Sieviešu dienas noskaņās Pūres pagasta kultūras nams 4. martā rīkoja pasākumu «Tik dažādas ir sievietes…» un aicināja uz sarunu darbīgas, zinošas un aktīvas pūrenieces. Pasākumu vadīja un sievietes par sevi pastāstīt mudināja kultūras darbinieces Aija Celitāne un Inese Vīnšteine. Tā uzzinājām interesantus stāstus par dzīvi, darbu un vaļaspriekiem.

Ar prasmi saimniekot

Lija Aunkrogere ir lauku sētas saimniece, rokdarbniece, kas darbu perfekti nostrādājot – vai tā puķu dobe, vai adījums. Lija gan tādai uzslavai nepiekrīt, jo "vai tad kāds nezina, kā ir ar darbiem; džemperis divus gadus nepabeigts …" Pūrē Lija 15 gadu vecumā ienākusi no Vidzemes, kur vecmāmiņai un vectētiņam bijusi augsti mehanizēta lauku sēta: "Tas stāsts gan beidzās Sibīrijā, kur esmu piedzimusi. Vecmāmiņa gan bija rokdarbniece. Kad sākās Atmodas laiks, viņa mums visiem noauda Latvijas karogus. No viņas pamācīties dabūju maz, bet iekšā ir… Rokdarbus apguvu pamatskolā, kur mājturības skolotāja spieda tos strādāt, arī tehnikumā sacentāmies, kurš vairāk noadīs, un arī pati esmu daudz izurbusi. Laika šiem darbiem gan atliek tikai rudenī un ziemā, arī tagad jāpaspēj pēdējais džemperis noadīt, jo tūlīt būs dārza darbi." Kad Lijai lūgts ko atnest uz pasākuma izstādi, nācies nule kā dāvināto filcēto somiņu īpašniecei atprasīt, jo visas četras, šogad izgatavotās, atdāvinātas, taču arī citām sievām tāpat ejot.

Vēsma Čerpinska ir sešu bērnu māmiņa, vecmāmiņa, skolotāja, čakla rokdarbniece, pašdarbniece un nu atkal studente: "Savu dzīvi neplānoju, vienkārši daru darbus un reizēm brīnos, kā visu pagūstu. Bet ne jau viena visu daru – bez vīra un abu mammu atbalsta būtu grūti. Lielās ģimenēs arī bērni viens otram palīdz. Kad gaidīju sesto bērnu, vīramāte teica: "Neuztraucies, katram cilvēkam Dievs ierāda savu vietu." Un tā arī ir." Vaicāta, vai bērniem katram savs darbs ierādīts, Vēsma atzina, ka neliekot bērniem daudz strādāt: "Mani nespieda strādāt, un arī es nespiežu. Manās atmiņās nav bērnībā piedzīvotā darba sloga uz lauka vai kūtī, tāpēc man patīk dārzus ravēt. Tāpat ar lopiem. Uzaugu blakus fermai, uz kuru gāju, kad gribējās. Kad pienāca laiks darīt pašai, darīju ar prieku. Un tāpat arī ar bērniem – pati biju viena, bet jau bērnībā esot teikusi, ka būšot daudz bērnu… Un arī par skolotāju kļūt gribēju jau bērnībā."

Ar aizrautību

Guna Alksne ir pūreniece ceturtajā paaudzē, pašdarbniece un tālu ceļu gājēja – katru dienu uz darbu un atpakaļ nostaigā sešus kilometrus, daždien – visus 12:

"Dzīvoju «Medniekos», 1912. gadā celtās vecvectēva mājās, kas atrodas Beķermuižā. Katru dienu, un tā jau gadus 40 (kādreiz uz skolu, tagad uz darbu) eju trīs kilometrus turp un trīs atpakaļ. Visvairāk to izjutu tolaik, kad, braucot uz vidusskolu Tukumā, bija agri jāceļas. Tagad, kad pēc darba vēlreiz jāiet uz kori, un jānostaigā visi 12, tos neskaitu. Siltākā laikā braucu ar riteni, bet šitādā, slidenā – ne." Guna saka, ka tumsa viņu nebiedējot, – ejot un savā nodabā dungojot. Reiz pat ar mežakuili sastapusies – savā augumā. Brīvajos brīžos Guna strādājot rokdarbus un dziedot – dziedāšana nākot dzimtā līdzi: "Vecmāmiņas māsa bija liela dziedātāja, bet viņas vīrs dziedāja Tukuma dubultkvartetā. Mēs visi dziedam."

Zane Kancere savu īpašo odziņu meklē, izmantojot drēbnieka un stilista profesijā apgūto: "Bērnībā šīs intereses izpaudās ar leļļu ģērbšanu. Ja nebūtu jāguļ, noteikti to darītu 24 stundas diennaktī. Taču tad dzīve iegriezās tā, ka vairāk uzmanības sāku veltīt stilista darbam, nevis šūšanai un ģērbšanai. Man patīk šūt sev, nevis citiem, pāršūt. Jā, tad fantāzija rosās un patīk pārsteigt citus ar savu izdomu." Un kamēr citi izbaudīja gardumus, Zane palīdzēja Vēsmai padarīt seju izteiksmīgāku.

