Pagājušajā nedēļā Bulduru Dārzkopības vidusskolā notika SIA «Amazone» un izdevniecības «Saimnieks» organizētā diskusija par lauksaimniecības nākotni un problēmām. Diskusijā piedalījās saimniecību vadītāji, Zemkopības ministrijās pārstāvji, lauksaimniecības izglītības iestāžu pārstāvji.

Sarunu emocionāli ievadīja un pašreizējo situāciju raksturoja puķu selekcionārs, žurnāla «Dārzs un Drava» redaktors Aldonis Vēriņš: "Uzvelkot Rīgas pils tornī karogu, mūsu cienījamais Ēvalds Valters teica: "Sveicieni arāju tautai!". Šodien es gribētu teikt, neskatoties uz simtiem dažādu strīdu – lauksaimniecībai un zemkopībai būt vai nebūt, atbilde ir: "Tikai būt! Ja nebūs latviešu zemniecības, nebūs arī latviešu tautas, zemes nebūs, valsts nebūs. Tāpēc tukšie strīdi, kas šodien notiek ap Latvijas lauksaimniecību ir jāizbeidz. Latvija bez zemniecības pastāvēt nevar. Tad tā būs viens konglomerāts, nebūs latviešu tauta un mēs varēsim Latvijai pārvilkt svītru. Tāpēc es stāvu un krītu par to, ka ir jāatrod risinājums, kā mūsu zemniecību atbalstīt, ko darīt, lai mēs būtu mūžīgi…"

Par situāciju lauksaimniecībā

Ivars Ādamsons, z/s «Rožkalni» īpašnieks:

– Esmu zemnieks piektajā paaudzē. Uzskatu, ka šajā ekonomiskā situācijā cilvēki nereti ir spiesti pārdot savu zemi. Varu vien rosināt – nepārdot to ārzemniekiem, bet vismaz citam latvietim, lai mēs te dzīvotu arī nākamajās paaudzēs. Runājot par akcīzes nodokli, tā ir nauda, ko zemnieks samaksājis un kas tiek izvirpināta caur budžetu, un tad zemnieks kā lūdzējs to prasa atpakaļ. Vajadzētu darīt tā, kā tas ir citās valstīs – degvielu iekrāsot un to uzreiz var nopirkt bez akcīzes nodokļa. Nu budžetā nav naudas, ar ko atmaksāt akcīzes nodokli, bet zemnieks katru kapeiku par visu ir samaksājis. Nekur pasaulē pārtikas ražošana ar akcīzes nodokli netiek aplikta. Ja pie mums tā būs, tad tas būs kārtējais absurds. Tāpat vajadzētu samazināt PVN Latvijā ražotājiem produktiem līdz 10% un atcelt PVN priekšatmaksu par darījumiem. Jo – kā mums ir tagad?! Piemēram, pārdodot graudus un izrakstot pavadzīmi, PVN tūlīt ir jāmaksā, kaut gan nauda par graudiem vēl nemaz saimniecībā nav ienākusi… Juris Cīrulis, z/s «Mežcīruļi» īpašnieks:

– Jāsaprot – jo pārtikas ražotājs ir mazāk aplikts ar dažādiem nodokļiem, jo lētāku pārtiku viņš saražots un būs konkurētspējīgāks ar ES ražotājiem, kam atbalsta maksājumi ir salīdzinoši daudz lielāki. Es gribētu, lai latvieši par savu tautsaimniecības ekonomisko attīstību domātu tā, kā to dara lietuvieši un igauņi.

Viesturs Gurtlavs, SIA «Hioplīzings» valdes priekšsēdētājs:

– Lauksaimnieki arī šajos laikos ir vieni no vislabākajiem saistību kārtotājiem ar bankām un līzingiem. Agrāk tomēr daudzas lietas ir plānotas pārāk optimistiski, vairāk uzmanības jāvelta izglītībai, kooperācijai, jo nereti redzam, ka uz līzinga vēlas iegādāties nesamērīgi lielu tehniku salīdzinājumā ar platībām, ko zemnieks apstrādā.

Edgars Ruža, Kooperatīvās saimniecības «Latraps» izpilddirektors:

