Smārdes pagasta «Zaķīšu» saimnieks Andris Skarbovskis Latvijas valsts dzimšanas dienā tika sumināts kā viens no veiksmīgākajiem un čaklākajiem lauksaimniekiem. Viņš bijis visaktīvākais projektu rakstītājs, lai apgūtu Eiropas Savienības finansējumu. Taču ne vienmēr Lauku Atbalsta dienestā šos projektus atbalstīja, jo, kad speciālisti tos vērtējuši atbilstoši izstrādātajai metodikai, aizvien līdz uzvarai pietrūkuši tikai pāris punkti. Taču viens projekts tomēr realizēts – saimnieks iegādājies kombinēto sējmašīnu, ar kuru var sēt labību tūlīt pēc ražas novākšanas.

Lietos jaunu sējas tehnoloģiju

"Ar kombinēto sējmašīnu labību var iesēt bez diskošanas, lobīšanas, kultivēšanas, aršanas. Pašlaik gan neviens tā īsti nevar pateikt, vai šī tehnoloģija mūsu apstākļos ir labāka. Tomēr es šo sējmašīnu iegādājos, ņemot vērā to, ka degviela paliek arvien dārgāka. Esmu sarēķinājis, ka sējmašīnas pirkšana atmaksāsies tieši par ietaupītās degvielas tiesu," savu pirkumu pamato Andris. Jautāts, vai nav bail, ka mūsu apstākļos šī bezaršanas tehnoloģija varētu arī nederēt, Andris atbild: "Ja baidās, tad vispār neko nevar darīt. Jāmēģina ir. Biju Hanoverē lauksaimniecības izstādē. Tur redzēju, ka jau visas firmas ražo kaut ko līdzīgu. Bijām aizbraukuši arī uz rūpnīcu, kur mašīnas ražo, rādīja arī, kā sēj. Šī tehnoloģija nāk no Kanādas. Tur jau sen tā sējot.  Domāju, ka īpaši neko zaudēt nevar. Turklāt ne tikai degviela ietaupās, bet arī laiks. Viņiem klimats ir tāds pat, kā mums, un jāpaspēj visi darbi padarīt ātri. Labību novāc, uzreiz tā ir jāiesēj, lai paspēj sacerot."

«Zaķīšos» audzē auzas. Saimniekam šī kultūra patīk. Arī augsne tam ir atbilstoši neviendabīga – smilts, kūdra. Tāpēc tādā labāk audzēt auzas un rudzus. Taču ir problēma ar auzu pārdošanu. Saimnieks izaudzēto pārdod Milzkalnes dzirnavās. Taču viņa lauki atrodas vēl arī cita pagasta teritorijā, kur ir citi augsnes apstākļi, atkarībā no tiem, audzē arī vēl citu labību – kviešus, miežus, ziemas miežus, rapsi. Sēklu gan pats gatavo, gan pērk. Audzējamās kultūras izvēlē jāņem vērā arī tas apstāklis, ka laukus pie meža apciemo meža zvēri, tur auzas nevar sēt. Laukā netālu no mājas nāk stirnas. Šogad gan esot tikai pārītis, un tad arī tas nāk vēlu vakaros, bet pagājušajā ziemā Andris saskaitījis 29 lopiņus. Sākumā nākušas tikai naktī, tad jau aizvien aizkavējušās uz lauka dienā, līdz vairs negājušas projām – gulējušas un ēdušas turpat uz lauka.

Jautāts, vai tik liels stirnu ganāmpulks neizpostīja sējumu, Andris atbildēja, ka   

kaut ko jau apēdot, taču lielāku postu nodarot meža cūkas. Īpaši laukos, kas atrodas ap Smārdi Ķemeru Nacionālā parka robežās. Andraprāt, apdraudēts ir arī Smārdes parks, tam apkārt esošie lauki, jo to tuvumā Valguma mednieku kolektīva mednieki esot nobēruši cukurbietes. Tādējādi meža cūkas var tikt pievilinātas laukiem un parkam. 

Labība maizei un tehniskām vajadzībām

Runājot pat augkopības ekonomiku, saimnieks uzskata, ka valstī kopumā tiekot darīts viss, lai tikai zemnieks nedabū galvu augstāk virs ūdens izbāzt. Tikko graudu cena labāka, tā astronomiski cenas ceļas minerālmēsliem, augu aizsardzības līdzekļiem. Nu cenas atkal krītas. Šā gada graudu raža ir pārdota. Rapsi arī nodeva tepat, «Straumē», bet kādi Ls 10 par tonnu gan pietrūka, lai varētu teikt, ka cena būtu apmierinoša. Tie, kuri var, graudus glabā. Bet šogad, šķiet, vinnētāji ir tie, kuri jau audzējumu pārdevuši. Pašlaik graudu tirgū nav nekādas kustības. Taču zemniekam vajag naudu, jo jāmaksā kredīti, jāpērk tehnika un citi ražošanas līdzekļi. Andris rēķina, ka labības audzētāji ir izejvielu ražotāji ne tikai maizei. Tagad, kad stājas spēkā noteikumi par biodīzelis, pieprasījums pēc graudiem būs lielāks. 

