Aiz­va­dī­ju­ši Ve­co un sa­gai­dī­ju­ši Jaun­o ga­du, Rū­ķi at­kal pār­lū­ko krā­ju­mus un sa­lī­dzi­na svei­ca­mo sa­rak­stus – vai spēs ap­mek­lēt vi­sus svei­ca­mos, kā so­līts, līdz Zvaig­znes die­nai. Vai dā­va­nu pie­tiks? Vai kāds ne­tiks aiz­mirsts?…

At­rast neiz­de­vās….

Jā­at­zīst, uz pē­dē­jo jau­tā­ju­mu at­bil­dēt ir vis­grū­tāk. Vai­rāk ne­kā 10 ga­dus Re­dak­ci­jas Rū­ķi dar­bo­jas, bet tā­da īs­ta gan­da­rī­ju­ma, kāds pie­nāk­tos par la­bi pa­da­rī­tu dar­bu, kā nav, tā nav. Kā­pēc? Tā­pēc arī nav, ka ne­zi­nām, vai tie­šām kā­da sir­sni­ņa tā arī ne­pa­li­ka, svēt­ku brī­nu­mu ne­sa­gai­dī­ju­si. Vis­ti­ca­māk, ka pa­li­ka gan. Pat vēl vai­rāk, sa­ru­nās ar cil­vē­kiem no­skaid­ro­jās – vai kat­rā ielā, vai kat­rā pa­gas­tā un cie­mā ir kā­da ģi­me­nī­te, kam ne grā­dī­gais prā­tā, ne slin­kums mie­sās, bet… nav kār­tī­gas iz­tik­ša­nas, nav ve­se­lī­bas un… lai­kam jau vien­kār­ši pie­trū­cis kā­da ma­zu­mi­ņa lai­mes un veik­smes, tā­pēc dzī­ve ir bez-ga-la pie­ti­cī­ga… Un dau­dzas no šīm ģi­me­nēm ne­kā­du so­ci­ālu vai kā­du ci­tu prā­tī­gu pa­lī­dzī­bu ne­maz ne­sa­ņem. Dro­ši vien, ka tas tā li­ku­mī­gi, jo, pie­mē­ram, lau­kos vai­ru­mam ir vai vis­maz skai­tās kāds ze­mes ple­ķī­tis, tā­tad for­mā­li cil­vēks ne­skai­tās maz­no­droši­nāts. Sa­vu­kārt pil­sē­tā dau­dzi jo dau­dzi cil­vē­ki un arī ģi­me­nes dzī­vo bez ofi­ci­āla pie­rak­sta, – kur tu tā­du saim­nie­ka mā­jā vai pa­klu­sām īrē­tā dzī­vok­lī ņem­si?! Rū­ķi uz­zi­nā­ja par vai­rā­kām mā­mi­ņām, kas vie­nas audzi­na bēr­nus un ir spies­tas vai vai­rā­kas rei­zes ga­dā mai­nīt dzī­ves­vie­tu, tā­pēc ne­kā­du so­ci­ālo pa­lī­dzī­bu ne­sa­ņem un arī ne­kā­du iedzī­vi sa­gā­dāt ne­var. (Pa­sa­kiet, ku­ra mūs­lai­ku mē­be­lī­te iz­tur at­kār­to­tu sa­stel­lē­ša­nu?!) Vieg­li ne­klā­jas arī vien­tu­ļiem pen­si­onā­riem un cil­vē­kiem, kam līdz pen­si­jai vēl pā­ris ga­du jā­pa­gai­da. Arī vi­ņiem, lai arī sli­miem un lielās grū­tī­bas no­nā­ku­šiem, iz­rā­dās, ne­kā­da pa­lī­dzī­ba ne­pie­nā­kas, jo iz­ti­kas mi­ni­mums ir sa­sniegts… Tam pie­tiek ar mi­ni­mā­lo al­gu un pen­si­ju. Un ne­vie­nu jau nein­te­re­sē, ka zā­les mak­sā tik, cik tās mak­sā, ka dzī­vok­ļa īre pār­kā­pu­si gries­tus un ka tā īs­ti pa­ēst par 50 līdz 60 san­tī­miem die­nā ne­sa­nāk… Uz­zi­nā­jām arī, ka, pie­mē­ram, kā­dā dār­za mā­ji­ņā dzī­vo sie­vie­te – ne­dzē­rā­ja, vien­kār­ši – tā dzī­vē sa­nā­cis.­..un nu nav ne sil­tu­ma, ne iz­tik­ša­nas, vie­nī­gā nau­da – par tir­go­ša­nai ie­do­ta­jiem vai­na­dzi­ņiem. Tir­gus tan­tes at­zi­na, sen ne­esot re­dzē­ta… Un arī mums – Rū­ķiem – neiz­de­vās at­rast to dār­za mā­ji­ņu, kur dā­va­ni­ņas no­de­rē­tu ļo­ti, ļo­ti…

Brī­nu­miem jā­tic!

