Dzīvē nemēdz būt sliktā bez labā un otrādi. Liktenis saliek visu plauktiņos. Arī Veltai un Romualdam Pociusiem no Tumes pagasta «Saulītēm». Abi cietuši pirms 60 gadiem. Sāpe reizēm uzplaiksnī, bet – viņi ir kopā.

Svešais naktīs pagalmā

Spožā ripa debesjumā nežēlo vārdamāsai – mājai zemes virsū – gaišāko staru. Sēta, pagalms, apkārtne – balta sniega sejas klāta, bet ēku jumtiem sniegs jau nokausēts. Taciņas pagalmā, ceļā automašīnu riteņu iebrauktās sliedes melnē. Saule kausē sērsnu, un tad takas, ceļš pārtop dubļu paltīs. Dubļi plešas, kausē sērsnu, sniegu no kalna uz leju skrien tērcēs līdz pat dzelzceļa stigai.

Pa sliedēm ik pa brīdim ripo vilcieni. Riteņi klab sliežu savienojumos. Tad trauki virtuvē, bufetē, lēkā, dzindzina savā stikla balsī un it kā atkārto reiz dzirdēto kliedzienu: "Negribam doties svešumā!" Varētu padomāt, ka karotei, krūzītei, stikla glāzei ir acis, ausis. Un tās redz, kā saimniece naktīs, kad laukā mella nakts, trūkstas no miega, ceļas, tver gaismekli. Iet laukā sētā. Pārlūko pagalmu, ēkas, sienas, stūrus. Arī dārzu, vai tikai aiz ogulājiem, ābelēm nav paslēpies kāds cilvēks. Kāds – Veltas kundzei nav ne jausmas.

To visu neredzēja

1949. gada marts bijis akurāt tāds, kā todien, kad viesojāmies «Saulītēs» – saulains vai tomēr bez saules?! To Veltas kundze neatceras, bet to gan, ka sniegs vietvietām baltojis. Viņu neaizveda. Vācieši tēvu paņēma līdzi uz Vāciju. Uzcītīgi bija kalpojis, tāpēc saprata, ka krievi viņu dzīvu neatstās. Mammai ar četriem bērniem nācās palikt mājās. Pēcāk tēvs ar svešu ļaužu starpniecību deva ziņu, ka dzīvo Vācijā, Hanoverē.

Pēc kara Veltas kundze kopā ar mammu, māsām un brāļiem dzīvoja meža malā «Lībagos». Palīdzējuši mežabrāļiem. Nesa ēdienu. Istrebiteļi katru nakti aiz logiem gaidīja. Nesagaidīja. Kāds no saviešiem nodeva. Mammu notiesāja un aizveda…

Veltu pie sevis paņēma labi cilvēki. Izaudzināja, izskoloja. Mamma pēc gadiem atgriezās. Dzīvoja pie vecākās meitas. Bet Veltas patēvs bija kolhoza priekšsēdētājs. Bijis agronoms, beidzis Laidzes lauksaimniecības skolu. Tāpēc ielikts par priekšsēdi. Gribētu jau nīdēt sarkano varu, bet jādzīvo un, protams, mājās labāk nekā svešumā. 24. martā patēvs aizsaukts uz Talsiem, teikuši, ka sapulce notikšot. Nekāda sapulce nav bijusi. Ieslēgti telpā. No rīta 4.00 pie ēkas stāvējusi mašīnu rinda ar zaldātiem. Veltas patēvam likts sēsties mašīnā un braukt līdzi, izvest tautiešus. Uz citu pagastu. Savējo nē. Tā vai tā viņu atpazina… Patēvs mājās atgriezies pēc divām diennaktīm. Nomākts, melns kā zeme. Gribējis padarīt sev galu. Vaļsirdības brīžos stāstījis: "Vai ar to kas būtu līdzēts?! Savējie kā dzīvotu…?!" "Tajā dienā – 25. martā – skolotāja palaida mani pēc pirmās stundas mājas. Audžu mamma krāmēja maisos drēbes. Teju atbrauks pakaļ. Ar prieku liku savas mantiņas maisā. Lūk, grāmatiņa. To paceļam palasīšu. Biju sajūsmā. Mācījos 3. klasē. Bija dzirdēts par dzimtenes plašumiem, bagātību, dabas skaistumu. Nu es arī to visu redzēšu…" Bet mūs neizveda…

Visi izsūtītie

Romualds ir lietuvietis. No Kretingas rajona. Viņa tēvs bija mežsargs, arīdzan zemessargs. Lietuvieši vācu leģionā nekaroja, mežos čumēja un mudžēja svešu varu nīdēji. Vācu, krievu vara tēvu arestēja un aizveda pēckara gados. Lietuvā izvešana notika 1949. gada rudenī. Vīri ar automātiem rokās ienākuši klasē. Puiku kā bandītu saņēmuši un veduši laukā pie mašīnas. Mamma un septiņi brāļi, māsas jau iekšā. Vagonā saspiesti kā brētliņas toverī. Vidū – spainis darīšanām. Stacijā zaldāts smirdoņu aiznesis un neizskalotu atnesis atpakaļ. "Mūs nometināja Tomskas apgabalā. Sākumā bija interesanti. Gluži kā pasakā. Veda ragavās. Aizjūgus vilka buļļi. Kā ekskursijā. Priekšā liela pilsēta. Uguņos blāzmo. Tuvāk piebraucam, a tur zemļankas. Uguns mēles zemajiem skursteņiem šaudās taigas padebesī… Pirmie gadi bija grūti. Nebija ko ēst. Šodien ļaudis izlepuši. Runā par krīzi, bet nezina, kādu maizi veikalā izvēlēties. Brāķē, izmet atkritumos. Grēks! Toreiz – rudzu milti samaisīti ūdenī. Ne cepti, ne vārīti. Kūkas, nē – debesu dāvana! Viņi – tie tur, sādžā, visi bija izsūtītie. Arī cara laikā. Nevienam neklājās viegli.

