Joprojām mūsu tautsaimniecība attīstās stihiski, pietrūkst nākotnes redzējuma, trūkst arī konsekvences no valsts institūciju un ierēdniecības puses. Nemitīgi mainās spēles noteikumi – dažādas prasības, subsīdiju un atbalsta nolikums. Vēl salīdzinoši nesen cukurbiešu audzētāji veica ražošanas modernizācija – pirka jaunu, dārgu tehniku, bet nu šo lauksaimniecības nozari Latvijā būsim jau aizmirsuši.

Tikko vēl bija atbalsts piena māju modernizēšanai un piena vadu ierīkošanai gan lielās, gan mazās fermās, bet tagad jau saka, ka ražojam pienu par daudz, ka nespējam saražoto patērēt un pat tiks maksātas kompensācijas zemniekiem, kas atteiksies no piena lopkopības pavisam. Tagad vajagot pāriet uz aitkopību vai vēl kādu citu nozari.

Nenoliedzami pēdējos gados aitu ganāmpulki mūsu lauku ainavā ir parādījušies un daži pat diezgan vērienīgi aug, taču parunājot ar to īpašniekiem, redzam, ka diezko droša pārliecība par to, vai arī šī nozare varētu pastāvēt un attīstīties, nav. Irlavas pagastā, salīdzinot ar pārējiem rajona pagastiem, ir vislielākais aitu skaits – 391, otrs lielākais aitu skaits ir Sēmes pagastā 310. Irlavas pagastā aitas ir izvietotas astoņās novietnēs, viena no tām ir lielferma, pārējie ganāmpulki ir nelieli. Vai tie nākotnē varētu pieaugt, devāmies lūkot uz Irlavas pagasta «Pureņiem» un «Upeslejām».

No Tukuma uz laukiem

«Pureņos» saimnieko gados jauna ģimenīte – Kristīne un Jānis Zari, viņu bērni Emīls, Anna un Maija, kā arī ļoti akurātais un visus lauku darbu zinošais Jāņonkolis. Viņa dzīvē iznācis tā, ka palicis viens, bet nu «Pureņos» viņš radis savu ģimeni. Kristīnes bērnība pagājusi Tukumā – Pionieru ielas, tagad Kurzemes ielas mikrorajonā. Viņa vēlējusies mācīties par veterinārārsti. Strādājusi Irlavas lielsaimniecībā, bet dzīvē sanāca tā, ka augstskola gandrīz pabeigta, taču diplomu saņemt neiespēja. Tomēr, lai varētu aprūpēt savu ganāmpulku, zināšanu Kristīnei gana un reiz pa reizei steidzamā kārtā izpalīdzot arī kaimiņiem. Dzīvi laukos Kristīne un Jānis izvēlējušies, jo gribējuši dzīvot un saimniekot paši savā zemē. Šim nolūkam pirms 15 gadiem tika iegādāta zeme un «Jansonu» mājas, kuru nosaukumu gan nācies mainīt, jo pagastā bijušas vēl citas mājas ar tādu pat nosaukumu. Ielejā aiz jaunuzceltās mājas esot avots, kuram apkārt pavasaros sazied purenes. Bijis tik skaisti, ka saimniece sapratusi – citu vārdu izvēlēties, kā «Pureņi», šīm mājām nemaz neesot bijis iespējams.

Atsakās no bioloģiskās saimniecības statusa

Pašlaik saimniecībā ir 15 ha zemes, kas no vienas puses robežojas ar briežu dārzu un arī otrā pusē nekāda lielā saimnieciskā darbība nenotiek. Tādēļ šī ir piemērota vieta, lai saimniecība varētu iegūt bioloģiskās saimniecības statusu. Kristīne beigusi arī mācību kursu bioloģiskajiem zemniekiem. Taču, kad apdomājusi, kādas prasības un kontroles tiek uzliktas bioloģiskajām saimniecībām, viņa sapratusi, ka var iztikt bez šī sertifikāta. Turklāt bioloģiskām metodēm ražotiem dārzeņiem, gaļai būtu jābūt daudz augstākai cenai, bet mūsu pilsētniekiem taču nav tik daudz naudas, lai varētu par to samaksāt. Tā, piemēram, par aitas gaļu zemnieks saņem 3 – 3,50 par kilogramu, kaut gan ar bioloģiskām metodēm, audzētai gaļai vajadzētu maksāt septiņus vai astoņus latus kilogramā. Un kur tad vēl birokrātiskās formalitātes, kontroles. Jau pašlaik dažādās atskaites aizņem daudz laika, ko faktiski vajadzētu pavadīt uz lauka. Tāpēc saimniekošanas mērķis vismaz pagaidām ir naturālā saimniecība, lai uzturēt savu ģimeni, apgādātu ar produktiem draugus un radus. Ģimenes galva – Jānis dodas algotā darbā, bērni uz skolu, bet Kristīne ar Jāņoknkoli strādā pa māju. Un darba netrūkst ne mirkli – dienas steidzīgas no agra rīta līdz pat vakaram.

