4. novembrī par eiroskeptiķi uzskatītais Čehijas prezidents Vāclavs Klauss beidzot parakstīja Lisabonas līgumu. Nu tas ir apstiprināts visās 27 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs un jau decembrī Kopienas pamatlikums varētu stāties spēkā. Pašreizējā ES prezidentvalsts Zviedrija varēs sasaukt ES sammitu, lai sagatavotu Līguma īstenošanu un tad nu mēs beidzot dzīvosim likumīgā valstu savienībā, jo līdz šim ES sava spēkā esoša pamatlikuma nemaz nav.

Ai, kā gribas to deķīti pavilkt!

Jāteic, ka 2007. gadā decembrī tapušo ES pamatlikumu – Lisabonas līgumu – vilcinājās apstiprināt četras dalībvalstis. Lielbritānija, Polija un Čehija pieprasīja iespēju saņemt dažādas atlaides ES Pamattiesību izpildē. Un tās arī saņēma. (Piemēram, Čehija garantijas, ka tai nebūs jāatdod natūrā vai jāmaksā kompensācijas pēc Otrā pasules kara deportētajiem vācu izcelsmes Čehijas pilsoņiem.) Savukārt Īrija, kas pieprasīja savas īpašās tiesības abortu aizlieguma jautājumā, bija vienīgā, kas paredzēja līgumu apstiprināt referendumā. Lai nu Čehija, kur Čehija, arī par Poliju šaubu tomēr nebija, taču ar milzu bažām daudzu valstu politiķi (Jo, pieļauju, ka vairumam pilsoņu-parasto, īsta priekšstata par to, kas notiek ES virtuvē, vispār nav. – Aut.) sekoja līdzi tam, kā notikumi attīstās Īrijā. Kā nu ne, ja pirms gada īri jau bija nobalsojuši pret?!… Jā, arī viņiem tika atļauts turpināt savu īpašo dzimstības regulēšanas programmu, proti, arī turpmāk aborti Īrijā ir aizliegti un tā ir kā eksportprece – pēc šī pakalpojuma īrietes dodas uz citām valstīm…

Savas īpašās prasības jau bija vai katrai no dalībvalstīm, taču ne katras valsts politiķi riskēja uzsākt plašas diskusijas ar saviem pilsoņiem un savienības biedriem – ja nu sākas kādas protesta akcijas, vai visa balsošanas porcedūras jāsāk no jauna? Un – cik gan visvisādas izskaidrošanas kampaņas neizmaksā?!

Kā Dž. Džoisa «Ūliss»

To, kas un kā Īrijā notiek, pāris dienu pirms vēsturiskā referenduma devāmies vērot arī mēs – neliela grupiņa Latvijas žurnālistu, kas šajā ekspedīcijā piedalījās, atsaucoties Eiropas Komisijas Latvijas biroja aicinājumam.

Ko gan dienās trīs var ieraudzīt un uzzināt?! Tā jautātu katrs prātīgs cilvēks. Taču jāatzīst, ka vērojumu, arī interesantu atklāsmju un tikšanos šī brauciena laika netrūka. Par to jāpateicas gan mūsu grupas vadonim, EK preses cilvēkam Jānim Krūmiņam, gan Latvijas konsultāta Īrijā darbiniekiem. Ne viena brīva brīža, nekādas iespējas noslinkot vai aizganīties necienīgā savvaļā! Viena pie otras tikšanās un labāko speciālistu lekcijas…

Pirms doties uz Īriju cītīgi izstudēju visu, kas vidusmēra pilsonim viegli uzzināms par mūsu izpētes objektu. Nē, par Īriju, nekādu plašo izpēti veikt nepaguvu, bija jāiztiek ar to, ko jau zinu. Bet Lisabonas līgums, izprintēts uz 40 lapām, devās līdzi ceļojumā… Protams, ar ļoti gaišu domu – gan jau pārlidojumos šai nākotnes dokumentā iedziļināšos daudz pamatīgāk…

Bet nu, jau ar laika distanci raugoties, jāatzīst, ka diemžēl lielākās sabiedrības daļas (gluži tāpat kā manējās) zināšanas un arī izpratne par ES dokumentiem, arī par Lisabonas līgumu ir kā anekdotē, ko mums tikšanās reizē pastāstīja Īrijā iznākošā laikraksta «Sveiks!» redaktore Sandra Bondarevska: "Ar Lisabonas līgumu ir tāpat kā at Dž. Džoisa ievērojamo darbu «Uliss»: lielākā daļa to nav lasījusi, bet no tiem, kas ir lasījuši, lielākā daļa neko nav sapratusi…"

Lai nu kā, bet tas tiešām pārsteidza, cik nozīmīgs šis referendums bija padarīts Īrijā!. Bez dziļākas saprašanas un vairumā gadījumu – kategoriskas nostājas – par referendumu runāja visur – gan lidostā, gan viesnīcas ēstuvē, gan parciņos uz soliņa, gan… kas jo īpaši pārsteidza – krogos. Un kur nu vēl aģitācijas plakāti uz katra laternas staba – pa trīs un četriem uz katra! Un, kas jo dīvaināk – argumenti, kāpēc jābalso par vai pret bija gandrīz vai vienādi.

"Cilvēki, tāpat kā pirms gada, maz informēti, tiek iebiedēti, ir apjukuši, nezina, kam ticēt, un viņiem neko neskaidro," sarunā ar Latvijas žurnālistiem Eiropas mājā apgalvoja Brendans Joungs, kustības «Say No!» (Saki nē!) pārstāvis. "Kā lai tic labajiem solījumiem, ja nav iespējams ne izlasīt, ne izprast dokumentu ķīpu," viņš teica, liekot galdā Lisabonas līgumu ar pielikumiem un labojumiem.

Argumenti visdažādākie, pārliecība – tikai retajam

Un tieši cilvēku nezināšanu un neizpratni līguma opozicionāri izmantoja visvairāk. Nē, nevar teikt, ka tik sludināti meli, drīzāk – noklusēta patiesība. Piemēram, balsot pret Lisabonas līgumu īpaši tika aicinātas sievietes, biedējot, ka Eiropas Savienībā turpmāk izglītība un veselības aprūpe tiks nodota privātuzņēmēju rokās. Tāpat viens no svarīgākajiem pret balsotāju argumentiem bija jautājums par minimālo darba algu, kas tagad Lisabonas līguma dēļ no aptuveni astoņiem latiem nu samazināšoties teju astoņas reizes. Jā, Īrijas uzņēmēji grib panākt šādu minimālās algas samazinājumu, bet tam nav itin nekāda sakara ar Lisabonas līgumu.

Kaut arī Īrijā arī turpmāk saglabāsies abortu aizliegums, tomēr plakātu gūzmā bija redzama arī bērna pelēka sejiņa un aicinājums balsot pret Lisabonas līgumu, tā neļaujot nogalināt nedzimušos.

Īrija nav NATO locekle un vēlas saglabāt savu neitralitāti un neiesaistīties militāros konfliktos, tāpēc pilsoņi tika aicināti balsot "pret" iesaukšanu Eiropas militārajos spēkos, kaut šāda formējuma nemaz nav un arī netiek paredzēts veidot. Viens no pret balsotāju argumentiem gan likās gana saprotams – pats šis atkārtotais balsojums jau ir pretrunā ar likumu – ja jau vienreiz tauta ir nobalsojusi, kas tur ko vienu un to pašu jautāt?!