– Man šķiet, ka tik traki nemaz nav. Lauksaimniecība Latvijā ir vienīgā nozare, kas redz normālu perspektīvu un attīstību. Piena nozarei ir problēmas, bet tās ir pārejošas. Tā kā pārstāvu graudu nozari, strādāju ar lielu zemnieku skaitu. Zemgales reģionā iepriekšējais gads ir bijis viens no labākajiem vēsturē, ziema bija smaga, bet kaut arī sausums atstāj sava pēdas, pavasaris ir labs un Zemgalē graudu birums būs pozitīvā bilancē. Ir tikai un vienīgi jāstrādā. Krīzes laiks ir lielo izaicinājumu laiks, kad gudrākie, čaklākie, veiksmīgākie atrod sev jaunu tirgu, jaunas iespējas un attīstās, tiesa gan varbūt uz to rēķina, kuri nav tik veiksmīgi un nav tik gudri. Bet tāda ir konkurence. Latviju redzu kā ļoti perspektīvu reģionu, jo pēdējais gads graudu starptautiskajos tirgos, Eiropas tirgu ir būtiski pamainījis – katru rītu, kad graudu birža atveras, visi brokeri prasa: "Ko Baltija dara?" Pirms gada neviens Baltiju neminēja, bet šobrīd Baltija ir tirgus etalons. Strādājam efektīvi graudu un rapšu tirdzniecībā. Bet mums vēl ir daudz un cītīgi jāstrādā, lai sagādātu sev vienādus nosacījumus ar pārējām Eiropas valstīm atbalsta ziņā.

Ārija Jerumane: Zemnieku federācijas valdes priekšsēdētāja:

– Nāk eiroparlamenta deputātu vēlēšanas. Mums būtu svarīgi ievēlēt kaut vienu deputātu, kuram būtu kaut kāda saprašana no lauksaimniecības.

Armands Krauze, Lauksaimnieku sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs:

– Mazs vai liels lauksaimnieks ražo, lai nopelnītu. Skatoties no šī punkta, likās, ka sliktāk nebūs, būs tikai labāk. Lauksaimnieki ir vieni no lielākajiem eksportētājiem. Kad pasaules krīzes zemākais punkts sasniegts, finanšu situācija nostabilizējas, sāk atkal pieprasīt pārtiku. Atjaunojies eksports. Svarīgi ir krīzes laikā saglabāt lauksaimniecību.

Modris Goba, agrofirmas «Tērvete» valdes priekšsēdētājs:

– Kamēr valdība lauksaimniecību neuzskatīs par pilntiesīgu nozari, tikmēr attīstības nebūs. Jācīnās par vienādiem maksājumiem, PVN jāsamazina, akcīzes nodoklis nav aizskarams, drīzāk lopkopības saimniecībām to varētu palielināt. Runājot par konkurētspēju ir satriecoši cipari, ka tikai 283 saimniecības Latvijā apstrādā virs 500 ha lielas platības un 60 000 ir līdz 10 ha, piensaimniecībā līdz 10 govīm ir 90% saimniecību! Tas ir konkurētnespējas galvenais iemesls. Jādomā, kā stimulēt lielāku saimniecību veidošanos un pārveidot sīksaimniecības par lielsaimniecībām. Jāiebilst kategoriski pret ģenētiski modificētās pārtikas ienākšanu Latvijā. Piensaimniecībā problēmas ir pārejošas, paredzu, ka Latvijā būtiski tiks samazināts ganāmpulks. Rudens pusē cenu pieaugums būs lielāks tāpēc, ka mazāks būs ganāmpulks, un tādā veidā problēma tiks atrisināta.

Maira Dzelzkaleja, Zemnieku Saeimas priekšnieka vietniece:

– Zemnieku Saeimā jau turpat 10 gadus esam diskutējuši, kā celt lauksaimniecības prestižu. Izskatās, ka krīze mums ir palīdzējusi, jo lauksaimniecības prestižas ir cēlies. Pamazām sabiedrība sāk novērtēt, ka lauksaimniecība ir būtiska nozare, ka lauksaimnieki nav neveiksmnieki un krīzes situācijā lauksaimniecība ir viena no stabilajām nozarēm.

Gunvaldis Spoģis, z/s «Joži» īpašnieks:

– Gribu ierosināt vienlīdzību un līdztiesību. Pašlaik mūsu valstī ir nodokļu maksātāji un nemaksātāji, pašnodarbinātās personas un nez kas vēl. Līdz ar to arī konkurence veidotos nopietnāka un pareizāka. Šodien mūsu saimniecībai ir grūti konkurēt tikai tāpēc, ka šī nodokļu vienlīdzība nepastāv. Ir vajadzīga šīs valsts lauksaimniecības politika, par kuru jau runā no 90. gada un joprojām nekā nav. Kad sāku saimniekot, 1989. gadā, tad lietas bija labāk sakārtotas.

Sanita Zute, valsts Stendes selekcijas institūta direktore:

– Mūs darbs saskaras ar zemniekiem graudkopības nozares saimniecībā. 15 gados ir izdarīts loti daudz – to, ko vecās ES valstis darījušas 50 gados, to esam paveikuši daudz īsākā laikā. Jūtams, ka pietrūkst zināšanu. Radušies robi profesionālajā izglītībā. Ir grūti strādāt, ja saimniekam jāklausās tikai tas, ko saka konsultants. Likumdošanā jautājumi ir pretrunīgi, un likumi nereti ir aizsargmehānisms pārbaudes institūcijām, bet aizmirst par to, ka likumiem jābūt viegli saprotamiem, viegli lietojamiem.