Saimniecībā ir zirgs, kurš agrāk esot gājis lauku apstrādes darbos, tagad gan viņam esot vien darbs ar siena grābekli. Ir divas govis, putni un 20 aitu mātes, kurām šajā ziemas nogalē saradušies 20 jēri, no kuriem 12 ir aitiņas. Saimniece nezina, vai par jaunajām aitiņām priecāties vai bēdāties, jo nav pārliecināta, ka nākamajā gadā vajadzētu ganāmpulku palielināt tieši par 12 aitu mātēm. Līdz ar to pārdodamie gaļas lopiņi būs mazāk.

Aitas ēdamo nesmādē

Ganāmpulkam nepieciešams sarūpēt arī barību. Ļoti rūpīgi tiek nokoptas pašu zālāju platības. Viss siens tiekot salikts zārdos, turklāt Jāņonkolis siena kraušanu zārdā nevienam neuzticot: krāvumam jābūt līganam, lai neviena bedrīte nebūtu, citādi lietus saies zārdā un siens būs pagalam. Tā kā aitām saimnieki cenšas pēc iespējas mazāk dot dažādas rūpnieciski ražotās piedevas un vitamīnus, tad jādomā par daudzveidīgu barību. Bez siena sagādes, tiek sietas arī slotiņas. Pietiekami daudz aitu vajadzībām jāizaudzē melnie rutki, kas esot neatņemama barības sastāvdaļa, lai aitām parazīti nemestos. Ar burkāniem tās saņem A vitamīnu. Kastaņi, ko aitas apēd no ceļmalā augošajiem kokiem, dod spīdumu lanolīnam, kas ir vilnas sastāvdaļa. Vēl aitas ēdot selerijas, kāļus un kacenkāposti. "Aitas apēd visu, arī no kaimiņa atvestos sīpolus, no kuriem izaudzētie lociņi aiziet uz tirgu, pašu audzēto pupiņu lakstus, zirņus u.c. šāda daudzveidīga barība uztur aitas pie labas veselības un tās ir ļoti ēdelīgi lopiņi…"..

Uz jautājumu, vai ganāmpulku nākotnē varētu palielināt, Kristīne – šaubās. Lai nodrošinātu barību, nepieciešams liels darbs. Jādomā arī par to, ka ganāmpulks jācērp. Pašlaik palīdzot draugi, visas aitiņas nocērpot ar parastajām dzirklēm. Ja ganāmpulks būtu lielāks, vajadzētu izmaiņas šī darba organizēšanā. Arī tas, kur likt cirpumu, sagādājot problēmas, jo vilnas neesot tik daudz, lai kilometriem brauktu to iemainīt pret dzijām. Iepirkuma cenas vilnai arī nav tādas, lai tālais vedums atmaksātos. Kristīne daļu vilnas mazgā pati un no vilnas pamanījusies izgatavot spilvenus.

Esot iecere, ka mūsu rajonā aitkopji dibināšot kādu kopīgu organizāciju vai biedrību. Labi piemēri šai ziņā esot Vidzemē, kur aitu audzētāji esot saliedētāki, un kopīgi problēmas varot atrisināt vieglāk.

Neprognozējamā lauksaimniecības politika

Runājot par ganāmpulka palielināšanu un subsīdijām aitkopībai, tāpat kā tas ir arī citās lauksaimniecības nozarēs, Kristīne ir sašutusi par to, ka nekad iepriekš nav zināmi spēles noteikumi. Kā gan tādā situācijā var runāt par nākotni? Kāpēc šogad par to, ka par aitu mātēm subsīdijas maksā tikai tad, ja ganāmpulkā ir 30 aitu mātes, uzzinām tikai tad, kad subsīdijas jau piešķir, bet ne vismaz gadu iepriekš? Zemnieks plānot un kaut ko prognozēt nekad nevar, jo spēles noteikumi ir nezināmi un regulāri mainās. Kamēr ir tāda neziņa, ir visai grūti runāt par nozares attīstību, paplašināšanos, jo, ja šādu lēmumu pieņem, tad arī daudz kas cits saimniecībā ir maināms. Pagaidām «Pureņos» ir izmantojuši vien Eiropas savienības atbalstu naturālajām saimniecībām.