Kas palīdzēja par "ķeltu tīģeri" tapt?

Tā kā (gan krīzes, gan dažādu ekonomiska, pat it kā koruptīvu skandālu dēļ) Braiena Kovena vadītā valdība Īrijā ir galēji nepopulāra, valstiskās struktūras referenduma aģitācijas kampaņās iesaistījās maz. Kā sapratām, šo lietu savās rokās ņēma inteliģence un dažādu sabiedrisko organizāciju pārstāvji. Un, no malas vērojot, tas pat likās apskaužami, cik ļoti cilvēki bija iedegušies par, viņuprāt, tautai un valstij svarīgu lietu!

"Balsojot «par», īri iegūs draugus 26 dalībvalstīs. Un – nevajadzētu taču būt nepateicīgiem, jo tieši Eiropas Savienības investīcijas iepriekš nabadzīgajā Īrijas valstī ekonomiku padarīja par «ķeltu tīģeri». Finanšu krīze skārusi ne tikai Eiropas, bet arī daudzas pasaules valstis, tāpēc būtu kļūdaini tajā vainot līdzdalību Eiropas Savienībā," tā divas dienas pirms referenduma, tiekoties ar Latvijas žurnālistiem Dublinā, prognozēja Džons Fics Geralds, Ekonomikas un sociālās pētniecības institūta pētnieks, runājot par ES ietekmi uz Īrijas ekonomiku un Īrijas dalību eirozonā.

Domājams, ka īri, kuri pauda «jā» Eiropas reformu līgumam, galvenokārt balsoja par iespēju strādāt un pelnīt savā valstī, gaidot drīzāku atspirgšanu no ekonomiskās krīzes. Tāda vēlēšanās ir arī simtiem tūkstošiem Austrumeiropas iedzīvotāju, kuri labklājību meklēt devušies uz Īriju.

Godīgi sakot, man personīgi viens no ticamākajiem argumentiem, kāpēc būtu jābalso "par" Lisabonas līgumu un tātad arī par Eiropas Savienību, bija Īrijas "dabisko" ienaidnieku – britu konservatīvo – nostāja. Tieši britu organizācijas bija aktīvākās "pret" kampaņas atbalstītājas. Un tas man šķita tā, it kā mums Latvijā kāda Maskavas valdošā partija piedalītos kādā no balsojumiem. Kā saka – bez komentāriem… Tieši ar šo argumentu Latvijas delegācijas pārstāvji centās ietekmēt īru viedokli Dublinas vecākajā krogā «Brazen Head». Sak, vai tiešām gribat mūs iegrūst krievu lāča ķepās?!

Godīgi sakot, vērojot to, ko Eiropa iedevusi īriem, tiešām šķiet, ka īriem būtu grēks žēloties. (P.S. Raksta tapšanā ar piedalījusies arī «Bauskas Dzīves» žurnāliste Inga Muižniece.)

Tik ļoti pazīstama situācija

Jā, jāatzīst, pirmsreferenduma noskaņas Īrijā pamatīgi uzkurināja. Mums, it kā jau Eiropas struktūru sūtņiem, ES un "Lisabonas līnija" bija skaidra un gaiša, taču bija tik daudz lietu, kuru dēļ šķita – bet īri tik un tā iedzīs visu to Eiropu bezizejā, nobalojot "pret". Kaut vai tāpēc, ka daba tāda. Vismaz tā vairākās televīzijas pārraidēs apgalvoja intervētie dažādu nozaru speciālisti. Un viņu runātais likās tik saprotams, tik jau reiz dzirdēts… nu gluži kā runātu par mums, par Latviju un latviešiem. Tā kāds būvnieks, bijušais miljonārs runāja par to, kā valdības neizdarības ir iedzinušas tautu nelaimē – pēc treknajiem gadiem milzu bezdarbs (14%) un nekādi uzkrājumi, neiespējamās nekustamo īpašumu cenas un nekontrolētās bankas ar savu nekritisko kreditēšanu… Bet kāds derību slēgšanas kantora darbinieks apgalvoja, ka šoreiz gan īri balsošot "par", jo šoreiz viņus pārāk daudzi pārliecinot par pretējo un īriem vienmēr griboties būt opozīcijā, principa pēc… Un vēl viņus pārliecinot skaļi, kaut arī galīgi nepamatoti saukļi. Labs iepakojums, tā teikt. Nu gluži kā secinājumos par Latvijas vēlētāju! Un tādas – labi iesaiņotas reklāmas, jāatzīst, netrūka abās pusēs. "Par" kampaņā šai ziņā pamatīgi izcēlās «Rynair» šefs, miljonārs Maikls O`Līrijs, kas bija izpircis reklāmai centrālo laikrakstu lapas, bet teksts primitīvs bez gala, nu gluži kā mūsu buldozerista gadījumā: ""Pret" balso tikai muļķi!" Savukārt "pret" kampaņā viens no kliedzošākajiem mums – latviešiem, šķita sauklis: "Ja balsosi "par" būs bezdarbs kā Igaunijā – 30%." (Reāli jau Igaunijā tāpat kā Īrijā ir tie paši 14%. – Red.) Jā, daudzējādā ziņā, vērojumu Īrijā apliecināja, cilvēki visā pasaulē savos vidējos rādītājos laikam ir visai līdzīgi. Tāpēc arī brīžam šķita, ka visu to, ko televīzijā un radio, arī no dažādām tribīnēm velta īriem ("Eiropa mūs nesapratīs!"), tiklab varētu teikt arī mums – latviešiem. Un rezultāts būtu tikpat neprognozējams…

Tik pazīstama un tomēr – citāda

Ar Īriju mums – latviešiem – ir īpašas attiecības, tā ir pirmā zeme, uz kuru jaunās brīvvalsts laikos devās pirmais darba meklētāju vilnis. Tāpēc arī interese par šo zemi joprojām ir īpaša. Ko no tā, ko zinājām, par ko bijām lasījuši, varbūt skolā mācījušies, izdevās ieraudzīt īsā komandējumā laikā?

Īriju pirmo reizi biju redzējusi 1989. gadā, īsu brīdi pirms pārlidojuma uz ASV. Un toreiz par spīti trakajam uztraukumam pamanīju divas lietas: pirmkārt, īri šķita krasi "divkrāsaini" – izteikti baltas ādas krāsas cilvēki ar kraukļa melniem matiem un viscaur rudi ar ļoti vasarraibumainu ādu, un otrs iespaids – sala tiešām ir pārsteidzoši zaļa – tik tīrā un spilgtā, pat šķiet, ka nedabiskā krāsā. Jāatzīst, šoreiz, pa iluminatori veroties Dublinu ieskaujošajās ārēs, neko zaļu ieraudzīt neizdevās. Arī vēlāk, viesojoties vienā no skaistākajiem Īrijas reģioniem Viklovā, bija skaidrs, ka rudens krāsa šai salā ir rudā. Rūsas ruda, kūdraino pauguru un noziedējušu viršu lauku rudā. Bet zaļo krāsu varēja baudīt, garām skrienot – pilsētas un lauku izcili koptajos parkos… Cilvēki? ļoti ļoti dažādi! Kā atzīst īri un to stāstīja arī Latvijas vēstniecības darbinieki, tas esot divu iemeslu dēļ – pirmkārt, tāpēc, ka īri, saukti arī par emigrantu nāciju, tāpēc salīdzinoši ir ļoti iecietīgi pret iebraucējiem. Un vēl – milzīgā ekonomiskā uzplaukuma dēļ, par ko jau atkal lielā mērā jāpateicas Eiropas Savienībai, darba roku trūkums arī par "ķeltu tīģeri"dēvētajā valstī bija vērojams īpāsi krasi.

