1. jūlijā Lapmežciema muzejā tika atklāta gleznotājas Olitas Gulbes izstāde «Ūdens atspulgi» – skaistam laikam un vietai iederīgs notikums ar vasarīgu vieglumu un krāsziedu darbos, kur ne tikvien ūdens atspulgi, bet visdažādākie jūrmalciemu motīvi redzami. Ar radošā procesa smalkumiem iepazīstināja gan pati autore, gan viņas vīrs, mākslinieks Andrejs Ģērmanis, vairākās sarunās – gan publikai domātās, gan pie vīna glāzes – izrunātās. Lūk, daļa šo atklāsmju.

Gadās iekrist gan magonēs, gan ķiršos

O. Gulbe:

– Varu pateikt, ka tie visi ir mani mīlestības darbiņi, jo gleznoju tikai to, kas silda sirdi – iznāk labāk vai sliktāk, tas jau cits jautājums.

Pagājušajā nedēļā mēs ar Andreju atbraucām no plenēra Kandavā. Rīkotāja tur izdeva mazu bukletiņu, kurā visi plenēra dalībnieki atbildējuši uz jautājumu: "Kādēļ es gleznoju?" Mana atbilde skanēja šādi: "Gleznošana ir mana brīvības izpausme, mana izvēle, piedzīvojums, garīgā dzīve un piepildījums; interesants un bezgalīgs ceļš." Tā ir mana izvēle, kuru nenožēloju ne brīdi. Vēl esmu sapratusi, ka šis ceļš nemitīgi ved kaut kur – kad nonāc kalnā, tas ved lejā un pēc tam atkal kalnā… Ja ej. Bet gadās arī aizķerties – "iekrist" kaut kādos ciklos – tā magones esmu gleznojusi, ķiršus un ūdeņus. Un zinu, ka visi ūdeņi iet uz vienu ūdeni, un visas magones uz vienu – labāko formu. Vienmēr, kad izvēlos motīvu, domāju – nu kā lai es to uzgleznoju? Gleznoju, kā māku, bet māc šaubas – vai ir jau rokraksts izveidojies vai – nē?… Darbi tomēr atšķiras. Bet ceļš ir tāds, ka glezno tikmēr, kamēr esi pilnīgi brīvs tā motīva priekšā. Tā ir tāda absolūti izcila lieta.

Dabas priekšā – absolūta bezspēcība

– Man jāatvainojas, ka izstādē neviena jūras skata nav, taču ar jūrām ir tā, ka nemaz neesmu tikusi līdz jūrai. Jo – kā aizeju uz jūrmalu, paskatos uz jūru – tā rokas nolaižas; domāju – es taču to vispār nevaru uzgleznot! Jā, ir mākslinieki -marīnisti, kas tikai jūrai pievērsušies, bet mani noskaņa vairāk interesē. Un vienmēr skatos krāsziedu – krāsu attiecības; tas mani patiesībā iespaido. Vai arī saista kāds motīvs – kā ieraugu ķiršus, tā gribas tos gleznot. Līdzīgi ar madarām – kad paskatās, šķiet, ka tur nekas nav – sīki balti ziediņi, bet, kad viņas pasmaržo, uzreiz vasara atklājas.

Kad ieraugu dabā ko tādu, ko gribu uzgleznot, tad stāvu absolūti bezpalīdzīgi – piemēram, rapšu lauka priekšā un domāju – kā, lai to uzgleznoju? Es meklēju vislabāko formu. Bet ir viena lieta – dzeltenie rapšu ziedi; mazais dzeltenais pleķītis lielajā laukā, patiesībā ir tas, kura dēļ glezna arī top… Tagad nemācēšu pateikt, jo, kad sāk daudz runāt, tad vienmēr arī nomelo un viss aiziet garām, taču ir tā – katrā motīvā ir viens punktiņš, kurā tu trāpi ar skatienu, ar izjūtu un tieši šī punktiņa dēļ dodies motīvā iekšā. Kādreiz no tā punkta var aiziet prom, taču man tas ir galvenais – tam pakārtota visa glezna. Mazais pleķītis ir tas, kas rada darba kopējo noskaņu; un tur visādi var būt, taču par variācijām nestāstīšu.