Jautājām saimniekam, vai nav grūti pieņemt, ka graudus ražo, piemēram, apkurei? Uz to Andris atbildēja: "Ja būtu runa par labiem pārtikas kviešiem apkurei, man arī būtu emocionāli žēl. Bet, piemēram, tritikāle, kas ir ne šis, ne tas – ne maizei, ne lopbarībai, ;ai būtu spirtam un bioetanolam. Tie ir tehniskie graudi. Un vēl – ne jau vienmēr sanāk kvalitatīva pārtikas labība. Rudziem vienu gadu parādās melnie graudi, kviešiem – nav vajadzīgā lipekļa. Tad ir labi, ka šo labību var pārdot tehniskām vajadzībām."

 Jautāts, vai zemnieks sajūt atšķirību starp bioloģiski audzētiem un tradicionāli audzētiem pārtikas graudiem, vai ir gadījies produkciju salīdzināt, Andris atbildēja, ka nopircis bioloģiskā saimniecībā ražotus miltus (tos, ko piedāvā «Rīgas dzirnavnieks»), mēģinājis cept pankūkas un atzīst, ka no tiem parastajiem miltiem esot iznākušas garšīgākas. "Miltiem ir daudzi rādītāji, kas jāņem vērā, lai tie būtu labi. Graudiem ir vismaz divus mēnešus jānostāvas, pēc samalšanas vēl arī miltiem ir vismaz divas nedēļas jānostāvas. Vai to procesu lielajā «Rīgas dzirnavniekā» iztur, es nezinu. Bet tas ir būtisks, lai pankūkas labi ceptos un mīkla rūgtu," uzsver Andris.

Jautāts par darba spēku, Andris saka, ka viņam esot labi  mehanizatori. Viens no viņiem – Gundars Rudzītis tepat kaimiņos dzīvojot. Vasarās viņš strādājot «Zaķīšos», bet ziemā – Milzkalnā. Šos darbus ir izdevīgi savienot.

«Zaķīšos» ir arī paliels rabarberu lauks. Rabarberu kātus pagājušajā sezonā  izdevies ļoti labi pārdot – kā saka saimnieks: "Līdz pat pēdējam kātam." Pircēji bijuši gan pārstrādātāji, gan tirgotāji.

Palielina sējplatības  

Krīzi saimniecībā «Zaķīši» īpaši nejūt. Pašlaik apstrādā 520 hektārus zemes. Jaunas platības – gan nomātas, gan iegādātas – nāk klāt katru gadu. "Līdz šim zemes cenas bija tik augstas, ka tās nevarēja nopirkt. Treknajos gados piepilsētā lauksaimniecības zemi grasījās sadalīt apbūves gabalos un bija vēlme tos pārdot par lielu naudu. Pašlaik šī tendences ir mazinājusies," par saimniekošanu stāsta A. Skarbovskis. Viņaprāt, krīzes sajūta vairāk ir valsts politikā. "Mēs pašlaik paplašināmies, cenšamies noturēties. Tumes pagastā, Degolē jau saimnieko ārzemnieki. Viņi ir nopirkuši zemi. Viņiem ir gan nauda, gan viņu valstis šo procesu atbalsta. Ja mēs paši nestrādāsim, nebūsim saimnieki savā zemē, paies daži gadu desmiti, un cauri būs. Manuprāt, tā ir ļoti nopietna problēma, ka mūs zemniekiem nebūs kur paplašināt saimniecības. Daudzās valstīs taču neļauj ārzemniekiem pirkt zemi. Nomāt atļauj, bet ne pirkt. Mums? Lūdzu!

Politiķiem vajadzētu apzināties, ka tā latviskā vide turas laukos, ka tos vajadzētu atbalstīt. Atbrauks ārzemnieki, un latviešiem nebūs ko te darīt. Es domāju, ka diez vai kāds tagad būs tik uzņēmīgs valdībā un sāks šo jautājumu risināt. Visi jau ir no kaut kā atkarīgi. Man šķiet, ka Repše bija tas, kas atļāva ārzemniekiem pārdot Latvijas zemi. Tolaik visi bija dabūjuši sev lētās zemes un viņiem vajadzēja pārdot, jo ārzemnieki tanī laikā bija vienīgie maksātspējīgie. Tam par godu jau laikam arī likums tika uztaisīts. Tagad – kā tik budžetā naudu vajag, tā domā jaunus nodokļus. Es domāju, ka valdībai nebija tiesību celt nodokļus tikmēr, kamēr nebija dabūjuši miljardu atpakaļ no «Parex» bankas. Tur bija jāatbild ļoti nopietni un, manuprāt, Godmanim tagad nevajadzētu sēdēt Eiropā, bet gan aiz restēm.

Diez vai kritiku iztur arī fakts, ka valsts iestāžu nauda ir «Parex» bankā. Kāpēc tad to nevar turēt valsts bankā? Tur taču noteikti bija vēl kaut kādas intereses. Arī «Baltijas Bankas» vadība faktiski staigā nesodīta. Manuprāt, mūsu valdība ekonomikā nav pārāk gudra. Kaut vai, spriežot pēc padomdevēju un konsultantu izvēles, piemēram, tas pats Andris Miglavs. Viņš taču strādā pēc pasūtījuma. Atceros, kad cukurbiešu nozari gribēja likvidēt, viņš rakstīja, cik tā cukurbiešu nozare ir neizdevīga, zaudējumus nesoša. Kur tad nu ir tas lētais Eiropas cukurs? Viņš saka: "Audzējiet aitas, audzējiet linus…" Ja tas būtu tik ienesīgi, tad mums te visapkārt sen jau būtu linu lauki un aitu ganāmpulki. Šitādi konsultanti rada haosu," uzskata A. Skarbovskis.