Jā, ja nezinājām pirms tam, tad jau lidostā un vēlāk ik uz soļa tiek atgādināts – īri ir emigrantu nācija. Lidostā par to atgādina milzu panno pie sienas, kurā attēloti slaveno īru, dažādu valstu iedzīvotāju sejas. Īri lepojas, ka fakstiski visi ASV prezidenti ir ja ne īri, tad īru izcelsmes gan. Nu pat Baraka O`Bamam atrasts savs Īrijas sencis… Bet emigrācijas vilnim, protams, ir savs gaužām skumjš pamats – milzīga nabadzība un bads, ko šī katoliskā un bērniem svētītā nācija (vidējais bērnu skaits ģimenēs – septiņi) piedzīvoja 19. gadsimta vidū kartupeļu neražas dēļ.

Līdzības ar īriem varam meklēt arī vēsturē. Kaut arī īri ir bezgala katoļticīga nācija, (Un tieši šajā jautājumā ir vislielākie konflikti ar ES, gan abortu jautājumā, gan vēl vairāk tajā, ka sadzīvē ir vērojama visai izteikta diskriminācija – gan, iekārtojot bērnu skolā, gan, stājoties darbā, anketā tiek iekļauts jautājums par reliģisko piederību…) tās saknes balstītas kārtīgā pagānismā, ķeltu jeb gēlu kultūrā. Stāsti par elfiem un druīdiem ir tikpat dzīvi, kā ticība svētā Patrika ietekmei. Jā, starp citu Īrija, atšķīrībā no absolūtā vairuma citu Eiropas valstu, nekad nav bijusi Romas impērijas sastāvā…

Toties tai, gluži tāpat kā mums ir liels un ietekmīgs kaimiņš. Viena piektā daļa salas – Ziemeļīrija ar Olsetru galvaspilsētas sastāvā – ir Lielbritānijai piederoša sala…Un atkal zināma līdzība ar mums – Olsteras grāfistes atdalīšanos no Īrijas pieprasīja tolaik tur vairumā dzīvojošie Skotijas kolonisti…

Un tomēr – lai arī nācija lepna un natkarīga – viens kauna traips tās biogrāfijā ir – tās valoda praktiski ir pazaudēta. Paši uzskata, ka īru valodu saprot tikai 30% iedzīvotāji, bet sadzīvē lieto 13%, rakstīti avoti liecina, ka šis skaits sarūk un šobrīd valdodu reāli lieto tikai 10% Īrijas iedzīvotāju. Jā, īru jeb gēlu valodai ir valsts valodas statuss, it kā jau visiem Īrijas ierēdņiem un citu valsts struktūru darbiniekiem to jāprot, taču reāli dzīvē to tomēr nelietojot. Jā, šur tur var redzēt uzrakstus īru valodā, piemēram, uz valsts skolā,. bet tas tiešām škita kā izņēmums. Biedējoši, vai ne?

Iecietīgāki, bet – tomēr

Jā, to, ka īri ir daudz iecietīgāki pret iebraucējiem, nekā citu Eiropas valstu pārstāvji, uzsvēra gan paši īri un apgalvoja arī Latvijas vēstnieks Īrijā Pēteris Elferts: "Pašu pieredze, piedzīvotais, īriem liek būt iecietīgiem, iejūtīgiem pret citu ieceļotāju sāpi. Šeit arī valsts struktūrām ir ļoti atsaucīga attieksme, piemēram, ja gadās kādas nepatikšanas un ir kāds sakars ar policiju. Cilvēki tiek uzklausīti, viņiem cenšas palīdzēt un arī ar mums – ar vēstniecību sazinās."

Jāteic gan, ka gan īru laikrakstos, gan no televīzijas pārraidēm un sarunām ielās varējām secināt – īru attieksme pret imigrantiem ir ļoti dažāda. Jā, protams, uz melnādainu vai cilvēku, kam turbāns galvā, neviens uz ielas neatskatās un pat bērni ar pirkstiem, kā tas nereti ir pie mums, Latvijā, nerāda. Taču tagad, kad arī šajā valstī bezdarbs pietuvojies 14%, uztraukums par lēto un mazāk prasīgo iebraucēju darba spēku ir gana liels. Turklāt, īru laikraksti uzsver, paliekot bez darba, jauno Eiropas dalībvalstu pilsoņi kļūst par dubultsmagu nastu valstij – dažādi pabalsti ir jāmaksā gan pašam imigrantam, gan viņa ģimenei, turklāt vēl jācīnās ar iebraucēju integrēšanas problēmām. Nē, par latviešiem neviens nesūdzējās, mūsējo nav tik daudz. Turklāt latvieši tiek uzskatīti par vislabāk organizēto kopienu – mums ir divas biedrības, divi kori, nu jau gandrīz desmit sporta klubi, hokeja komanda, teātris, divu reliģisko konfesiju misijas, kā arī interneta portāls un laikraksts «Sveiks!»

Pamatīgas problēmas radot poļi. Kaut vai tāpēc, ka viņu kopiena ir tik liela. Un vairums tās locekļu, dzīvojot Īrijā vairāku paaudžu ģimenēs, angļu valodu apgūt nav papūlējies. Un kāpēc gan to darīt, ja, kā apgalvoja Elferta kungs, it visur, kur ir kādi sabiedriski nozīmīgi uzraksti, piemēram, pastā, pie pastmarku automāta, vai sabiedriskajā transportā, tie esot trijās valodās – gēlu, angļu un arī…poļu.

Pašiem savs stūrītis, gabaliņš Latvijas

Par to, ka pretī pilsētas parkam, vienā no tik raksturīgajām rindu mājām, atrodas Latvijas vēstniecība, protams, liecina valsts karogs. Sākotnēji, ienākot vēstniecībā, telpas liekas gana svarīgas – pamatīgas mēbeles, īpaši apdarinātas kāpnes, kamīns un glezna smagajā rāmī – viss liecina gan par Anglijas karaļa Džordža, gan vēl jo nozīmīgāko Viktorijas laika gaumi. Vēlāk gan uzzinām, ka gan mēbeles, gan telpas ir īrētas, un ir mazas mazītiņas. Faktiski divas prezentācijas istabas, gaiteņa paplašinājumā – konsulārā daļa un mikroskopisks pagalmiņš…

Tāpat kā citviet, arī šai vēstniecībai finansējums ir samazināts, tāpēc tajā strādā tikai pieci darbinieki, kas, kā pieredzējām, ir nodarbināti pamatīgi. "Faktiski pēc iedzīvotāju skaita esam kā tāda liela Latvijas mēroga pašvaldība, esam izsnieguši 28 000 darba kodu, rēķinām, ka Īrijā ir vismaz 30 000 latviešu. Turklāt latviešu kopienas nav tikai šeit, Dublinā, lielākas grupas ir arī Limerikā un Korkā. Mēs reģistrējam dzimušos, izsniedzam miršanas apliecības, kārtojam pilsonības un migrācijas lietas, nāk arī tad, ja nepieciešama praktiska palīdzība, lai atgrieztos mājās," stāsta Jeļena Lobzova, Latvijas vēstniecības Īrijā pirmā sekretāre.