Neskatoties uz daudzajiem darbiem, uz to, ka ir ravēšanas laiks, siena laiks, kartupeļu laiks, ka lielākoties darbi veicami vasarā, Kristīne paspēj dziedāt korī, vasarā ar ģimeni aizbraukt uz jūrmalu, apmeklēt teātra izrādes. Skolas laikā no skolas jāsagaida jaunā paaudze. Tā kā Maija iet pirmajā klasē, tad skolas autobuss bērnu atved pa Irlavas Lestenes ceļu tā, ka līdz mājām vēl jāiet 1,5km, bet ja skolā mācītos tikai abi vecākie bērni, tad viņiem katru rītu un katru vakaru būtu jāmēro trīs kilometru garais ceļš līdz šosejai. Sevišķi nepatīkami ir tumšie ziemas rīti un vakari.

Laimējies ar ļoti labiem kaimiņiem

«Pureņu » saimniekiem esot ļoti laimējies ar kaimiņiem. Kopš 2003. gada netālu esošas «Upeslejas» nopirka Ida un Aldis Rannusi.

Kristīne saka, ka kaimiņiem esot tā zemniekiem ļoti vajadzīgā, bet aizvien arī iztrūkstošā māka savu saražoto preci labi pārdot. «Upeslejās» ir 30 aitu mātes, pērļu vistiņas, vistas, pāris govis, divas telītes un nobarojamai bullēns.

Ģimene savulaik dzīvojusi Rīgā. Dažādu apstākļu dēļ iznācis tā, ka noskatījuši un nopirkuši māju Irlavā. Kā aizvien, sākums nav bijis viegls, mājai bija vajadzīgs remonts, arī traktors bija sagrabējusi lūžņu kaudze. Tomēr Aldis visiem darbiem ķēries tik klāt un pamazām lauku sēta sāk sakārtoties. Arī «Upeslejas» saimnieki saņēmuši Eiropas savienības atbalstu naturālajam saimniecībām. Pašlaik šī vieta ir izveidojusies par tādu, kur brīvdienās sabrauc Rannusu bērni un mazbērni. Rīdziniekiem tagad ir pašiem savi lauki un šo bagātību ir grūti novērtēt par augstu. Aldis ir uzcēlis siltumnīcu. Tās  ārpusē ir armētā plēve, iekšpusē – parastā. Divas kārtas uztur siltumu. Siltumnīcu kurina un tajā visu gadu zaļo lociņi. Saimnieki iecerējuši siltumnīcas platību palielināt.

Tā kā uz nelielās zemītes ir jāuztur arī ganāmpulks, arī «Upmaļiem» ir jāmeklē iespējas, kā pietiekamā daudzumā sienu sagādāt. Un šai ziņā laucinieki ir lietišķi. Par pāris jaunajām aitu mātēm vasarā pilna «Siguldas» savācējpiekabe ar sienu ielīgo «Upmaļu» sētā un darījums ir izdevīgs abām pusēm.

Tā, centīgi strādājot savā sētā, ģimenes nodrošina sev, radiem un draugiem dabīgu pārtiku bez sintētiskām piedevām, pamazām būvē vai remontē paši savu māju, kopj savu lauku sētu. Viņi ir gatavi arī turpmāk dzīvot un strādāt laukos, ja vien ekonomiskie apstākļi to ļaus un, ja viņu saražotais un izaudzētais būs kādam vajadzīgs. Kamēr atvadāmies, klaigādams pāri pārlido gājputnu bars. "Mēs dzīvojam ekskluzīvā vietā, tieši starp «Pureņiem» un «Upeslejām» iet putnu ceļš", nosaka Kristīne. Kaut gan naturālās saimniecības it kā skaitās neperspektīvas, tikšanās ar abu lauku sētu saimniekiem liek domāt par vērtībām, kuras šajos nestabilajos laikos tomēr ir ļoti stabilas un, kuras mēs nedrīkstētu zaudēt.