Laila Kelle, māksliniece un lauku tūrisma uzņēmēja: "Rūžciemā esam septiņi – trīs suņi, trīs kaķi un es. Lai gan cilvēki brīnās, kā to varu, nekādu varoņdarbu tur neredzu, jo kopt viesu māju un plašumus ap to man ļoti patīk. Pierasts arī – dzīvoju te jau 12 gadu. Ja būtu jāizvēlas starp Rīgu un šejieni, šī ir mana īstā vieta, lai gan esmu dzimusi un augusi Rīgā. Arī bez gleznošanas nevaru iztikt. Man laimējās, ka Felicita Pauļuka pagājušoziem atdeva savu pasteļkrāsu kasti. Sāku pasteļus gleznot. Ceļos agri, gleznoju no rītiem, kamēr prāts nav aizņemts ar ko citu. Tagad ir pauze, kad vairāk jādomā par citiem darbiem." Lai arī pamatdarbā Laila strādā Kandavas tehnikumā un pieaugušajiem Pūrē māca gleznot, viņa sevi par skolotāju nesauc, drīzāk dara darbu, kas aizrauj.

Ceļojumi dod draugus

Zenta Pole ir optimisma, enerģijas un labestības pilna pensionāre. Daudziem pašdarbniekiem prātā atgadījums ar Zentu 2005. gadā, kad pūrenieki gatavojušies braukt uz Lietuvu, bet gadu dēļ apdrošinātāji atteikušies viņu apdrošināt. Taču Zentiņa neesot metusi plinti krūmos un uz Lietuvu braukusi, turklāt atpūtas brīdī ezerā aizpeldējusi tālāk par visiem. "Negribu otram uzkraut savas nebūšanas, jo – ko tas dos?! No sešiem gadiem govis dzinu ganos. Reiz viena govs iekrita grāvī. Brauca garām kāds vīrs, kam lūdzu palīdzēt, bet viņš atteica, ka neesot laika. No tā laika nevienam palīdzību neatsaku. Biju pieradusi – ja citi ko nevar, man jāvar. Kad brālis teica, ka zeme mitra un nevar art, mamma sūtīja mani: "Lai iet meitēns, tas varēs…" Kad vairs nevarēju strādāt, braucu ekskursijās – tā ir mana bagātība. Garākais brauciens bija 28 dienas – pa Vidusāzijas republikām, bet ar tiem, ar kuriem pirms 35 gadiem bijām Tālajos austrumos, joprojām sazināmies."

Janīna Aizstrauta, ceļotāja: "Mana dzimtā vieta ir Tume, bet nākamgad būs 50 gadu, kopš esmu Lamiņos. Strādāju ar bērniem, braukājām pa Latviju, tāpat ar ģimeni, kolēģiem. Izveidojās tāda stabila ekskursantu kompānija – visu gadu krājam naudu un braucām. Protams, no daudz kā jāatsakās, bet ko vairs daudz vajag?! Jaunībā visu naudu izgrūdu grāmatās, bet tagad – ceļojumos. Vistālāk uz Ziemeļiem esmu bijusi Norvēģijā, dienvidos – Portugālē, Sintas ragā uz Rietumiem. Iespaidu daudz, piemēram, īpašas emocijas izjutu, redzot palmas, Lihštenšteinas aizu, kur sajutos kā niecība dabas varenības priekšā, redzot skaistos ziedu veidojumus Mainavas salā, jā, arī bērnu dāvinātajā braucienā ar gaisa balonu Siguldā. Esmu arī viņus uz ceļošanu iekustinājusi, jo tas ir paliekoši." No katra brauciena Janīna atvedot krūzītes ar uzrakstiem – kopskaitā kādas 90, bet apceļotās valstis – 21.

Ar tautas dzīvesziņu

Skaidrīte Muzika, tautas dziesmu teicēja, uz pasākumu bija atnākusi tautas tērpā: "Tā nu sagadījies, ka tautas dziesmas ir pie sirds. Kādreiz, kad tās skandināja mana mamma un vecāmāte, ļoti nepatika – tādas aizskarošas likās. Tagad tās pati dziedu. Kādreiz nezināju, kā tas ir – vērpt vilnu. Bet reiz Rīgā iekāpu 23. trolejbusā un ievēroju, ka kāda meitene tā kā naudu skaita, tā ka ne… Ilgāk skatoties, pamanīju, ka viņai vienā saujā vilniņa, otrā vārpstiņa, un viņa vērpa. Varat iedomāties tādu joku?!" Folkloras zināšana viņai nākusi no skolotājas Mildas Mureles: "Viņa bija ļoti laba skolotāja, gribēja, lai zinām tautas dziesmas, lai Raini mīlam. Dziedāt mācījos no vectēva, kas visus savus bērnus iesaistīja orķestrī – uz ķemmēm, vijoles… Tā mēs pa māju ziņģējām. Un tagad arī maniem mazbērniem patīk. Dziedāt vajag. Ziedonis arī teicis: "Dziediet, kaut per…"

***

Kad sievas bija par sevi pastāstījušas, apskatījušas fotogrāfijas un rokdarbus, viņas novērtēja Skaidrītes atnesto cienastu no saldētām ogām un putukrējuma, Viestura Gutšmita gatavotos kokteiļus un Raimonda Moča muzikālo priekšnesumu. Un vienojās par nākamo pasākumu Mātes dienā.