Kādreiz šeit, uz vēstniecību, no visas Īrijas braukuši latviešu pāri, lai laulātos. Arī šogad pieci pāri vēstniecībā salaulāti, bet tas vairs nenotiek, kopš finanšu krīzes dēļ darbinieku skaits samazināts uz pusi. "Laulības mūsu cilvēki te reģistrēja ar prieku, jo vēstniecība ir gabaliņš Latvijas, gabaliņš Dzimtenes zemes," tā vēstnieks P. Elferts.

Darba šobrīd atrast grūti…

Atsevišķi latvieši darba meklējumos uz Īriju brauca jau ap 2001. gadu, bet vairākums šo iespēju izmantoja pēc tam, kad Latvijas kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti. Vai brauc arī šobrīd, kad darbu atrast ļoti grūti, vaicājām vēstniecības darbiniekiem.

"Neveicas tiem, kuri noticējuši krāpniekfirmām Latvijā. Bezdarba līmenis Īrijā tuvojas 14 procentiem. Atbrauc ar lielām cerībām, bet darbu nevar atrast, kur dzīvot nav, nauda beidzas. Sievietes raud, vīrieši izmisumā. Par laimi, Eiropas Savienībai ir paredzēti līdzekļi repatriācijai. Cilvēks ar policijas vai mūsu starpniecību, saņem informāciju, tiek paēdināts un nogādāts mājās, Latvijā, bet šādu palīdzību katrs atbraukušais var izmantot tikai vienu reizi," stāsta J. Lobazoba un uzsver, ka ir jau bijis viens gadījums, kad kāds latviešu puisis atstāts bez šīs palīdzības, jo meklējis to atkārtoti.

Interneta portāla www.baltic-ireland.ie izveidotājs un īpašnieks, bijušais tukumnieks Imants Miezis apgalvo – tagad nav ne mazāko iespēju sameklēt darbu kādam pa tālruni vai internetā. "To jūs gan uzrakstiet savos laikrakstos, lai cilvēki zina, lai nedomā, ka mēs esam lepni un vienkārši negribam palīdzēt. Tā nu tas Īrijā ir – neviens jūs darbā nepieņems, ja nebūs savām acīm redzējis. Īriem ļoti svarīgs ir tiešais kontakts, viņam ir jāredz jūs, tad arī lēmums tiek pieņemts. Nav nekāda ilgā izvērtēšana, ir sajūtas – patīkat jūs īram vai nē."

Un tas nu katram braucējam, darba meklētājam jāizvērtē – cik ilgi viņš varēs iztikt ar līdzpaņemto naudu, ja vidējā ēstuvē vidējā maksa par kompleksajām pusdienām (ar atlaidi) maksā 19 vai 20 eiro… Jā, kā varēja spriest pēc īpašiem raidījumiem televīzijā un kā stāstīja tautieši – īri ļoti iecienījuši dažādus veikalā nopērkamus pusfabrikātus, piemēram, īru zupu tādos kā jogurta traukos – 2 līdz 4 eiro un – ja vari ieēst, ēd vesels. Badā nenomirsi.

Jāmācās Īrijā īram būt!

To, ka nav īru darba devēji, arī ierēdņi nemaz nav tik mīļi un pūkaini, vēlākajās sarunās apliecināja arī vairāki citi latviešu viesstrādnieki, viena no sievietēm stāstīja, ka sākumā pat Īrijas ierēdņi dažādi mānījušies, arī neizmaksājot paredzētos pabalstus, izmantojot to, ka latvieši sākumā slikti zinājuši angļu valodu. Kāda cita latviete stāstīja, kā šobrīd, kad visur tiek samazināts finansējums, tiekot apmuļķoti, piemēram, viesnīcu darbinieki. Proti, viss notiekot it kā oficiāli – darbinieku kopsapulcē, ar arodbiedrības pārstāvju piedalīšanos. Visi nobalso, ka gatavi saņemt par 10 vai 15% mazāku algu, lai tik neviens netiek no darba atlaists, bet saņemot algu ierauga, ka samazinājums ir visi 40%, jo pie reizes sapulces protokolā arī ierakstīts – darbinieki piekrīt, ka noņemtas arī piemaksas par virsstundām un netiek apmaksāts arī darbs papildu brīvdienās (reizi mēnesī viena pirmdiena ir brīva)… Un zem falšā protokola ir arī arodbiedrības paraksts…

Arī latvieši-itāļu restorāna «Elixir» īpašnieks, bijušais liepājnieks Kaspars Šķupiņš, vaicāts par to labvēlību, kādu bauda latviešu uzņēmējs Īrijā, sākumā tikai smaida. Vēlāk sarunās gan neslēpj, ka bez vēstniecības darbinieku atbalsta viņam pat telpas īrēt nekādi neizdevās. "It kā viss norunāts, apsolīts, visi dokumenti sakārtoti, bet.. te vēl vienu izziņu, te vēl otru vajag, beidzot vēl izrādās, ka jāsāk viss no gala, jo iesniegums nav pareizi uzrakstīts…" Pa to laiku jau Kaspars visus vietējos tikumus bija apguvis gana labi. Kaut vai to, ka jāpielāgojas vietējai gaumei vismazākajās niansēs, arī kafejnīcas nosaukumā. "Pieņēmu darba vietējos pavārus, visu iekārtojām un sakārtojām pēc viņu prāta. Nosaukumā – nekā latviska! Īri ir bezgala konservatīvi, tepat, pāri ielai ir poļu konditoreja, izcilas kūkas un kūciņas cep, bet – polisks nosaukums, un viss – tur īru vilkšu iekšā nedabūsi. Tāpēc jau mums arī ir tas nosaukums – itāļu restorāns, lai gan te nekā itāliska nav… Vienkārši te tā iegājies, ja ir alus un krogs, tad – īru, ja kafejnīca, kur vīns un pusdienas – tad itāļu."

