Gurķu pilsētas Hādiojas 90. gadu jubilejā notika Vishādiojas pumpainības skate, kurā drīkstēja piedalīties – izrādīties – lielīties – izziņģēties – izlēkāties – izdziedāties un citām piedienīgām izpriecām nodoties ikviens, i tomāts pēdējais. Un tā arī notika – saripoja uz svētkiem dārzeņi un augļi no pasaules malu malām, lai superpumpainību izrādītu un cīnītos par galveno balvu – iespēju veselu gadu (!!!) lielīties bez iebildumiem. Tā bija varena iespēja – arbūzi bradāja konkurentus, bet gurķi rīvēja viens otru skaidās, un to visu tikai uzvaras dēļ. Bet, kamēr sāncenši nolaida viens otram sulu, tikām kartupeļu delegācija tupēja pelēkā maisā un neizdvesa ne skaņas, taču, kad sākās galvenā skate, piepeši starp gurķiem nostājās viskraupainākais no kraupainajiem kartupeļiem – vecais Čīga. Viņš bija krunkains un vienās dziļās vagās.
– Uzskatīsim tās par pumpām! – viņš lepni teica žūrijai. Žūrija un arīdzan gurķi noelsās pārsteigumā. Tik pumpains nebija neviens, pat ne tomāts – mutants no Baltijas. Tikām žūrija – trīs gurķi un Kanārijsalu dūja – saskatījās un viņiem prātā bija tikai viens – gurķu jubilejā nedrīkst uzvarēt kartupelis; tālab gurķis – žūrijas loceklis, teica, lai kartupelis izriež krūtis – kas pumpas nes, tam jāprot izrādīties. Čīga izrieza kraupaināko pauguru, un tajā iesprāga vēl viena dziļa vaga.
– Pumpu jaunrade! – noskandēja Čīga. Bet otrs gurķis – žūrijas loceklis, jau sauca:
– Pumpainim jāprot citus pulgot! Pasaki tik par mani ko aizskarošu!
– Īsais, aizveries! – noskaldīja kartupelis, un gurķim tiešām nebija vairs ko teikt. Iejaucās dūja. Viņa teica:
– Vai kraupums ir kāds pumpu paveids? Kur tajā daile, vai kroplums vien!
– O, dižā dūja! – teica kartupelis, – Viss, kas dabisks, ir skaists. Vai jums kādi iebildumi pret Radītāju?
Žūrija nopūtās un saskatījās – lieta pieņēma nevēlamu virzienu. Vidējais gurķis – žūrijas loceklis, pacēla mataino rociņu un pavēstīja:
– Lai visu izlemj tautas balsojums. Sūtiet SMS – smirdošos mirkstiņskūpstus.
Tad nu tā arī notikās – tautā tika palaisti trīs galveno konkurentu – gurķa, gurķa un kartupeļa – mutautiņi, kuros katrs ierīvēja, ko nu gribēja; kura mutautiņš pēc pusstundas odīs visnelāgāk, tas arī uzvarēs.
Pēc pusstundas žūrija ņēmās ostīt trīs nēzdodziņus – paostīja pirmā gurķa lakatiņu – nošķaudījās; paostīja otrā gurķa bruncīti – mati sacēlās stāvus; paostīja kartupeļa nēzdogu – vēkšpēdus apvēlās. Dūja, i tāpat uz muguras gulēdama, pavēstīja:
– Uzvarējis ir gurķis Nr 1.- Ēlemunds!
Ēlemunds lēca gaisā:
– Es esu vislabākais! Vislabākais! – viņš tūdaļ izmantoja neierobežotās lielīšanās tiesības, bet Čīga uz viņu varen drūvīgi noraudzījās. Nu ja tā, lai gurķi saņem, ko pelnījuši:
– Dūja – korumpante! Uzvarētājs – niekalbis! – viņš sauca. Tūdaļ kartupelim līdzās nostājās divi draudīgu izmēru gurķu policisti, taču Čīga savas tiesības zināja:
– Šeitan nedrīkst iebilst, bet nekur nav teikts, ka nedrīkst lamāties! Tā skate noslēdzās ar vēl nebijušu jandāliņu – sula šķīda uz visām pusēm, un gadu desmitos dibinātā Gurķu valsts kārtība sabruka. Kāpēc īsti – par to vēl šodien vēsturnieki strīdas.