Lai pievērstu sabiedrības uzmanību bērnu māsu darbam, no aprīļa līdz jūnijam Latvijas slimnīcās Rietumu Bankas labdarības fonds un laikraksts «Diena» rīkoja akciju «Meklējam sirdmāsiņu». Tās laikā mazie pacienti un viņu vecāki varēja nosaukt, viņuprāt, labāko, jaukāko, iejūtīgāko, zinošāko bērnu māsiņu. Pavisam noskaidrotas 26 sirdsmāsiņas un viņu vidū arī Tukuma slimnīcas bērnu nodaļas māsa Marika Popenkova.

Mammai pārsteigums, dēlam – lepnums
Ar Mariku Popenkovu tiekamies ceturtdienas vakarā viņas mājās Ozoliņos. Sasveicinoties viņa saka, ka iepriekšējā dienā piedzīvotais saviļņojums – pieņemšana Prezidenta pilī, apsveikumi un sarunas ar citām masiņām – vēl spilgtā atmiņā. Uzzinām, ka vislielākajā sajūsmā par šo atzinību esot Marikas jaunākais dēls Vladislavs (vecākais Ruslans vasarā strādā Anglijā), kurš ļoti lepojas ar mammas panākumiem – viesošanos pie Prezidenta un to, ka viņa rādīta televīzijā. Pat prasījis, vai mammu tagad citi cilvēki atpazīstot uz ielas… Marika smejoties saka, ka viņai pietiekot ar to, ka ir bērnu māsa – cilvēki tāpat viņu pazīstot un atceroties: "Reiz sadūšojos aiziet uz ledus halli paslidot; tur palielas meitenes, šķiet, atpazina mani un tā savādi smaidīja, kamēr klupdama krizdama ņēmos pa ledu…"
Atceroties akcijas sākumu, Marika atzīst, ka tobrīd, kad nodaļā nolikta kastīte, drusku par to piedomāts, taču ar laiku aizmirsies: "Pat nemanīju, kad kastīte pazuda… Kad māsu konferencē man piezvanīja un teica, ka esmu sirdsmāsiņa, paliku teju bez valodas…" Marika šai dienās jau uzklausījusi daudz apsveikumu. Paldies par tiem centusies pateikt televīzijā, tikai samulsums liedzis pateikt visu un visu jau arī neparādot: "Tāpēc gribu pateikt lielu paldies visiem mazajiem pacientiem un viņu vecākiem, kuri par mani un citām māsiņām rakstīja siltus un mīļus vārdus. Un saku paldies savam kolektīvam, jo mūsu darbs ir komandas darbs; lai ārstēšanās būtu veiksmīga, strādājam vienā virknē – ārsts, māsa un māsu palīgs. To, ka visas bērnu māsas ir lieli malači, Rīgas pilī teica arī akcijas patronese Lilita Zatlere. Patiesībā – tas, ka mūsu darbu novērtē, ir svarīgi, tāpat, ja pacienti un vecāki pasaka paldies."
Vienkārši – laba māsa
Kad Tukuma slimnīcas bērnu nodaļas māsai Ramonai Emberei lūdzām raksturot kolēģi, viņa, mirkli padomājusi, teica, ka Marika ir laba māsa: "Bet to, kas ir laba māsa, nevar pateikt vienā vārdā – viņa ir profesionāla, iejūtīga, saprotoša, labs kolēģis…" M. Popenkova saka, ka laba māsiņa ir zinoša, mīļa, jauka, bet to esot grūti attiecināt uz sevi, jo sevi taču neslavēsi: "To drīzāk varu teikt par saviem kolēģiem. Pats jau saproti, ka visu laiku jāmācās, ka katrs gadījums ir īpašs un dod pieredzi. Kad vecāki atved bērnu uz nodaļu, mūsu darbs dubultojas, jo jārūpējas par bērnu un jāskaidro vecākiem, ko, kā un kāpēc darīs. Bērnam vajag smaidu, glāstu, uzmanību un mīļu vārdu, vecākiem – profesionalitāti, ātru un pamatotu rīcību, jo visvairāk cilvēku uztrauc neziņa." Vaicāta, vai kādam bērnam reizēm nepieķeras īpaši, Marika saka, ka tā neesot pieķeršanās, bet žēlums gan un ne tāpēc, ka viņš ir slimāks vai neārstējams, bet tāpēc, ka varbūt ģimene nav labvēlīga… "Mēs te redzam realitāti – kādu bērnu atved, kā par viņu rūpējas. Gadās, pēc dažām dienām nodaļā viņš atplaukst, atdzīvojas, lai gan tikai drusku pastrādāts… Ir gadījies vecākiem aizrādīt, pateikt priekšā.