Kaspara restorānā alus nav, ne tikai tāpēc, lai būtu itāliska gaisotne, vienkārši katram alkohola veidam Īrijā nepieciešama sava licence, un tā ir pietiekami dārga, lai iztiktu ar vienu dzērienu…

Bet, atgriežoties pie īpašajiem noteikumiem, lai latvietis atvērtu restorānu Īrijā, Kaspars stāsta: "Mani īru pavāri bija šokā – neko tādu viņi savas gana ilgās prakses laikā nebija – te sanitārais dienests un inspektori staigāja pa kaktiem ar infrasarkanajiem lukturīšiem rokā – katru sienas un grīdas dēli trīsreiz pārbaudīja!" Un, redzot, kas darās citās īru ēstuvēs, tas tiešām liekas gana pārsteidzoši. Proti, vairumā ēstuvju nav ne savu pagalmiņu, ne palīgtelpu, tāpēc par tā sauktajiem "plūsmu" principiem, kuru dēļ mums, Latvijā, pat skaisti izremontētas lauku skolas bez virtuvēm palika, tur neko nenozīmē. Turpat, visai mazajās virtuvītēs, kur no jēliem produktiem tiek gatavots ēdiens, stāv arī smilšaini dārzeņu un ogļu maisi… Tiešām burvīgajos īru krodziņos (cik nu nācās redzēt), it visur bija izcili mājīgi, iespējams, tieši oriģinālā iekārtojuma dēļ, taču putekļu kārtas!…nevis ar pirkstu, bet saujām un slotām varēja slaucīt.

Un kā tad ar ēšanas paradumiem? Kaspars: "Mūsu gaumei viss ir pārak skābs un pārāk trekns, visam lieto vīna mērces. Zivju te nav, tās īri nepazīst, zivis lieto maz, arī veikalā tās lāga nevar nopirkt, tāpēc zivis un arī krējumu, saldo krējumu pasūtu no Latvijas." Kā izdodas sastrādāties ar īriem, vaicājām Kasparam. "Diemžēl tagad man ir tikai viens īru pavārs, ar otru nekādi nevarējām saprasties – kaut kādu kārtību un tīrību ievērot – to nu viņš nebija gatavs. Ka viss pēc darba jāsatīra – katli un pannas jāizmazgā, par to nevarēju pārliecināt – te tā nav pieņemts, un viss…"

Jā, un te nu vietā piebilde par to, kuru no latviešu īpašībām īri uzsver īpaši. Varam būt lepni, it visi uzrunātie uzsvēra – latvieši tiešām ir ļoti strādīgi un, salīdzinājumā ar īriem, ļoti kārtīga, tīrīga tauta…

Atgriezties? Tomēr – nē

Sakritība vai likumsakarība, bet tagad te, Latvijā, ļoti daudz runājam par Īriju, un galvenokārt, protams, tāpēc, ka tā daudziem kļuvusi kā piemērs par neatgriešanos. Kā stāsts par kārtējo zaudēto paaudzi. Par atgriešanos Latvijā vismaz pagaidām nedomā arī mūsu sastaptie tautieši. Daži, kā portāla www.baltic-ireland.ie īpašnieki un uzturētāji Inguna un Imants Mieži, kā arī trīs bērnu māmiņa, dažādu labdarības akciju organizētāja Ilze Ceiča, saka: "Pagaidām, nē!"

Lai uzlabotu ģimenes materiālo stāvokli bijušais tukumnieks I. Miezis uz Īriju devās pirms četriem gadiem. Sākumā kā vairums atbraucēju vīriešu strādājis un labi pelnījis celtniecībā. Bet dzīve pēc darba dzinusi vai stūrī… Cilvēkam, kas šeit, Latvijā, darbojies žurnālistikā, strādājis tik aktīvos mēdijos kā «Vakara Ziņas» un «Auto», pietrūcis ne tikai ģimenes atbalsta, bet jo īpaši sabiedriskas un žurnālistiskas darbošanās. Tā arī pirms 2,5 gadiem izveidojies savu internetportālu www.baltic-ireland.ie. Turklāt ar domu, ka portāls būs vairākās valodās, visiem baltiešiem visā pasaulē. No šīs idejas gan nekas daudz nav iznācis – konkurentu netrūkst, arī reklāmas tirgus, kā visur pasaulē, kļuvis gauži minimāls, bet Imants ir apņēmīgi optimistisks: "Viss būs! Un jau ir – portālu lasa 60 pasaules valstīs, ir 2 500 klikšķu dienā un reklāmu skaits lēnām, bet tomēr pieaug." Un, kas jo svarīgāk, izveidojot portālu, Imants atradis iespēju būt kopā ar ģimeni. Sieva Ingūna ir studējusi žurnālistiku, un nu darbiņš Īrijā atradies arī viņai; Ingūna ir arī Latvijas televīzijas speciālkorespondente Īrijā.

Daži, kā piemēram, mūsu Īrijas šoferītis, bijušais cīravnieks Kaspars Vasks, ir pārliecināts – viņš Latvijā neatgriezīsies. Kaspars uz Īriju atbraucis pirms septiņiem gadiem. Sākotnēji, kā daudzi latvieši, strādājis uz ceļiem, vadājis asfaltu. Uz darbu bijis jāmēro visai tāls ceļš. Tad ievērojis, ka turpat, netālu no viņa dzīves vietas, ir transporta pakalpojumu firma. Devies pieteikties. Un klusā puiša balsī var saklausīt lepnumu, kad viņš uzsver – savos 28 gados nopietnu vīru vidū (jaunākajiem esot ap 50) savā uzņēmumā esot jaunākais, bet viņam uztic ļoti atbildīgus uzdevumus. Tai skaitā skolēnu pārvadājumus. Kaspars skolēnus vadājis pērn arī tajā par stihiju izsludinātajā dienā, kad Dublinā pēkšņi uzsnidzis sniegs. Ar tādu brīnumu vietējiem šoferiem galā tikt bijis tiešām bezgala grūti… (Starp citu, stihija Īrijā pasludināta arī tad, kad temperatūra pazeminājusies līdz -3°C – bērni negājuši skolā un visiem ieteikt pēc iespējas mazāk uzturēties laukā.) Cik nu mums izdevās vērot, arī bez sniega un sala pa Īrijas iekšienes ceļiem braukt nav viegli – ceļi šauri tā, ka brīdi pa brīdim nākas "slidināties" atpakaļgaitā, lai, iemūkot kādā no "kabatiņām", palaistu garām pretimbraucošo auto. Un kur nu vēl aitas, kas, uzrāpušās pa klinšainām kraujām līdz ceļam, pēkšņi palecas, ieraugot busu, vai arī tramīgu stirnu bariņš, kas akmeņainā paugurā tomēr atradušas nelielu egļu audzi. Bet Kaspars ir ļoti mierīgs, varbūt tāpēc, ka visu trakumu un ikdienas steigu atdod savam vaļaspriekam – motobraukšanai? Viņš te, Īrijā, piepildījis savu sapni, nopircis labu moci, brīvajā laikā trenējas un piedalās sacensībās. Jā, tas nav lēts prieks – trases īre treniņiem – 20 eiro, sacensību dalības maksa – 55 eiro, un līdz trasēm (40 vai 100 km attālumā), uz sacensībām vēl arī jātiek. Kā pats smejas, tāpēc arī nekā viņam neesot – ne savas mājas, ne iekrājumu. Toties ir cienījams darbs, ir labi draugi – kopā ar trim puišiem viņš īrē lauku māju, kurā katram ir sava istaba un koplietošanas telpas. Pa visiem esot arī viens mājdzīvnieks – kaķis. Ar močiem izdevies apceļot 10 valstis. Māju sajūta, vēlme atgriezties Latvijā? Nē, tādas neesot, viņš pa šiem septiņiem gadiem pat neesot Latvijā bijis, kaut kā neesot sanācis…