Tie­ši tā­pēc, ka tik dau­dziem to­mēr vēl šo­dien ne­kā­jas vieg­li, lielu prie­ku Rū­ķiem sa­gā­dā­ja cil­vē­ki, kas at­ce­rē­jās par sa­vē­jiem – sa­vas ielas, sa­va cie­ma un pa­gas­ta cil­vē­kiem. Pie­mē­ram, vie­sat­nie­ce Mu­dī­te Smel­te. Kād­rei­zē­jā Ir­la­vas bēr­nu­dār­za audzi­nā­tā­ja nu la­bu lai­ku dzī­vo un saim­nie­ko vī­ra tē­va mā­jās Vie­sa­tu pa­gas­tā. Kopj lo­pi­ņus, strā­dā dār­zā un, ja kā­dam tu­vos vai tā­los kai­mi­ņos klā­jas grū­tāk, arī vi­ņai prāts nav mie­rīgs. Mu­dī­tes mu­di­nā­ti (re, kā­da vār­du spē­le sa­nā­ca!), uz­reiz pēc Zie­mas­svēt­kiem Rū­ķi de­vās uz Vie­sa­tām.
Vie­sa­tu «Akotos» – spod­ri jo spod­ri iz­ber­ztā lau­ku mā­jā, šo­brīd vec­mā­mi­ņa Ja­nī­na audzi­na di­vus mei­tas Ai­jas bēr­nus – piec­us ga­dus jauno As­nā­ti un trīs­ga­dī­go Ar­tū­ri­ņu… Mei­ta Ai­ja ar ve­cā­ko dē­lu Ar­vi­lu jau no sep­tem­bra ir Un­gā­ri­jā, kur jau no­vem­brī vi­ņam veik­ta ope­rā­ci­ja. Abi bū­šot mā­jās la­bi ja feb­ru­ārī. Vēl il­gi bez mam­mas? Jā, pro­tams, bet pa­tie­sī­bā vi­ņi vi­si tā dzī­vo, kopš brī­ža, kad Ar­vils sa­sli­ma, kad vi­ņam bi­ja piec­i ga­di, bet Ar­tū­ri­ņam ti­kai sep­ti­ņi mē­ne­ši. No slim­nī­cas uz slim­nī­cu, no mel­na iz­mi­su­ma līdz gai­šām ce­rī­bām, no bez­pa­lī­dzī­bas līdz ne­ce­rē­tam (bet ļo­ti, ļo­ti gai­dī­tam) ra­du, drau­gu un pa­vi­sam tā­lu un sve­šu cil­vē­ku at­bal­stam. Mā­mi­ņa, kas iz­mā­cī­ju­sies par sko­lo­tā­ju, vi­su lai­ku bi­ju­si dē­lam līdz­ās. Un mā­jās? Mā­jās vec­mā­mi­ņa ar bēr­niem vie­na. Vie­na ar dar­biem, ar ar­trī­ta sa­liek­to lo­cī­ta­vu sā­pēm, ar bēr­nu "kā­pēc?" un ce­rī­bām. Ce­rī­bām, ka viss būs la­bi… Brī­nums no­tiks – vi­ņi vi­si – lieli un ma­zi šīs mā­jas iedzī­vo­tā­ji, par to ir pil­nī­gi pār­lie­ci­nā­ti. Ti­kai vec­mā­mi­ņai Ja­nī­nai, Rū­ķus sa­gai­dot, te­ju vai jā­sa­gumst no aiz­kus­ti­nā­ju­ma – jā­raud vi­ņai un jā­raud arī rū­ķiem… La­bi gan, ka ar cie­nas­tu un vi­sa la­ba vē­lē­ju­miem at­brau­ca Ja­nī­nas ot­ras mei­tas San­tas ģi­me­ne. Ra­di – tas jau tas lielā­kais at­balsts. Un – kā gan ci­tā­di?