Par fašistiem mūs nevienu neapsaukāja. Bērniem 100 gramu, tiem, kuri strādāja, – 200 gramu maizes dienā. Māte, vecākie brāļi taigā cirta mežu. Nesu viņiem ēdienu. Vācām ciedru čiekurus. Lobījām riekstus. Puse valstij, puse – pašiem. Gadu mijā jau gāju skolā. Smuka skola. No apaļiem baļķiem celta. Pēc gada jau pa dienu strādāju. Vakaros gāju pie skolotāja atrādīt uzdoto…

Kad nomira Staļins, mēs bijām biezie. Naudas gana sapelnīts. Varēja braukt, kur acis rāda. Varēja, bet dzimtene aicināja…"

Paņēma ar'…

Abi – Velta un Romualds – satikās «Lībagos». Jauna agronome un tikko no dienesta padomju armijā pārradies lietuviešu puisis. Pārcēlies šopusē pie radiem un vēlējies strādāt par traktoristu. Galvenais agronoms atvedis puisi pie jaunās agronomes un sacījis: "Tev vajadzīgs traktorists! Ņem puisi savā rīcībā." Paņēma ar'. Uz mūžu. "Iesākumā valodiņas grūti vedās. Pus lietuviski, pus – krieviski. Pusgada laikā ielauzīju viņu latviešu mēlē runāt," teic Veltas kundze. Un tad… Un tad prieki! To gana vairāk. Bija jau ar pa bēdai, lai var sajust, cik dzīve jauka. Izaudzināti četri bērni, 11 maz- un trīs mazmazbērni. Teju 30 gadi Tumes pagasta «Saulītēs» nodzīvots. Pociusiem labi. Radu pilna pasaule – Latvijā, Lietuvā, Krievijā. Pie visiem nemaz nav pagūts ciemos aizbraukt. Uz Lietuvu pie vīra radiem brauc divreiz gadā. Bērniem, mazbērniem tēvs nav iemācījis dzimto valodu. Pats arī piemirsis. Valodiņas ņigu ņegu raisās, smiekli pa vidu, bet saprotas. Sarunas allaž ierakstot lentā un, kad mājās atskaņo, smiekli spurdz. Kāju pēda kutina.

Vismaz divreiz gadā

Viesistabā uz galda dokuments lietuviešu valodā. Izziņa no kaimiņvalsts arhīva par to, ka Lietuvas pilsonis tāds un tāds represēts tad un tad. Nu Romualds ir Latvijas pilsonis. "Savas valsts nodevējs," smejas kundze. Veltas kundze šad un tad aizsvilstoties – redz, vīrs saņemot dažnedažādus represēto labumus, pabalstus, atbalstus. Slimnīcas, ārsti par brīvu. Braukšana sabiedriskajā transportā arī. Viņai – itin nekā. "Vai es mazāk cietusi? Skaudība lien laukā," smejas kundze. Tas pa jokam. Nevar tak visu laiku sāpi, kas jau gandrīz pagaisusi, līdzi nēsāt un, ja mugura, kājas sprauni augumu nes.

Kundzei viena bēda: kūtī trīs govis – Venta, Punene un Volga. Abiem ar vīru darba pilnas rokas. Ne vainas. Duka pieturas. Kreņķis par to, vai bērni labprāt «Saulītēs» dzīvo un dzīvos. Ar lopiņiem, zemes darbiem nevēlas noņemties. Izskolojušies. Citos darbiņos strādā. Galu galā tad ap «Saulītēm» pletīsies gludi nopļauts mauriņš ar košumkrūmiem, puķēm. "Vadzi, krīze kādu piespiedīs kopt zemi, lopiņus. Labi jau tā būtu, bet dies zin' vai?!" šaubās kundze.

***

Rīt – represēto piemiņas diena. Romualds kā allaž brauks uz Tumi, pie sliedēm Tukums II dzelzceļa stacijā. Viņa – «Ačiskas» sliedes nogrieznis – zemē ieraksts. Sava pagātne jāatceras vismaz reizi gadā. Vēl obligāti kādu gadadiena. Pārējie svētki paši atnāk lūgti, nelūgti. Svin visus. Jo vairāk, jo labāk. Un, ja tā padomā, 25. marts Pociusiem ir arī ģimenes svētku diena. Kā būtu, ja tās Golgāta dienas nebūtu?! Tak nebūtu abi nemaz satikušies. Ir taču kāds, kurš noliek visu savās vietās. Labais, kas Pociusiem bijis labvēlīgs.