Šodien Melnezera kartinga trasē pulcējās gaisa pūķu entuziasti – lielāku pūķu izgatavošanu un gaisā laišanu ierādīja Alvils Cielēns no Talsiem, bet mazākus (pēc Elitas Miezes Zviedrijā noskatīta modeļa) izgatavot varēja Tukuma Mākslas skolas lidmodelistu darbnīcā, Jāņa Sproģa vadībā.

Kā atzina abi meistari – mazākiem pūķiem vieta nebija īpaši pateicīga, jo zemāk tos vējš grieza virpuļos, bet cienīgs planējums sākās vien virs koku galotnēm. Lielāko no pūķiem – gadus desmit vecu veterānu, vējš nesa ar tādu spēku, ka noturēt to spēja vien pieaugušie un, kā šķita, daļai sanākušo māmiņu tas izrādījās īsts pārbaudījums.
Meistari bija parūpējušies, lai pūķus varētu uzbūvēt bez lieliem izdevumiem – lielākiem vajadzīgs vien ietinamais papīrs, pāris līstītes, skočs un virve; mazākiem viss tas pats mazākā apjomā, bet līstītes iespējams aizstāt pat ar koka grilam domātiem irbuļiem.
– Nav nekā sarežģīta, pat ja šķiet sarežģīti. Pūķi var izgatavot ikviens, kas vecāks par ceturtās klases skolēnu, – mācīja Alvils Cielēns. Viņš apzināti izvairījās no centimetru un noteiktu garumu piesaukšanas – viss notika izjūtu un vienkāršu prasmju līmenī, toties puikas priecēja stāsti par pūķu ietekmi pasaulē. Alvis pastāstīja, ka senajā Ķīnā pūķis izmantots uzbrukumā kādai pilij. Ar pūķi gaisā pacēlušies divdesmit karotāji un pa gaisu iekļuvuši pilī (stāsta, ka pūķis pēc tam divas nedēļas pa gaisu lidinājies). Pūķi savulaik noderējuši arī spiegošanai un iebiedēšanai.
Savukārt Jānis Sproģis, kam mīļāki tomēr lidmodeļi, bija pārliecināts, ka pūķa darināšana ir vesela filozofija – tur taču gan māksla, gan tehniskā doma kopā – galu galā pacelt kaut ko debesīs nav nieka lieta!