Piektdien Tukuma galerijā «Durvis» iepriekšējo izstādi nomainīja cita – keramiķa Oresta Misjko un grafiķes Ievas Markēvičas-Carukas darbi. Satiekot autorus izstādes iekārtošanas laikā, aicinājām viņus uz nelielu iepazīšanās sarunu.

Vasara – sievietes – krāsas
I. Markēviča – Carule: – Zīmēju, cik sevi atceros – no bērnības, kad sāku staigāt. Vecākiem nebija šaubu un izglītojos tieši mākslas jomā. No sākuma mācījos Ļvovas Poligrāfiskā institūta Grāmatu noformēšanas nodaļā (no turienes mana saikne ar Ukrainas kultūru un arī sadarbība ar Orestu. Viņš arī ir ukrainis, kam radošais mūžs pagājis Latvijā, tomēr saknes mums vienas); vēlāk pabeidzu Grafikas nodaļu Latvijas Mākslas akadēmijā – šobrīd gan zīmēju, gan gleznoju; pie viena strādāju Jaunmārupes Mākslas skolā par metodiskā kabineta vadītāju un vadu arī pieaugušo studiju.
– Ko tukumnieki varēs redzēt izstādē?
– Šeit ir ļoti daudz krāsu un sieviešu, jo ir vasara…
– Kā tas rīmējas kopā – vasara – sievietes – krāsas?
– Jums nešķiet, kas tas ļoti sader kopā? Sievietes vasarā vienmēr uzplaukst – arī vīriešiem viņas šķiet skaistākas; viss ir romantiskāk. Ir arī viena klusā daba, kas tapa burtiski pirms dažām dienām – braucu uz Rundāli un pa ceļam bija milzīgs magoņu lauks. Es tās saplūcu, bet, kamēr nesu vāzi nolikt darbnīcā, izveidojās celiņš no sarkanām ziedlapām; viena minūte un ziedlapiņas nokrīt. Uzgleznoju tās par godu šai izstādei.
Vispār, kur darbos sievietes, tur ietveru arī vīriešu simbolus – runci vai ko tādu, jo sievietes taču domā par vīriešiem. Dažkārt taisu arī pasūtījuma portretus un vienmēr veicies ar interesantiem modeļiem; tad es apkārt fonu izdomāju – kad komunicējies ar cilvēku, tēli paši atnāk.
– Šeit vienā darbā ap sievieti lidinās tauriņi. Kā tas jāsaprot?
– Tauriņi ir kaut kas skaists – netverami kā dzīve, kas te ir un vairs nav. Patiesībā mūžs ilgst vienu acumirkli un tur tā sāls. Par dzīvi jāpriecājas, jo nekas nav mūžīgs.

Ar cieņu par kandžu
– Ko Orests par sevi pastāstīs?
Orests M: – Mana māksla ir vairāk asociatīva. Veidoju nevis to, kas redzēts, bet, ko gribētu redzēt. Māla torņi ir atmiņas par adataino dārzu Barselonā. Man tie asociējas ar svētās ģimenes baznīcu Barselonas centrā. Pārējie tēli tāpat, kā Ievai, – sievietes, sievietes… Uz zirga, vērša, kas nes uz Eiropu un tamlīdzīgi. Ir podi, kas asociējas ar putrām. Labā podā ēdiens daudz garšīgāks – vizuālais iespaids garšu pastiprina. Vēl ir veltījums mīļotajam dzērienam – kandžai.
– Esat liels kandžas cienītājs?
– Visīstākais dzēriens pasaulē ir paštaisītais – tīrs, labs, labi smaržo – tādas ir manas asociācijas par kandžu.
– Varbūt ziniet kā labāko kandžu brūvēt?
– Vislabāk no labības – miežiem vai kviešiem. Savulaik Milzkalnes muižā baronam Rekem bija spirta brūzis. Vēstures grāmatā izlasīju, ka barons brāgu taisījis no apsalušiem kartupeļiem; apsalis kartupelis izdala cukuru, tad to spiež sulā un taisa kartupeļu spirtu. Visīstākā kandža sanāk arī no cukurbietēm (no tās šausmīgi sāp galva – pats esmu izmēģinājis); vēl labi ir āboli un bumbieri – ja pārbrūvē, iznāk slikts vīns, taču var uztaisīt arī labu kalvadosu vai pieklājīgu bumbieru sidru.