***

Diskusijā minētie lauksaimnieku ierosinājumi tiks apkopoti un iesniegti zemkopības ministram Jānim Dūklavam, lai tālāk tos varētu virzīt valdībai.

Lai speciālists sajustu zemi…

Kaspars Vārtukapteinis, Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Tehniskās fakultātes profesors norādīja, ka iepriekšējos gados uzsvars bija likts humanitārai izglītībai. Pēdējos gados situācija mainās.

Daina Kairiša, LLU Lauksaimniecības fakultātes dekāne norādīja, ka

četru gadu laikā studentu skaits pieaug, taču pedagogu sastāvs noveco – vidējais vecums vairāk nekā 50 gadi. "Situācija izglītībā rada apjukumu. Mēs runājam par lauku skolu likvidēšanu, kas īstenībā ir pirmā vieta, kur jaunieši apgūst zināšanas. Mēs domājam viņus izraut no lauku vides, nolikt tuvāk pilsētai un pēc tam cerēt, ka viņi atgriezīsies laukos? Tas ir absurds. Laukos ir mūsu lauksaimnieku sākums. Uz LLU mācīties maz nāk no profesionālās izglītības iestādēm. Vairums nāk no vidusskolas. Viņiem profesionālo zināšanu nav, un studenti tās cenšas iegūt četru gadu laikā, bet no tiem divi gadi veltīti augstākai izglītībai. Tātad profesijai var veltīt divus gadus. Skrienot pakaļ Eiropas direktīvām, mēs izveidojām akadēmisko studiju programmu, bet aizmirsām, ka šai studiju programmai tālāk nāk maģistrantūra. Gibējām sagatavot trīsgadīgos bakalaurus, bet tad varētu jautāt, ko viņi te Latvijā darīs? Tagad mums arī bakalauriem ir četrgadīgā apmācība – vienu gadu piedāvājam profesionālās zināšanas, lai viņi varētu sevi piedāvāt darba tirgū.

Studentu skaits neliecina par to, ka varētu atjaunot saimniecību vadītāju kontingentu. Krasi pietrūkst agronomu, zootehniķu, veterinārārstu. Taču vai jaunieši šo darbu vēlas? Darbs ir smags, taču – valstij vajadzīgs. Tāpēc valstij šie studenti būtu atbalstāmi. Pašlaik nekādu atbalstu nesaņem nepilna laika studenti, kas faktiski jau strādā savā saimniecībā un maksā nodokļus,"

tā D. Kairiša.

ZM subsidēja stipendijas lauksaimniecības specialitātes, taču vidējās speciālās mācību iestādēs šie līdzekļi netika izlietoti, jo audzēkņiem bija nesekmīgas atzīmes un stipendiju nevarēja izmaksāt. Debatēs tika norādīts, ka lauksaimniecības izglītībai ir zems prestižs, tika izteikti pārmetumi vidusskolu skolotājiem, ka devīto klašu beidzēji tiek savervēti mācībām vidusskolā, jo svarīgi ir piepildīt klases. Nereti jaunietim labāk būtu apgūt gan profesiju, gan vidējo izglītību. Nereti vidusskolu jaunieši beidz ar četriniekiem un tādējādi viņiem nav ne profesija, ne arī vairs iespēja kaut kur mācīties. Cīņa par izdzīvošanu jeb zināmā mērā piedāvājuma pielāgošanu pieprasījumam ir veikušas arī vidējas profesionālās skolas. Tādējādi radušās jaunas specialitātes – ekonomisti, uzņēmējdarbības vadītāji un tamlīdzīgi. Taču profesionāla agronoma vai zootehniķu mācību programma ir izpalikusi. Diskusiju gaitā nāca pie secinājuma, ka ir profesionālās vidusskolas, ir augstskola, bet iztrūkst koledža, kur varētu iegūt pirmā līmeņa profesionālo izglītību. Tika minēts arī, ka problemātiski pašlaik ir iziet profesionālo vidusskolu skolēniem praksi, jo, kā minēja Stendes laukaugu selekcijas stacijas direktore S. Zute – krīzes periodā ir grūti pieņemt praktikantu, jo nav līdzekļu, ko viņam maksāt par padarīto, lai gan vismaz pusdienas jaunietim vajadzētu nopelnīt…

Vairāki diskusijas dalībnieki teica, ka saimniecībās trūkstot mehanizatori. Tajā pat laikā jāatzīst, ka šo saimniecību vadītāji nebūt nav centušies pēc tik vajadzīgā kvalificētā darbaspēka, jo, apskatot sarakstu ar sertificētām prakses saimniecībām, kurās varētu praktizēties, izvēles gandrīz nav. Tika runāts par to, ka vajadzētu katrā reģionā izveidot vienu spēcīgu lauksaimniecības skolu, kurā gūtu profesionālo izglītību, bet pārējās skolas likvidēt. Problēmjautājumu netrūka, tāpēc diskusijas dalībnieki nolēma, ka jārīko atsevišķa diskusija par izglītību.