Kāpēc Kaspars, vaicāts par Latviju un mājām, bija tik izvairīgs, varam tikai minēt, taču vēstniecības sarunātā tikšanās ar Īrijas latviešiem ir gana daiļrunīga. Tie astoņi cilvēki, kas uz Eiropas māju atnāca, savu stāstu par Īriju sāka ar tādu kā atvainošanos, pat taisnošanos. Par to, ka viņi jau gribētu atgriezties, viņi ilgojas un – nav jau arī tā Īrija nekāda medus zeme, tās nav mājas, bet… Kas tad viņus te, Latvijā, gaida? Kur un par kādu naudu te dzīvotu? Kā bērnus uzturētu un skolotu!?…

Vēlme pēc savējiem rodas ar laiku…

Vaicāts par atgriešanos, striktu nē saka arī pirmās Latviešu biedrības Īrijā dibinātājs Jānis Kargins, gan piebilstot:" Man gan laikam ir mazliet citādi nekā vairumam latviešu, es gribu braukt prom no Īrijas, bet – ne jau uz Latviju." Tomēr tieši Jānim ir lielākie nopelni latviskās identitātes uzturēšanā Īrijā.

"Biedrība dibināta 2005. gadā un veldzē slāpes pēc komunikācijas un kultūras. Te var ne tikai bērnus izglītot, bet arī sevi pilnveidot – šeit ir sācies koris «Elve», deju kopas «Jampadracis» un citas. Respektīvi, visām kultūras aktivitātēm Īrijā augsne bija nodrošināta tieši latviešu biedrībā," uzsver vēstniecības pirmā sekretāre Jeļena Lobzova.

Jānis, kurš ir labi apmaksāts grāmatvedis, vaicāts par to, kāpēc tad vispār tāda biedrība viņam vajadzīga, kļūst domīgs: "Kāpēc izveidoju biedrību? Kāds bija iemesls?… Jā tāds ir: teiksim, ir īru sabiedrība un, lai vai cik gadus esmu dzīvojies šeit, bet īru draugu man nav. Jā, ir paziņas, sarunu biedri, bet – draugu loks izveidojies nav. Tātad mans iemesls – vēlme pēc sabiedrības un tieši pēc latviešu sabiedrības. Zināju, ka apkārt ir latvieši, bet… tie varbūt nebija tie, ar kuriem es gribētu būt kopā.. Te ir daudz latviešu, un visiem ir dažādas intereses. Ir arī tādi, un tas nav noslēpums, kam… patīk iedzert. Un tad nu bija vēlme no esošās sabiedrības izsijāt tos, kam interesē kaut kas vairāk…"

Un sāka biedrība ar skoliņu, ar deju kopas aktivitātēm, kas notiek Dublinas vācu luterāņu draudzes ēkas pagrabstāvā katru svētdienu. Telpu izmantošanā ir bezgala saspringts grafiks, jo te notiek arī luterāņu draudzes un dažādu sporta biedrību aktivitātes.

Kā visus Īrijā aptaujāto biedrību, organizāciju un arī reliģisko konfesiju vadītājus, Jāni mazliet samulsina jautājums par biedru skaitu: "Tas cipars ir mainīgs. Biedru nauda 25 eiro gadā. Biedru reģistrā 50 cilvēki. Kad biedrība tika dibināta, nekāda biedru nauda nebija, tad tikai prasījām no cilvēka vārdu uzvārdu, e-pasta adresi, tālruni, lai varētu sazināties, izplatīt labāk informāciju. Tad sarakstā bijām ap 200 cilvēku, kad tika ieviesta biedru maksa, saraksts nokritās vairāk nekā uz pusi.

Ir koris – 37 cilvēki, bet tikai pieci no koristiem ir biedrībā. Ir skoliņa, tajā ir vismaz 50 bērnu, nāk un līdzi darbojas viņu vecāko, bet… viņi nav biedri. Varam teikt, ka vismaz cilvēki 200, pat vairāk izmanto biedrības aktivitātes, servisu, bet par biedriem kļūt negrib… Domāju, tas tāpēc, ka latvieši vispār kūtri visādās organizācijās iesaistās. To spriežu arī pēc sevis – kad dzīvoju Latvijā, vispār nekur un nekādā veidā nebiju iesaistījies, arī pirmos gadus, te dzīvojot – nebija ne vajadzības, ne nepieciešamības – tā parādījās vēlāk…"

Par to, kas sirdij tīkams, maksā paši…

Jā, sarunas ar dažādo Īrija latviešu biedrību pārstāvjiem raisa ļoti dažādas pārdomas. Tās priecīgākās par to, ka aktīvu, nesavtīgu, darboties gribošu un arī pēc latvietības izslāpušu cilvēku netrūkst. Īrijas Latviešu biedrības vadītājs Jānis Kargins uzsver, lai arī dažādu projektu ceļā Latvijas valsts atbalts (ar Integrācijas ministrija starpniecību) biedrībai bijis, tas izmantots telpu īrei un arī četru tautas tērpu iegādei deju kolektīvam. It visi kolektīvu vadītāji, biedrībā aktīvi iesaistītie ir brīvprātīgie, visi viņi strādā kur citur un biedrības lietām pievēršas tā sauktajā brīvajā laikā. "Es esmu grāmatvedis un darba laikā neko nevaru citu darīt, ja nu vienīgi atbildēt uz kādu e-pastu, bet visas citas aktivitātes tiek virzītas uz brīvdienām, " teic J. Kargins. Dziedošo kolektīvu – pieaugušo kora «Elve» un mazo bērnu ansambļa «Mazais letiņš» vadītāja Inguna Grietiņa ir Īrijas Radio un televīzijas kora māksliniece, dzied pirmo soprānu. Pati gan atzīst, ka labprātāk būtu strādājusi savā profesijā – par mūzikas pedagoģi, vēl jo vairāk tāpēc, ka šajā jomā viņai jau Latvija bija 13 gadu pieredze, bet… Diemžēl Īrijas skolās nav atsevišķa priekšmeta – mūzika, nav arī šādas specializācijas pedagogu…Kā brīvprātīgā ar mazuļiem nedēļas nogales skolā (notiek divas reizes mēnesī) strādā fotogrāfe un māksliniece Nadīna Zabadīlika. Savas jomas speciālisti esot arī hokejisti un futbolisti (viņus mēs gan nesatikām), kam par savu darbošanos iemīļotajā jomā vēl krietni vien jāpiemaksā…