– Jūtams, ka runā profesionālis…
– Profesionālis esmu ne tikai tāpēc, ka kandžu taisu, bet ēdiena gatavošana vispār ir mana sirdslieta. Mana sieva negatavo. Un jūs ziniet, kāpēc vīriešiem īsāks mūžs? Tāpēc, ka ēd, ko viņiem dod, bet sievietes ēd, ko grib! Tāpēc es ēdu kā gribu – jau laikus izdomāju, ko gribēšu vakarā vai pusdienās.
– Ko šodien gribēsiet?
– Vasarā vairāk patīk zivju, ne gaļas ēdieni.
– Ieteiksiet labu zivs recepti?
– Tādu ir ļoti daudz, taču man patīk vienkāršība; piemēram, izsautēt pannā zivi kopā ar sīpoliem – lai zivs mīksta un sīpoli nav pārcepti; mazliet eļļas un ūdens. Bez krietni ceptas ādas, kas gan ir garšīga, tomēr katru dienu tādu ēst nedrīkst. Tas viss ar mākslu sader – arī matemātika, jo viss ar izgudrošanu saistīts.
Gaišajām krāsām jābūt vienmēr
– Kur esat izglītojies?
– Ļvovā. Tēvs bija akadēmiķis – tēlnieks, arī māte, kas vēlāk kļuva par operas solisti. Visi brāļi un bērni ir mākslinieki, taču es aizbēgu no slavas uz Latviju. 1982. gadā Dzintaros bija keramiķu simpozijs, ko vadīja Pēteris Martinsons – cilvēks, kurš faktiski padomju laika keramiku izaudzināja no bērnu autoņiem. Bija liels gods atbraukt un pastrādāt viņa grupā. Tā vairākas reizes atbraucu un beigās palikos.
Ieva: – Tas jau nebija galvenais; tu iemīlējies Latvijas sievietē un tāpēc paliki šeit.
– Jā, Latvija un Rietumukrainas zeme ir ļoti līdzīgas – daudz priežu, mazi ezeriņi, upes, kalni; Ukrainā gan tie mazliet augstāki, bet tomēr… Tā atbraucu un nu jau 27 gadus dzīvoju Latvijā. Palīdzu arī citiem kermaiķiem – vairākus gadus vadīju keramiķu asociāciju «Logs». Tagad, kad būvēja dienvidu tiltu, mūsu darbnīcu Maskavas ielā likvidēja un nu esam sadalīti – viena daļa vēl strādā Ķengaragā, otra – a/s «Latvenergo» telpās un trešā daļa – Pārdaugavā; tagad tiekamies daudz retāk.
– Ir kāda atšķirība starp ukraiņu un latviešu krāsu izjūtu?
– Jā, Ukrainā pavadītais laiks iespaido – ukraiņu darbi ir daudz krāsaināki. Pats krāsu salikums ir daudz spilgtāks un optimistiskāks.
– Daudz brūnā, bet brūnais esot melu krāsa…?
Ieva: – Ikviena krāsā spēlē attiecībās. Ja brūnais būtu ar melno vai pelēko – savādāk izskatītos; viss ir ļoti nosacīti.
Orests: – Nupat apskatījām Talsu mākslinieces izstādi muzejā – arī darbi krāsaini, taču ne tik optimistiski kā Ievai. Mierīgi un skumji – gribas aizbraukt uz Talsiem paraudāt.
– Tātad krāsās raksturs izpaužas?
Ieva: – Jā, laikam esmu drusku trakāka latviete. Tomēr man šķiet, ka dzīvē nav vietas tikai dramatismam vai vienam skāpinātam priekam. Vislabāk, ja ir gan smaids, bet, ja skumjas – tad gaišas; jo kamēr dzīvojam, nekādas traģēdijas nav, jo mēs dzīvojam. Tāpēc gaišajām krāsām jābūt vienmēr.