14. maija vakarā katrs – neatkarīgi no vecuma un interesēm – varēja atrast muzeju vai iestādi, kurā ne vien apskatīt izstādes, bet arī radoši (fiziski) darboties – jo tā bija Muzeju nakts.

Gadskārtējās Muzeju nakts pasākumus aizsāka Tukuma Mākslas muzejs, piedāvājot iejusties mākslinieka lomā, apskatīt izstādi muzeja pagalmā, nogaršot pankūkas un izbaudīt neierastu koncertu. Savukārt Audēju darbnīcā, kur savus darbus izrādīja invalīdu dienas centrs “Saime", varēja spēlēt spēles, iemēģināt roku aušanā un uzzināt ko vairāk par Lielvārdes jostu. Visaktīvākā darbošanās notika Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Tukuma iecirkņa mājvietā Raiņa ielā, kur varēja apskatīt nopietnās ugunsdzēsēju automašīnas, bet, pats galvenais, lai nopelnītu zīmodziņu Muzeju nakts akcijas kartiņā, vajadzēja veikli uzģērbt ugunsdzēsēja tērpu. Lai arī ugunsdzēsējiem ar apģērbšanos jātiek galā dažās sekundēs, lai pēc minūtes izbrauktu uz notikuma vietu, Muzeju nakts dalībniekiem šāds nosacījums netika izvirzīts, tomēr vada komandieris Raivis Valenburgs uzmanīja, lai viss tiktu izdarīts pareizi. Viņš aicināja visus ciemos arī 17. maijā, kad ugunsdzēseji svin savus profesionālos svētkus. Kad šis pārbaudījums bija garām, varēja nofotografēties “muižnieku tērpā" pie “Kvazi picas" un uzkāpt Tukuma luterāņu baznīcas tornī. Kā aizelsušies atzina divi pavisam mazi kāpēji, lai tiktu līdz augšai, jāpārvar septiņi stāvi. Pēc kāpiena elpu varēja atvilkt galerijā “Durvis", kur tika atklāta jauna izstāde – mākslinieces Daces Runčas gleznas un Ginta Zilbaloža – izgaismotas vaboles un kur izstādē redzamo varēja mēģināt izgatavot pats. Turpat blakus Pils tornī varēja apskatīt izstādes abos torņa stāvos, kā arī, iesaistoties “Neatkarīgo Tukuma Ziņu" eksprespiedāvājumos – uzzīmēt Preses pīli vai no avīzes lapas pagatavot papīra cepures un lidmašīnas. Ļoti liela piekrišana bija papīra bumbiņu mešanai – daži ātri vien ieguva “fotogrāfa, žurnālista un pat galvenā redaktora" titulu, par konfektēm nemaz nerunājot. Bet mammas varēja nebeigt brīnīties par saviem mazuļiem, kas, nebūdami čakli rotaļlietu vācēji, ar apbrīnojamu centību vāca bumbiņas. Bet pieaugušajiem tikmēr pēc iespējas ātrāk bija jāizburto žurnālista ar roku rakstīts teksts… Jāteic, hronometrs nepielūdzami uzskaitīja arī smieklu sekundes… Visu iepriekš dzirdēto un redzēto pa plauktiņiem varēja salikt Jāņa Rozes un Zvaigznes grāmatnīcās, jā, arī prāvu laiku stāvot rindā.
Kad viss bija galā, arī tumsa bija klāt. Pie Pils torņa gaiši dega ugunskurs, sasildot muzeju apskatniekus, dziesmas izdziedāja Milzkalnieki, un viens jauks, neskaitāmiem iespaidiem bagāts vakars aizvadīts.