Reiz sen senos laikos dzīvoja lineāls, kas alktin alka pēc īstiem lineāla darbiem – gult uz papīra lapas un mērīt, un līdzēt taisnas līnijas vilkt. Tomēr ķerties pie darba sanāca reti, jo Zanīte, viņa saimniece, allaž lineālu nobēdzināja tik savādā un neparastā vietā, ka vienīgi pēc kārtīgas mājas kārtošanas atklāja, kur lineāls mitis. Šoreiz lineāls gulēja pat lineālam šaurā spraugā zem grāmatu plaukta. Viesi, kas šeit ieradās, bija putekļi un uz ripošanu tendētas lietiņas. Lineāls neatcerējās, cik ilgi šeit gulējis – iespējams, mēnešus trīs, taču jaunpienācēju ierašanās apstākļus zināja labi. Tā Podziņa ieripoja kādā jūlija pēcpusdienā –
visu dienu mājā bija dzirdami Zanītes satrauktie soļi un tad, skat – ieradās Podziņa ar zeltaini spīdošu vēderiņu un greznumpumpu rindu sānos. Kaut kad septembrī kompānijai pievienojās Saspraude, kas teicās esam zilā krāsā (bet to neviens neredzēja), un vispēdīgi tās pašas septembra dienas vakarā paplauktē iesteidzās melna poga, kas klusēja un neteica nekā. Tikai pēc nedēļas ilgas tincināšanas tā atklāja (ak, šausmas!), ka esot – Lācīša Acs!!! Lineāls labi, ka gulēja, bet Saspraude ar Zelta Podziņu katra apmetās otrādi un vai nu tēloja vai no tiesas bija noģībušas (tas ir – uz laiku zaudējušas sajēgu).
Poga – Lācīša Acs – nobrīdināja, lai visi uzvedoties labi, jo tagad Lācītis nākšot to meklēt. – Padomājiet, ko var izdarīt vienacains lācis, ja uzzina, ka kāds slikti izturējies pret viņa pazaudēto aci, – teica poga – Lācīša Acs, un pārējie paplauktes iedzīvotāji ņēma to vērā. Ar bažām viņi gaidīja dienu, kad parādīsies Lācītis. Tomēr nekas nemainījās – vien ik stundu putekļi gluži kā stacijā – ieklīda un devās tālāk. Tās arī vienīgās izmaiņas, taču no putekļiem trīs paplauktes iemītnieki uzzināja par pārmaiņām mājā. Putekļi bij dzirdējuši, ka Zanītei šogad mantiņas jānoliek malā (un malā nolikts arī Lācītis!), jo redzi, viņai tagad būšot jāmācās. Un mamma Zanītei nopirkusi jaunu lineālu – krāsainu un priecīgi pļāpīgu, kas gatavs uz lapas gult, mērīt un palīdzēt taisnas līnijas vilkt. Par pogām gan nekas nebij dzirdēts – stāsta, ka viena jaka skapī čīkstot kaut ko par zaudētu bērnu, taču – kurš gan ņem vērā skapju problēmas!?
Jāteic – pēc putekļu stāstiem i lineālam, i pogai, zeltainajai, i Lācīša Acij sirds aptekājās. Nu, kas gan lietai var būt sāpīgāk par pamestību!? Katra lieta taču radīta noteiktam darbam, bet ja nav darba – nav arī dzīves.
– Vai mēs te tā kvernēsim jeb tomēr rīkosimies, lai mainītu likteni? – vaicāja Lāčīša Acs.
– Un kādi būtu priekšlikumi? – ievaicājās Lineāls.
– Ļoti vienkārši – tam spēkam, kas liek kustēt putekļiem, jālūdz, lai palīdz kustēt arī mums. Riposim no paplauktes ārā, un tad jau redzēs, kas notiks, – teica Lācīša Acs.
– Jā, jā, darām tā! – piekrita likteņbiedri un visi dedzīgi sāka lūgties neredzamo Spēku, lai tas palīdz kustēt.
Turpmāk vēl.