Uzrīkojiet sestdienā, nostrādājiet to dienu ar cilvēkiem!

– Pieņemsim, jūs ievēlēs, tad redzēsim, kā jūs Viesatās dabūsiet cilvēkus uz sapulci… Jūsu nākamais jautājums – K. Barona pamatskolas ēkas saglabāšana un racionāla tālāka izmantošana. Kā jūs to darīsiet? Vai tas ir pagasta īpašums?

– Jā. Tas jau te izskanēja visās lapās. Tā ir sāpe. Mani kolēģi oponēja, ka tas nemaz nav tas galvenais, bet mums prioritātes ir praktiski visas. Kas saistās ar K. Barona skolu – es to pats cēlu, es zinu, cik grūti tā tapa. Par kolhoznieku naudu to uzcēla, par viņu darba algu – mēs labi zinām, kā padomju laikā tas notika. Bet tagad mēs tik vienkārši pagājušajā gadā aizslēdzam skolu. Manā skatījumā tas ir kliedzoši, ja visu ziemu izremontētā, labi uzturētā skolā nevienu dienu netiek ielaists siltums! Ja jūs te kaut ko sajēdzat, tad zināt, ko nozīmē, ja pa ziemu neielaiž ne reizi siltumu.

– Bet kurš te teica, ka bērnudārzu var laist iekšā…

– Skola ir katastrofāla! Tās ir šausmas, kā var pieļaut šitādu bezsaimnieciskumu!? Un jūs te gribat kādu aizstāvēt…

– Es neko… Tātad jūs domājat, jūs būsiet deputāts, jūs jaunpilniekus piespiedīsiet pievērst uzmanību šai skolas ēkai?

– Nav noslēpums – Viesatās ir grūti. Grūti ir cilvēki, grūti ir strādāt, grūti ir arī projektus īstenot. Jo atbalsts… Es pats uz Viesatu pagastu esmu vedis investorus, lai uzņēmējdarbību varētu uzsākt. Te runā – "Jūs baidāties no Jaunpils skolas, kura ir prestiža"… Bet man ir neērti, kā notiek sarunas – it kā Viesatas būtu tā zelta bedre. Investors tā nostādīts, ka neērti paliek. Es pats nelieloties saku, ka četru gadu laikā uztaisīju uzņēmumu Kandavā, kur tehnikumam ir bāze. Savulaik vērsos Viesatu pagastā, atvedu investoru, noliku projektus priekšā, ko gribējām darīt angārā… Tā tas angārs brūk kopā vēl šodien…

– Tātad jums ir ieceres, ko skolā darīsiet.

– Man ir.

– Jūs vēl runājat par sociālo un izglītības iestāžu darba un Jaunpils skolas prestiža uzlabošanu. Lai Viesatu pagasta bērni izvēlētos šo mācību iestādi. Veselības aprūpe pagastā. Jums nav veselības aprūpes?

– Nav. Nu mums braukā vienreiz mēnesī ģimenes ārsts. (No zāles precizē – divas reizes) Atvainojos – divas reizes. Feldšerpunktu mums, šķiet, iepriekšējā sasaukuma deputāti solīja atvērt, viņi sola katrreiz.

– Ko jūs solāt?

– Es solu, ka atvērs. Pagastā, kur cilvēks nevar aizbraukt pie ārsta, tā ir pirmā lieta.

– Kurā vietā?

– Mums jau telpas ir; mums ir medpunkts.

– Bet kas par nelaimi?

– Aiztaisīja ciet. Mums bija vienas no labākajām telpām; feldšeris aizgāja prom, jo nebija vajadzīgā atbalsta.

– Bet vai tad nevar tagad strādāt?

– Aizbrauca strādāt uz Angliju.

– Jūs dabūsiet viņu atpakaļ?

– Kāpēc viņu. Šajā bezdarba laikā, vai dieniņ, kāda problēma!?

– Kā jūs piespiedīsiet Viesatu bērnus izvēlēties šo – Jaunpils – skolu?

– Ja trīs skolnieki pēc skolas slēgšanas atnāca uz Jaunpili, tad tur ir kaut kas.

– Vecākiem ir kaut kādas pretenzijas, ka nesūtīja uz Jaunpili?

– Apbraukājot vecākus, painteresējos, tur jau tā doma izskanēja. Viss ir ļoti vienkārši – tur priekšsēdētāja, cienījamā Tiltiņas kundze [Zantes pagasta padomes priekšsēdētāja Silvija Tiltiņa] pati personīgi apbraukājusi mūsu bērnus, aicinājusi…

– Ginteres kundze, jūs pati personīgi neapbraukājāt visus…

L. Gintere:

– Viņiem Zantē jāpateicas mums, ka viņiem skola ir.

– Tas ir cits novads, jums par to nav jārūpējas.

Ē. Strautiņš:

– Teiksim, te jau ir tas jautājums – nevar vecākiem tā ar nazi nocirst – nebūs brīvpusdienas, nezinām, vai būs transports; jārunā atklāta valoda. Ja mēs nevaram solīt, tad necīnīsimies par to.

– Jūs domājat, ja būsiet šeit par deputātu, jūs dabūsiet brīvpusdienas Viesatu bērniem un būsiet gatavs pats apbraukāt visus?

Pats galvenais – attīstība un izglītība

– Saraksta «Ozols» deputātu kandidāti (-e) raksta, ka jāizstrādā novada attīstības programma, iesaistot dažādus novada speciālistus. Kā tas notiks?

V. Zīverte:

– Lai novads attīstītos, to vēlmju ir ļoti daudz, to vajadzību ir vēl vairāk, bet gluži vienkārši tās ir jāsaliek tādā loģiskā secībā, loģiskās grupās, jo visu uzreiz attīstīt nevar. Visu uzreiz izdarīt nevar, ne plānojot savā mājā, ne plānojot savā uzņēmumā, ne plānojot savā pašvaldībā. Tā ir lieta, kuru ar cerībām sākām pagājušajā gadā, domājot, ka vispirms varēs būt tā programma, pēc tam ejam kopā novadā un s