Jauno gadu sagaidām ar jaunām cerībām un laimes vēlējumiem. Katrs pats esot savas laimes kalējs. Iespējams – tieši tāpēc šajā laikā esam satikušies ar kalēju, kuram viņa darbs ir sirdslieta.

Gints Haņeckis savu smēdi ir iekārtojis Tumes pagasta «Vecupniekos». Kārtīgā, garā rindā salikti neskaitāmi āmurīši, veserīši, standziņas un citi kalēja amata rīki. Turpat pāris laktas un citi, jaudīgāki, mehanizēti kalēja amata rīki. Zirgu apkalt gan Gints nemākot, bet pakavu, ja vajadzētu, izkaltu. Taču šādas vajadzības neesot.

Pirmais darbiņš vectēva smēdē

Gints kalēja amata prasmi apguvis pašmācības ceļā. Un kas zina, vai viņš būtu kalējs, ja amata prasmi jau šūpulī nebūtu ielikusi pati Laimes māte kā mantojumu no vectētiņa Jāņa Haņecka, kurš savulaik strādāja par kalēju dārzniecībā. Arī viņš prata skaistas lietas pagatavot no metāla – viņa kaltos svečturus tagad glabā mazdēls.

Gints uzauga, kā jau parasti visi puiši: skolā mācījās, īsti nezināja, kādu profesiju vēlētos apgūt. Bet iespēju piespēlēja dzīve: 1992. gadā viņam piedāvāja kalt kruķus krāsnīm, ko izgatavoja akciju sabiedrība «Komforts». Gints kala vectēva smēdē. Šo pasūtījumu viņš pilda joprojām, un, darbu darīdams, Gints pēc četriem, pieciem gadiem apjautis, ka tieši kalēja darbs ir tas, kas viņam patiešām vislabāk patīk un padodas.

Paturēt savu rokrakstu

Par amata prasmes noslēpumiem Gints vispirms interesējās pie citiem kalējiem. Daudz ko meklēja un izmēģināja pats. Taču mācījies īpaši nekur neesot. Viņš cenšas paturēt pats savu stilu, savu īpašo rokrakstu, negrib, ka kāds viņa domas varētu ietekmēt, tāpēc mācīties mākslas skolā, kur būtu jāapgūst teorija, nevēloties. Gints cenšas neietekmēties, nepazaudēt savu es. Viņam nav svarīgi, ko saka teorētiķi, tāpēc nevēlas iegūt akadēmisko izglītību. Tāpēc kaļ pats sava prieka pēc un kaļ tā, kā pats kaļamo izjūt: "Man nav problēmu izdomāt, kā kalt, galvenais ir ideja. Sākumā tā nāk grūtāk, bet, kad sāk par kaļamo lietu domāt, kad sāk darbu darīt, sāk nākt viena ideja pēc otras – varianti, kādam šim priekšmetam jāizskatās, parasti rodas vairāki. Man patīk kalt baudāmas lietas," par savu darbu stāsta Gints. Izkaltie darbi nereti ir vieni vienīgie, oriģinālie eksemplāri. "Esmu apbrīnojis, kā bez vienas naglas iespējams, piemēram, Tukuma baznīcas torni uzcelt, kur koki ir tikai vajadzīgajos leņķos salaisti un savienoti ar tapiņām. Tāpat ir arī ar kalšanu – metināšana, kniedēšana kalēja darbā nav pieļaujama. Ir interesanti, kā parasts dzels lūznis kalvē pārvēršas par kaut ko," stāsta Gints. Un viņš var izkalt jebko – eņģes, vēja rādītājus, aizkaru stangu, svečturus, gaismas ķermeņus, kamīnu piederumus, dekoratīvos apkalumus, kāpnes, žogus, margas, metāldizaina daiļamtniecības priekšmetus – jebko, ko paša prāts, sirds un pasūtītājs kāro.

Nagla – roze

Lai ar akadēmiski neskolojies, Gints ir ieguvis Amatniecības kameras meistara diplomu, bijis zellis un pašlaik darbojas Kalēju brālībā. Kad vajadzējis kalt meistara darbu, domājis, ko lai izkaļ, un radusies ideja – uzkalt naglu rozes veidolā. Darbā ievēroti tie paši principi – nav ne metināts, ne lodēts – viss panākts, vien kaļot, pielokot un – atkal kaļot.

"Manuprāt, rūpnieciski ražotās lietas cilvēku neuzrunā. Man patīk raupjas lietas. Lūk, vienkārša metāla caurule, bet nedaudz saplacināta, tā pārvērtusies par svečturi ar senatnes noskaņu," savus darbus rāda Gints. Turpat līdzās – lielāks darbiņš, ko Gints nosaucis par «Kapilāriem». To skatot, droši vien katram radīsies citādas emocijas. Bet Gintam reiz bijusi pēkšņa nepieciešamība izpausties, un tā – aizgūtnēm strādājis, kamēr darbs gatavs. Interesants ir arī viņa gatavotais suns, pelnu trauks, vizītkaršu turētājs, sienas dekors – medījums un citi. Viņš savam priekam iegādājies arī kolēģu gatavotās atjautības spēles, kur jāprot atkabināt divus metāla priekšmetus vienu no otra, turklāt šis spēles ir trīs dažādos variantos.

Kalējs – visvīrišķīgākā profesija

Bauskas pusē Gintam dzīvojot kolēģis Kārlis Gailis, kurš savās idejās esot vēl daudz dullāks par Gintu, dullāks šī vārda vislabākajā nozīmē. Tikšanās reizē notiekot lieliska apmaiņa ar idejām un ierosmēm, kā arī rosinājums pašam domāt un radīt.

Kalēja darbu vienā dienā nevar apgūt. Tas ir rets amats. Meistarība aug līdz ar praksi. Turklāt kalēja amats ir ļoti vīrišķīga profesija, kur nepieciešama ne tik vien mākslinieciskā iztēle, amata prasme, bet arī daudz fiziskā spēka, jo kalšana nav nekāds vieglais darbs.

"Viss notiek tā, kā tam jānotiek. Man pašam šis darbs patīk, un tas ir daudz no svara. Negribu būt viens no daudziem; negribu arī, ka manu darbu liela, jo darbam jārunā ir pašam," tā Gints. Viņš strādā viens pats un, ja kādam kaut ko ļoti vajag uzkalt, ir gatavs palīdzēt. Ginta darbi – dekoratīvie žogi un vārti – ir aizceļojuši arī aiz mūs valsts robežām. Un, zinātāji teic, ka tie par savu darinātāju stāsta daudz un – tikai labu.