Mirusi deju skolotāja Aina Johanštāle

(12.01.1959. – 14.07.2008.)

Izvadīšana rīt 16. jūlijā pulksten 13.00 no Engures kapličas uz Engures Jaunajiem kapiem.

Kad cilvēkbērns no zvaigznēm nonāk uz zemes, viņam līdzi tiek dots talants. Tikai neviens nepasaka, kādā jomā. Tas jānoskaidro katram pašam. Dažam tas izdodas viegli, bet cits visu mūžu tā arī pavada meklējumos. Ainai Johanštālei Dieva dotais talants pats nelika mieru. Tas nemitīgi urdīja, dzina, lika domāt, sapņot un realizēties. Tas bija deju skolotājas talants. Dejot pašai un mācīt citus – tas bija viņas aicinājums.

Ainas Johanštāles (dzim. Makuža) ģimene nākusi no Viļāniem, bet bērnība pavadīta Ragaciemā. Mācījusies Lapmežciema pamatskolā, Jūrmalas 4. vidusskolā, Kultūras darbinieku tehnikumā, Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā.
1982. gadā kopīgus dejas un dzīves soļus Aina uzsāk ar Oļegu. Un drīz ģimenē iedejo meitiņa Zane. Nu jau vairāk nekā gadu Ainiņas (tā viņu sauca gan skolā, gan pagastā) sirdi priecēja mazdēls Marko.
1979. gadā Engures kultūras namā, kas bija pirmā darba vieta, viņa sāka vadīt jauniešu deju kolektīvu, vēlāk dažādu paaudžu deju kolektīvus gan Engurē, gan arī Mērsragā, Zentenē, Milzkalnē, Sēmē.
Skolotājas vadībā Engures vidusskolā 14 gadus darbojās dažādu vecumu deju kolektīvi no 1. līdz 12. klasei. No 1980. gada viņas vadītie deju kolektīvi ir piedalījušies visos Latvijas pieaugušo un skolēnu Dziesmu un deju svētkos, arī skatēs, kurās iegūti augstākie novērtējumi. Skolas deju kolektīvi katru gadu piedalās republikas mēroga pasākumā «Latvju bērni danci veda», rajona pasākumos «Zemgales bļoda», «Būšu liels». Pēc skolotājas iniciatīvas četrus gadus Engures vidusskolā tika rīkots rajona vidusskolēnu sadancošanās festivāls «Trakā kaza».
Aina arī pati veidojusi deju horeogrāfijas. Ainiņas dejas dejo ne tikai viņas vadītie deju kolektīvi, bet arī citi rajona skolu kolektīvi. Jau vairākus gadus Tukuma rajona skolu deju kolektīvi festivālā «Latvju bērni danci veda» dejo skolotājas veidoto oriģinālprogrammu.
Kopš 2002. gada Ainiņa vadījusi līnijdejas gan jauniešiem, gan viņu vecākiem un vecvecākiem.
Neviens skolas un pagasta pasākums nebija iedomājams bez Ainiņas dejām. Skolēniem sākumskolā viņa veidoja sirsnīgus pasākumus, kuros atdzīvojās dažādi viņas pašas atveidotie pasaku tēli.
Aizvadīto Dziesmu un deju svētku rakstos ieaužas pašas Ainiņas sacītais: "Esmu laimīgs cilvēks, jo tas, ko daru, ir ne tikai mans darbs, bet arī mans hobijs. Es mīlu savus dejotājus, jo viņi ir paši labākie."
Palika nepiepildītas idejas, neizdejotas dejas, nesagaidīta Ainiņas 50 mūža un 30 darba gadu jubileja, bet vienmēr paliks viņas iedegtā dejas dzirksts lielo un mazo engurnieku sirdīs.