Lūk, vēl vienas pārdomas – par naudu. Atceroties, cik "asiņaini" te, Latvijā, reizēm tiek dalīta, tā sauktā pašdarbības nauda, cik ļoti te valda uzskats – gan sportā, gan pašdarbībā – es esmu, es darbojos, man pienākas… Īrijā pieredzētais lika domām apmesties vai ar kājām gaisā. Jā, par kultūru skaidrs – atbalsts pašdarbībai ir atbalsts nacionālās identitātes saglabāšanai, esam maza tauta – ikkatrs asns šai jomā jākopj īpaši… Bet, šķiet, daudz kas šai ziņā tomēr pamatā nāk no padomijas laikiem, kad "tautas aktivitātes", ikviena "pareizā gultnē" vadīta kolektīva izpausme tika attiecīgi apbalvota – ar brīvu dienu, ar ekskursijām un punktiem sociālistiskajā sacensībā…Un kā atvasinājums – dažādu virsvadītāju institūcija… Lai piedod, iespējams, šai jomā zinošāki cilvēki, bet esmu pārliecināta, ka, piemēram, rajonu koru un, iespējams, arī deju virsvadītāji, tomēr ir mazliet nepiedienīgi amati. Galvenokārt atalgojuma ziņā, es domāju… Kad redzu, kā it visos kopmēģinājumos savējiem (vairākos variantos) līdzi dzied un strādā, piemēram, Rasma Valdmane un atceros to sivēnīgo veidu, kā viņai nācās pazaudēt pašas izloloto kolektīvu… Jā, jā, zinu, vietēja rakstura intrigas, taču pamatā jau ir valsts un arī pašvaldībā par šo jomu atbildīgo cilvēku attieksme – sak, tie no Rīgas, tie ar vārdu, tie svarīgāki… Bet Īrijā, vismaz pagaidām, šādu problēmu nav. Paši kopā sanāk un dzied, paši īrē telpas, paši pērk tautas tērpus, lidmašīnu biļetes, vīzas… un brauc uz Dziesmu svētkiem Indianopolē, ASV, Rīgā un Kanādā, ciemos pie latviešu kora Londonā. Jā, koris neizpilda augstas grūtības pakāpes skaņdarbus (Dziesmu svētku repertuāru Rīgā, kā vairums svētku dalībnieku, dziedāja pēc grāmatām), neiestudē dažādu komponistu jaundarbus. Bet koris dzied labi un ar prieku, azartiski (Bija izdevība dzirdēt svētku laikā Rīgā.). Turklāt pilda tieši to sūtību, ko tautas pašdarbības kolektīviem arī būtu jāpilda – "Mēs maksājam par to, kas mūsu sirdij tīkams…, un cenšamies… pastāvēt par savu tautu, reklamēt savu kultūru, savas tautas tradīcijas. Dziedam gandrīz vai tikai tautas dziesmas – vai nu manā vai citu komponistu aranžējumā. Lai tur, kur mēs esam, tur cilvēki redz un dzird, kāda ir mūsu tautas mūzika. Jā, mēs arī dejojam. Arī kultūras festivālā šeit pat, Īrijā, pērn iemācījām arī dažas tautas deju rotaļas… Mēs tiešām cenšamies, " tā savu darbību raksturo kora vadītāja I. Grietiņa.

Labāk atbalstīs āfrikāņus, nekā latviešu koristu

Jūtoties kā Eiropas Komisijas sūtņi, vaicājām Īrijas latviešiem, vai tad nav izdevies izmantot dažādu Eiropas Savienības fondu un projektu naudu. Vai, piemēram, Kultūras ministrijas finansējumu pašdarbības kolektīvu atbalstam?

J. Kargins atzina, ka tas, gluži tāpat kā Latvijā, viegli nav un turklāt ar visu papīru būšanu taču jātiek galā pašiem, no darba brīvajā laikā, nav, kā Latvijā, kurš šos projektus nereti raksta algoti darbinieki vai vismaz iespējams saņemt dažādu konsultantu atbalstu. "Sākumā jau rakstījām šos projektus un no Latvijas, no Integrācijas lietu ministrijas, šo atbalstu arī saņēmām. Sākumā vairāk, bet pēc tam aizvien mazāk, mazāk, mazāk, un tagad vispār nav. Bet tie projekti bija tādi: skoliņas telpu īsi apmaksāja, materiālus, mazliet atlīdzību izmaksājām skolotajām, tad vēl arī kora karogu, tautas tērpus deju kopai «Jampadracis» nopirkām. Vislielākā summa – 1000 lati, kad četrus tautas tērpu varējām nokomplektēt. Mēģinājām arī no Īrijas, no līdzīgas iestādes kā mūsu Latvijas Integrācijas lietu ministrijas, dabūt, bet te ir daudz daudz grūtāk. Jo… Īrija, kā zināt, ir viena no tām valstīm, kas visvairāk tērē naudu labdarībai, it sevišķi Āfrikai un tamlīdzīgi. Un ir tikpat daudz organizāciju, kas no valsts budžeta šādā veidā barojas. Tagad gan viņiem visiem, protams, piegriež, un līdz ar to mums ir daudz reiz grūtāk,… neko mēs nedabūjām…," stāsta J. Kargins.

Un viņu papildina Ilze Tropa, otras latviešu biedrības – Latviešu Apvienības latviešiem Īrijā – vadītāja: "Jāteic – problēmas rada arī tas, ka šeit, Īrijā, ir cita nostāja integrācijas jautājumos. Latvija mums deva naudu latvietības uzturēšanai, visam, kas notiek latviešu valodā. Bet īriem jau valoda nav identitātes apliecinājums, viņi visi runa angliski un tik un tā ir īri. Bet mums – ja zaudējam valodu, tad principā – izkūstam. Tāpēc viņi mums varbūt iedos naudu labām angļu valodas stundām, nekā mūsu latviskās identitātes uzturēšanai, tam viņi vienkārši naudu nedos…"

Varbūt daudz – tas nemaz nav slikti?

Lūk, arī vēl viens stāsts pārdomām, pat divi. Viens par to, kā bez valodas pretēji zinātniskajām atziņām tomēr saglabāt nāciju, lūk, to mēs varētu sākt mācīties no īriem. Otrs – vairāk kā jautājums, kā tas nākas, ka mums, latviešiem, tik grūti par kaut ko vienoties? Jo kāda gan cita iemesla dēļ Īrijā būtu izveidojusies otra latviešu biedrība? Kad mēs, žurnālisti, par to izsakām neizpratni, Ilzei talkā dodas vēstniecības 1. sekretāre Jeļena Lobazova:

"Jā, pēc tam, kad pirmajai biedrībai bija trīs gadi, parādījās vēl vienu biedrība – tas liecina tikai par to, ka cilvēkiem ir ļoti dažāds intereses, dažādas vēlmes. Un tas pat ir, neskatoties uz to, ka abas biedrības atrodas teritoriāli blakus. Pat Limerikā ir vairākas biedrības…Katra rīko dažādus pasākumus, bet ir vienotas idejā – pulcēt kopā un apvienot latviešus šeit, svešumā. Vienalga zem kāda karogam – zem kultūras, ceļojuma vai sporta."

Arī pati Ilze, laikam jau neizpratni gaidījusi, skaidro: "Jā, zinu jau to domu: kur vairāk nekā divi latvieši – tur trīs partijas. Jā, arī mums tā bija, sākām it kā visi kopā… Kad sāku darboties atsevišķi, bija grūti – bija klauns un domāju, kā lai es iesāku, bet tad aprunājos ar zviedriem, kur, izrādās, ir divas pensionāru biedrības. Viena ar otru nerunā, bet puse biedru ir vienā biedrībā, puse – otrā un pasākumus apmeklē kopā. Nu šeit ir apmēram tāpat." Mēs – žurnālisti – izbrīnīti: "Tiešām nerunājat?"