Bez kār­tī­ga jum­ta, ūdens un elek­trī­bas

Jau pirms vie­so­ša­nās Vie­sa­tās bi­jām dzir­dē­ju­ši, ka pa­gas­tā, tur­pat, ne­tā­lu no «Akotiem», «Auziņās» glu­ži ne­cil­vē­cī­gos ap­stāk­ļos dzī­vo­jot kā­da ģi­me­ne ar ma­ziem bēr­niem. Nē, nē, ne­kā­di sī­vā mī­lē­tā­ji ne­esot, bēr­nu mam­ma nu ne­pa­vi­sam ne, ti­kai vai­rā­ku pa­audžu ģi­me­ne esot pa­li­ku­si bez mā­jām. Dzī­vo­ju­ši saim­nie­ka mā­jā, strā­dā­ju­ši, sa­vi lo­pi bi­ju­ši. Bet no­ti­ku­si ne­lai­me pēc ne­lai­mes: no­de­gu­si kū­ti­ņa, sa­de­gu­si arī kai­mi­ņu dā­vā­tā go­ti­ņa, ga­la bei­gās uz­teik­ta dzī­ve mā­jās. Jā, pa­gas­ta gan esot cen­trā pie­dā­vā­jis vien­is­ta­bas dzī­vok­lī­ti – bet kā tur lai ie­mi­ti­no­ties cil­vē­ki sep­ti­ņi? Un – kur ņemt iz­ti­ku, ja nav ne pē­das ze­mes? Tā nu ie­vā­ku­šies «Auziņās» – at­kal jau ci­tu saim­nie­ku mā­jās, bet kā ne­kā jumts virs gal­vas.
Jau tu­vo­jo­ties krū­mu smal­cei, aiz ku­ras vī­dē­ja tā­das kā mā­jas ap­ri­ses, kļu­va skaidrs, ka par jum­tu šīs "mā­jas" pār­se­džu kon­struk­ci­ju pat vis­lab­ti­cī­gā­kais rū­ķis ne­no­sauk­tu. Kaut kāds šī­fe­ra pār­se­gums uz­likts ti­kai ne­lielai ēkas da­ļai. Arī ie­brau­ca­mais ceļš tik tā­da pļa­vas dan­ga. To­ties mā­jās priekš­ā la­bi re­dza­mas, pa­sek­las, ta­ču la­bi kop­tas ze­me­ņu un pu­ķu do­bes. Ga­rās iz­maz­gā­to ve­ļas rin­das lie­ci­na, ka arī ša­jās "mā­jās" dzī­vo vis­maz pā­rī­tis ma­zu bēr­nu…
Ie­ejot ma­zā ma­zī­ti­ņā vir­tu­vī­tē, kur rū­ķus sa­gai­da di­vi jau­ki sprog­gal­vī­ši Sa­man­ta un Rai­vis, kā arī vi­ņu mā­mi­ņa Il­ga un vec­mā­mi­ņa Aus­ma, rū­ķi uz­zi­na, ka ir vēl kā­da ne­lai­me – te, ša­jā mā­jā, ne­esot elek­trī­bas. Pa­gasts iz­kār­to­jis krū­mu cir­ša­nas dar­bus, par to no­pel­nī­ti pā­ris sim­ti la­tu, ta­ču, lai mā­jai pie­vil­ktu elek­trī­bu, «Latvenergo» pra­sa 570 la­tus. Tā arī iz­lī­dzo­ties – ar sve­cēm un kai­mi­ņu dā­vā­to vēj­luk­tu­ri. (Rū­ķi, kā