Lieldienas Pastariņa muzejā svinēja, kā pēc tradīcijām pienākas – ar mutes mazgāšanu strautā, mīklas iejaukšanu maizei un pīrāgiem, olu krāsošanu un dažādu izdarību plānošanu…

Kā stāstīja muzeja vadītāja Sanita Ratniece, pirmie viesi atbraukuši jau ļoti agri, lai redzētu maizes cepšanas procesu, sākot no mīklas mīcīšanas līdz brīdim, kad klaipiņš liekams krāsnī… Ikdienā maizes cepšanai tiekot ņemti veikalā pirktie milti, taču esot iespējams tos samalt uz vietas – kā senos laikos – dzirnakmeņos, kas atrodami muzeja seno lietu ekspozīcijā. Pērn grupa studentu par katru cenu gribējuši šo "iespēju" izmantot – lai dabūtu divus spaiņus miltu, jo tieši tik daudz vajadzīgs vienam cepienam jeb sešiem kukulīšiem maizes, jaunieši bez apstājas graudus maluši sešas stundas… Senos laikus tas bijis meitu vai sievu darbs – kā četros no rīta sākušas, tā desmitos vakarā beigušas…
Tā kā Lieldienas nav iedomājamas bez olām, Pastariņa muzejā tās krāsojās vairākos katliņos. Izrādās, visgrūtāk bijis tikt pie skaisti zaļajām, ozolu mizās krāsotajām olām, jo mizu novārījumu gatavojuši turpat divas dienas, savukārt pacietību vajadzējis, lai dekupāžas – salvešu apdarināšanas – tehnikā olas izrotātu ar rozēm un citiem ziediem. Tiesa gan, kā jaunieši pārliecinājās olu kaujās, krāsošanas veids olu stiprību tomēr neietekmē – kā parasti, lielākā daļa olu bija pa pusei stipras un pa pusei – plīstošas.
Tā kā šajās Lieldienās bija grēks istabā sēdēt, muzeja darbinieces aicināja visus iemēģināt spēkus slotu futbolā, pacīnīties ar cisu maisiem, izstaigāties ar koka kājām un visai ģimenei ar vienām slēpēm pa zālīti izslēpoties… Savukārt, lai odi nekostu, varēja izšūpoties lielajās šūpolēs…
Kad svaigā gaisa aktivitātes bija izmēģinātas, muzeja saimnieces aicināja viesus nogaršot skābeņu zupu, kurai klāt pieliktas jaunās nātres, tikko kā no krāsns izņemto maizi un pīrāgus, kā arī svaigi kultu sviestu.