Interesē tuvplāns un detaļas

– Katru darbu sāku ļoti godīgi, turos pie motīva dabā, taču – kāpēc šis ceļš ir ļoti interesants? Tāpēc, ka iesāku ļoti konkrēti, bet, kad jūtu, ka esmu kaut kur trāpījusi, tā glezna iet savu ceļu; tad sekoju vairs ne dabai, bet gleznai. Nekad nezinu, kāds darbs beigās būs un tas ir vesels piedzīvojums. Kādreiz rezultāts pilnībā pārsteidz, taču tā daru – sāku ar reālo un, kad trāpu īstajā punktā, aizeju brīvībā. Tā ir ļoti smalka lieta jeb, kā Andrejs kādreiz saka, "smalkie sakari"… Un man patīk tās smalkās attiecības, nevis tā, ka lauks ir dzeltens, debesis zilas, re, cik braši uzlaižu. Mani tas neinteresē – arī ainava mani neinteresē, neinteresē, ko citi dara… Man ir interesanti gleznot tāpēc, ka tā kaut ko par sevi uzzinu. Jo es cenšos būt godīga – negleznot pēc kaut kādiem kanoniem. Kā Nikolajs Karagodins man teica: "Ko tu tur to detaļu taisi? Ainavai jābūt četriem plāniem!", bet ainava ar četriem plāniem mani vispār neinteresē. Man interesē tuvplāns, konkrēta vietiņa. Ir taču tādi klasiskās ainavas meistari, ka prieks, bet man jāiet savs ceļš. Sevi jāatklāj un patiesībā jau cita uzdevuma nemaz nav.

– Un ko var sevī atklāt? Cik daudz cilvēks var sevi izzināt?

– Patiesībā es neskatos – es vienkārši eju… Kā labāk pateikt? Tas ir kā atrasties pūlī – apkārt tev ir 50 sveši cilvēki, taču kādā brīdī tu jūti, ka viens vai divi tev šķiet simpātiskāki par citiem. Apmēram tā. Saproti?

– Smalkie sakari?

– Jā, vispār jau japāņu haikas ir smalkie sakari…

– Lai lasītu tādu dzeju, šķiet, vajag atkāpties no ikdienas?

– Jā, vienatnē un klusumā. Un patiesībā arī latviešiem tā izjūta ir līdzīga. Starp citu, Edgara Kataja grāmatā «Ēnas cildinājums» stāstīts par to laiku, kad radās haikas. Tolaik tualetes no pils atradās apmēram 200 metru attālumā – apkārt koki un krūmi, bet uz tualeti veda vesela aleja ar jumtiņu. Un tad viņš raksta, kā cilvēks iet uz tualeti – lietus līst, lapas čabinās, un cilvēks jūtas viens. Beigās autors absolūti brīnišķīgi pasaka – "Man liekas, ka lielākā daļa haiku ir uzrakstītas tualetēs"… Ha, ha, ha! Un tā ir, jo tur cilvēks paliek vienatnē ar sevi, un tādā brīdī viss ir patiesi. Pati esmu aizrautīga haiku lasītāja, taču jaunāko laiku haikas man nepatīk – tikai 14. un 15. gadsimta. Redzēji filmu «Pēdējais samurajs»? Tur galvenais varonis pirms kaujas, kurā jāmirst, teica šādus vārdus: "Dari visu, kas tavos spēkos, un, kad vairāk nespēsi – ieraudzīsi likteni!" Skaisti pateikts.

Olita atzinās, ka mūzika neesot viņas iedvesmas avots; vislabāk gleznot rosinot dzeja, filozofiski apcerējumi un vērotāja miers… Jaunnedēļ viņa braukšot uz īpašu vietu Vestienā gleznot ūdensrozes. Vasara visticamāk paiešot dažādos plenēros (tagad māksliniekus ar tiem lutina); esot piedāvājums piedalīties izstādē Maskavā, taču augustā viņa būšot atpakaļ mājās, kas tepat – uz Jūrmalas un Tukuma rajona robežas – gozējas.