Ilze nesamulst: "Nu jau runājam gan… Viss ir procesā. Mēs vairāk specializējamies darba un juridiskajos jautājumos. Turklāt mūsu centrs ir nelielā pilsētā 30 km no Dublina. Rīkojam arī pasākumus. Aktīvi darbojamies Īrijas arodbiedrībā un vienu brīdi ļoti aktīvi braukājām apkārt un informējām latviešu strādniekus par viņu tiesībām. Tas nesa arī savus rezultātus."

Redzot, cik tomēr draudzīgi Ilze ar Jāni sēž pie viena galda un katrs aizrautīgi stāsta par mazliet atšķirīgu darbošanos tautiešu labā, šķiet, tas nemaz nav slikti, ka biedrību daudz. Vismaz līdz brīdim, kad no tām nesāk veidoties politiskas partijas…

Uz dievkalpojumu – ar īsziņas starpniecību

Īpašs stāsts būtu veltāms abiem Īrijā kalpojošajiem mācītājiem – Uģi Brūkleni un Andri Solimu. Bijušais kandavnieks, arī Zemītes skolas un Kandavas Valsts tehnikuma absolvents, mācītājs Uģis Brūklene kādā vēlākā sarunā atzīst, ka Īrijā paliks tikai vēl gadu, līdz brīdim, kad vecākajam dēlam būs jāsāk mācīties skolā. Tāda arī bijusi noruna ar Luteriskās Baznīcas vadību, misiju te, Īrijā, uzsākot. Uģis neslēpj, ka būt vienam mācītājam visā Īrijā ir visai sarežģīti. Kalpošana notiek dažādās baznīcās un visā valsts teritorijā – kur nu kāda latviešu kopiena ir izveidojusies un kur mācītāju aicina. Pats izrēķinājis, ka mēnesī vidēji veselu nedēļu viņš pavada ceļā. Un tad, kad pēc, teiksim, 200 vecajā automašīnā nobrauktajiem kilometriem, mācītāju sagaida vien pāris latviešu valodā parunāties alkstošu cilvēku, tad savas misijas stiprināšanai jāatceras gan Kristus sludinātājā gaitas, gan jāmeklē atbalsts ģimenē vai pie amata brāļa, katoļu mācītāja Andra Solima. U. Brūklene: "Šis ir labs piemērs, ka esam divi. Kad atbrauca Andris, tad jau sapratu, ka varu atkal uzelpot, koleģiāli varam arī daudz ko izrunāt, pārrunāt, daudz ko varam darīt kopā. Kā viena no labajām piemēriem, ko mēs arī abi kopā darām, ir tas, ka mēs neesam šķirojuši, ka esam luterāņi, katoļi, adventisti, baptisti vai pareizticīgie – pie mums abiem nāk visu Latvijā pārstāvēto konfesiju cilvēki. Un es arī dažreiz vadu dievkalpojumus katoļu dievnamos. Tur nav nekādu problēmu. Pat gribētu teikt, ka daudzas Eiropas valstis šai ziņā uz mums skatās ar pozitīvu skaudību, cik labi mums padodas ekumēniskā kustība. Nav tā, ka mēs esam vienā dievgalda kopībā, bet tai pašā laikā cieši kopā darbojamies." A. Solims: "Latvija šī vienotība varbūt ir vairāk teorijā, te tā ir ikdienišķa prakse, jo pārsvarā Īrija ir katoliska zeme… Un te arī parādās ekumēniskā gaisotne – ja nav luteriskā dievnama, cilvēki nebaidās aiziet palūgties arī katoliskajā baznīcā, viņi ienāk dievnamā, lai atrast garīgu atbalstu. Jo dievs tik tiešam ir viens…"

Sāpīgs abiem mācītājiem ir jau iepriekš biedrībām uzdotais – cik tad draudzes lielas? U. Brūklene stāsta, ka draudzē reģistrēto skaits ir 85 cilvēki, bet uz dievkalpojumiem caurmērā nāk 200 cilvēku, tas ir, skaitot kopa Limeriku, Belfāstu… respektīvi, visas 14 vietas, kurās mācītājs kalpo." Cik tajās reģistrēto locekļu? Ar joku situāciju raksturoja A. Solims: "Šis ir ļoti grūts jautājums, es pat tā dēļ neeju savā klosterī uz pusdienām, jo man vienmēr jautā: "Cik daudz…" Bet, ja nopietni, skaitlis vienmēr ir ļoti ļoti dažāds – ir nemitīga rotācija, vieni atbrauc, citi aizbrauc, un tādu piereģistrēto arī ir bijis pāri divsimt. Vismaz es katru mēnesi uz piecām vietām, kur man ir regulāra kalpošana katru svētdienu un vēl sestdienās kādreiz, izsūtu 240 īsziņas. (Te mums ir tāds fokuss – ka cilvēkus uz konkrēto dievkalpojumu ar īsziņām aicinām.) Protams, tas, cik atnāk, ir, kā es vienmēr atbildu – ticības noslēpums.

Kaut vai bērnu dēļ

Tiešām ir ļoti grūti atbildēt, jo cilvēki ir zaudējusī darbu un viņi ir jau aizbraukuši uz citu vietu meklēt darba un dzīves vietu, un līdz ar to jau viņi neatskaitās, nepaziņo… Bet mēs ar Uģi par to esam vienojušies – mēs nekalpojam skaitļiem, mēs kalpojam tiem cilvēkiem, kuri meklē dievu, kuri saskaras šeit ar garīgajām vajadzībām – kaut vai bērnu dēļ. Ir vairāki tādi, kas šeit paši atbrauc nekristīti, bet šeit, kur 90% skolu, sākumskolu, vada baznīcas, prasa kristības apliecību. Un tajā brīdī vecāki ir sprukās…

Un kaut vai bērnu dēļ meklē tuvināšanos ticībai. Tad nu parasti mēs piedāvājam vispirms jau pašiem vecākiem nokristīties. Tā nu viņi nonāk saskarsmē ar baznīcu. Bet, ja godīgi teikt, tad no tiem 30 000 vai 50 000 latviešu, kas šeit strādā un dzīvo, es pat nezinu, konkrēti, cik tūkstoši, bet ir vienkārši pagāni – kas nav ne kristīti, ne arī ieinteresēti kaut ko garīgu meklēt…"

"Bet dievs jau mīl visus?…" iebilstamies. "Dievs mīl visus. Un tāpēc jau braucam un meklējam tās pazudušās avis…," tā A. Solims. Bet J. Lobazova piebilst: "Par mācītāju atbalstu vēstniecībai, Latvijas cilvēkiem abiem mācītājiem gribu pateikt vislielāko paldies, jo ļoti bieži bijuši gadījumi, kad cilvēki izmisumā zvana un juridiski mēs nekādu palīdzību viņiem nevaram sniegt. Dažreiz arī cilvēkam jau vajag vienkārši izrunāties, izstāstīt savas bēdas… Un mums ir bijuši vairāki gadījumi, kad cilvēks ir bijis tik lielā izmisumā, ka, domāju, saruna ar mācītāju ir izglābusi šo cilvēku dzīvības, izglābusi no pašnāvības… Ja vari savā dzimtajā valodā izrunāties ar mācītāju – tas te, svešumā, ir ārkārtīgi svarīgi. Tas tiešām ir ievērojams dāvinājums no Latvijas."