Jau trīspadsmito gadu pēc kārtas mūsu valstī notika festivāls «Nāc līdzās!», kas, kā ierasts, noslēdzās ar koncertu un bērnu radošo izstādi. Šogad – Rīgā, Pētera baznīcā. Un pašu labāko izstādīto darbu autori, kā arī viņu skolotāji, vakar tika aicināti tikties ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru. To skaitā – arī Tukuma speciālās internātpamatskolas meitenes ar tekstilmākslas darbu sēriju «Mana raibaliņa…» un Dzirciema puiši, kas no koka iemanījušies darināt dažnedažādus brīnumus.

Vēl pirms došanās uz Rīgas pili, aicinājām uz sarunu Dzirciema speciālās skolas amata mācības pasniedzējus – Raimondu Dukātu un Andi Jakobsonu.

Māca un paši mācās

Idejas darbiem, kas te, skolas darbnīcās aizņem gandrīz katru brīvo nostūri, visbiežāk iesakot skolotāji, bet, kā stāsta A. Jakobsons: "Ir bijušas tādas situācijas, kad audzēknis atnāk pie manis ar tādu ideju, kuru pats pat lāgā nevar izstāstīt un uzzīmēt, taču gala rezultāts ir teju neticams, un puisis tiešām arī uztaisa to, ko bija savā prātā iedomājies!" Par to, ka šajā darbnīcā tiek izauklēti īsti kokamatniecības talanti, liecina arī tas, ka jau otrais audzēknis mācās pie izcilā meistara Igurda Baņķa «Valdemārspils zeļļu skolā», kas darbojas Latvijas Amatniecības kameras paspārnē. Tomēr ar nožēlu skolotāji atzīst – tagad jau darba īsti neesot pat galdniekiem, kur nu vēl viņu palīgiem, par kādiem jauniešus izglīto te – Dzirciemā. Un izglīto – pamatīgi.

Tie, kas mācās arodizglītības programmā, oficiāli darbnīcās pavada ikdienā četras stundas. Bet kad pavasarī tuvojas kursa darbu nodošanas termiņš, kas ir pašu pasniedzēju izgudrots audzēkņu motivēšanas paņēmiens (jo programmā tas netiek prasīts), rosība pie darba galdiem esot gandrīz nepārtraukta. A. Jakobons atzīs, iespējams, darbojoties ar jauniešiem, saspringstot par daudz, bet, viņaprāt, ir svarīgi, lai audzēkņi pēc iespējas vairāk prastu izdarīt un iemācītos pacietību, pārvarētu savu slinkumu. "Arī mēs paši ļoti daudz ko strādājot iemācāmies – kaut to pašu pacietību. Un reizēm vakaros no sasprindzinājuma nogurums ir tik liels, ka gribas vienkārši atsēsties un skatīties tālumā," piebilst R. Dukāts. Te tomēr katrs bērns ir atšķirīgs, katram vajadzīga individuāla pieeja un, lai motivētu ko darīt, ir nepieciešams garīgs spēks.

Par materiāliem un sapņiem

Amata mācību abi skolotāji Dzirciemā pasniedz jau kādu desmito gadu, un divus gadus te jauniešus no visas Latvijas izglīto par galdnieka palīgiem un mājsaimniecēm. Jau nākamajā mācību gadā tiks iedarbināta vēl viena arodizglītības programma – "Pavāra palīgs". Materiālus darbiem skola sagādājot pati un reizi pāris gados kopā ar audzēkņiem skolotāji paši dodas mežā – lai redz, kā tas viss top! Pieejamā tehnika, kā atzīst pasniedzēji, skolā arī esot labā līmenī; ne velti vasarās Dzirciemā tiek rīkoti plenēri vispārizglītojošo skolu amata mācības skolotājiem un labākajiem audzēkņiem. Vispārizglītojošās skolās jau tādu iespēju nav. Tad esot ko noskatīties, kā skolotāji paši aiziet tādā azartā, ka nav dabonami laukā no darbnīcām, pirms nepabeidz iesāktos darbiņus! Kaut kad nākotnē būs gan jādomā par plašākām telpām, jo tagadējās darbnīcas tomēr ir mazliet par šauru. Kā apmaiņas programmas ietvaros noskatīts līdzīgā skolā Beļģijā, vislabākais variants, skolotājuprāt, ir atsevišķs angārs. "Augšējā stāvā varētu mācīties meitenes, apakšējā – puiši," spriež R. Dukāts. Bet abi atzīst, tas tomēr pašreizējos apstākļos tas visdrīzāk nebūs iespējams.

Ko tālāk?

Sarunā nevarējām apiet arī visai skumjo tēmu par to, kas ar jauniešiem – jaukiem, darbīgiem, talantīgiem – notiek pēc skolas beigšanas… Diemžēl, tāpat kā tāls ceļš vēl ejams, lai mūsu bērni saņemtu to pašu izglītību, ko tā sauktajās attīstītajās Eiropas valstīs, tāpat arī maz sakārtota ir sistēma, ko jaunietim darīt pēc tam, kad skola pabeigta. Cenšoties jau viņiem iemācīt vismaz kaut ko, kas dzīvē noderēs, piemēram, kā aprēķināt, cik materiālu nepieciešams, kā tos iegādāties un kādi darba instrumenti ir tie labākie. Tomēr: "Te, kur jaunieši tiek atbalstītu un arī uzraudzīti, viņi ir kārtīgi un tiešām labi cilvēki, bet vieni paši bieži vien savu dzīvi viņi iekārtot nevar… Un tad nu pēc skolas notiek tā, kā notiek… Kādam sāk garšot alkohols, kāds klejo apkārt, jo īsti jau savas vietas vietas, savu cilvēku nevienam nav..," ar nožēlu atzīst A. Jakobsons.

Pasniedzēji, kaut paši atzīst – tas ir tikai sapnis, uzskata, risināt šo situāciju varētu, ja jaunieši kopā turētos arī pēc skolas absolvēšanas, dzīvotu tādā kā komūnā. Vieni strādātu, citi gatavotu ēst, koptu dārzu u.tml. Varbūt kaut kad nākotnē?!..

Bet līdz tam, Dzirciema skolā turpinās tapt interesanti un rūpīgi izstrādāti darbi kokā, kas katru gadu tiek labi novērtēti dažādās izstādēs. R. Dukāts gan stāsta, ka bieži vien skolotājiem pārmetot, arī amata brāļi, ka godalgotie darbi jau patiesībā esot viņu – ne audzēkņu gatavoti. "Protams, ka šo to palīdzam, ar aprēķiniem, materiālu izvēli un tamlīdzīgi, bet gala rezultāts tāpat ir jauniešu roku darbs, nevis liekam tikai, piemēram, figūriņām tikai actiņas iekrāsot!" uzsver R. Dukāts.