Tagad ir daudz padsmitgadīgu mammīšu, kuras nemaz nezina, kā ar bērnu apieties, tāpēc jāpamāca. Cilvēki ir dažādi. Protams, gan rindā veikalā, gan mūsu nodaļā redzam ekonomiskās krīzes radītās negācijas. Uzklausām daudz lieka, bet … Mēs varam aprūpēt bērnu, varam pieaicināt sociālo darbinieku, dot padomu, mierināt, bet nevaram atrisināt ģimenes problēmas…"
19 gadi vienā darba vietā
"Tukuma slimnīcā strādāju 19 gadus. Pēc Tukuma 2. vidusskolas aizgāju mācīties uz Sarkanā Krusta Medicīnas skolu. Kad to pabeidzu, 1990. gadā sāku strādāt par māsu dzemdību namā, 1995. gadā – bērnu nodaļā. Neatceros, ka būtu gribējusi citu profesiju, varbūt pirms tam… gribēju būt par skolotāju, bet tas aizgāja otrajā plānā. Protams, gribēju sevi redzēt kā ārstu. Ārsts nesanāca, esmu māsa. Visos šais gados ne reizi neesmu nožēlojusi savu izvēli un neesmu domājusi iet prom no darba slimnīcā, lai kā arī nebūtu bijis. Sevi nemaz citā vietā neredzu. Protams, viss nav bijis gludi un mierīgi, jo dzīvei ir savs temps, akcenti un problēmas, bet tas ir kaut kas cits." Vaicāta, ko ieteiktu tiem, kas māsu profesijas izvēles priekšā, Marika ir pārliecināta – ja sirds saka – jāiet: "Būs dažādi laiki, varbūt priekšā vēl daudz grūtāki, bet tas ir labs darbs. Jā, grūts, sākumā – neziņas, izbaiļu, nedrošības pilns, varbūt ne vienmēr novērtēts, bet tomēr – rada gandarījumu. Esmu novērojusi, ka mūsu profesijā paliek strādāt tie, kam uz to ir ķēriens. Žēl, bet māsu konferencēs un kongresos redzu, cik maz ir jaunu māsu, lielākā daļa – vidējos gados."
Arī draugiem – māsiņa
Marika atzīst, kad esot galīgi grūti, spēku smeļoties no tikšanām ar draugiem. Viens atbrauc, kaut ko labu pasaka, otrs… "Redziet, bērnu māsa ir dzīves stils, hobijs. Arī draugi, kaimiņi, radi zvana un prasa, ko darīt, ja kāds ir slims. Vienalga – liels vai mazs. Un es daru, ko varu – iesaku, kur vērsties, ko darīt. Izmantošana? Tas nav sliktā ziņā, es to tā neuztveru. Citreiz tikai, ja atnāku pēc diennakts dežūras un gribu kādu stundu atpūsties, tad telefonu izslēdzu, jo tā stunda ir mana." Marika vēl piebilst, ka viņai patīk braukt ekskursijās un redzēt tuvākas un tālākas vietas kopā ar ģimeni vai kolēģiem: "Kad kaut kur aizbrauc, ir tik labi atgriezties, jo tad redzi, cik mīļas ir mājas; tas dod milzu enerģiju."
Marika piebilst, ka daudz brīva laika gan neesot – papildus darbam Tukuma slimnīcā viņa strādā arī Stradiņa slimnīcas jaundzimušo bērnu reanimācijas nodaļā. Protams, ne jau aiz labas dzīves, bet lai gūtu papildu iztikšanu ģimenei: "Un tomēr tas nav tikai naudas dēļ, jo nevar strādāt ar bērniem un domāt tikai par to, cik maksās. Turklāt neonatoloģija no pediatrijas atšķiras; šajā nodaļā veseļojas dziļi neiznesti bērni, kas dzimuši 25 nedēļā (parasti dzimts 40), un ir liels prieks, kad izķepurojas, kad paaug lielāki, atnāk paši un atnes savas bildes. Abās vietās darbs ir grūts un atbildīgs, un abās vietās ir laba dzīves, darba un komandas skola."
Mūsu saruna jau tikpat kā galā, kad televīzijas ziņās izdzirdām ziņu, ka mediķu darba algu samazinās par 20%. Marika noklausās diktoru teiktu un saka, ka Rīgas darbā par to jau brīdināta; noteikti tas pats notikšot arī Tukumā: "Ko darīt?! Nestrādāt taču nevar."