zi­nā­da­mi, bi­ja at­ve­du­ši pus­du­ci lielum­lielu sve­ču, kā arī vai­rā­kus du­ču ma­zā­ku, bet grez­nā­ku gais­mek­lī­šu). Par dzī­vi gan te ne­viens ne­sū­ro­jās, vie­nī­gi uz­vai­cā­ti, at­zi­na, ka arī ūdens ša­jās mā­jās nav. Nav ne akas, ne avo­ta. Dze­ra­mo ūde­ni ne­sot vai ve­dot no pā­ris kilo­met­rus at­tā­la­jiem kai­mi­ņiem. "Bet maz­gā­ja­mo?!" vai­cā­ja Rū­ķi, rā­dot uz iz­maz­gā­tās ve­ļas blā­ķiem. To te­pat, no ne­tā­lā dī­ķa…
Līdz is­ta­bai Rū­ķi ne­ti­ka, jo tur sal­dā dien­du­sā aiz­mi­dzis gu­lē­ja jau­nākais brā­lis, to­ties…. abi pā­rē­jie bēr­ni mā­cē­ja gan dze­jo­lī­ti no­skai­tīt, gan dzies­mi­ņu no­dzie­dāt un pra­ta arī Rū­ķiem pa­teikt kār­tī­gu pal­dies.
Pal­dies jau, pro­tams, vi­ņiem tei­ca it vi­sur, kur Rū­ķi vie­so­jās, bet vie­nās mā­jās pal­dies ti­ka teikts arī daudz­bal­sī­gā ka­ķu mē­lē. Par to pa­rū­pē­jās Ani­tas Tro­pi­ņas mī­lu­ļi, kas drau­dzī­gi sa­gai­dī­ja un pa­va­dī­ja Rū­ķus Vie­sa­tu cen­trā. Ani­tas kun­dze il­gus ga­dus no­strā­dā­ju­si kol­ho­zā par šo­fe­ri, ta­gad, pā­ris ga­du līdz pen­si­jai, ve­se­lī­ba pie­kli­bo un jā­iz­tiek ti­kai ar in­va­li­di­tā­tes pen­si­ju. Iz­tikt va­rot, ne­kā­das vai­nas, vie­nī­gi vien­tu­ļi. Ļo­ti. Īpa­ši va­ka­ros, kas ru­de­nī un zie­mā ie­stiep­jas ga­ri jo ga­ri… Tad la­bi, ka tik daudz pū­kai­nu mī­lu­ļu ap­kārt. Jā, jā, vi­ņa jau zi­not, ka ka­ķu dēļ par vi­ņu vi­su ko ru­nā, bet…nu kā tu dzī­vī­bi­ņu no­ben­dē­si! Rū­ķi Ani­tas kun­dzi sa­prot la­bi, jo pa­šiem mā­jās pa pā­rī­tim ka­ķu, tā­pēc ap­so­lās pul­ci­ņa vie­nī­go ka­ķe­nī­ti aiz­vest pie ve­te­ri­nār­ār­sta, lai nu jau eso­šo as­tai­ņu pul­ciņš ša­jā, Žur­kai par go­du ie­sauk­ta­jā ga­dā vairs ne­kup­lo­jas.
Ani­tas kun­dze ne par ko ne­žē­lo­jās, ti­kai vai­rāk­kārt iz­tau­jā­ta par ko­mu­nā­la­jiem pa­kal­po­ju­miem, kas dzī­vi cie­ma­ta cen­trā ta­ču at­vieg­lo­jot, vi­ņa at­zi­na, ka tā bū­tu gan… ja bū­tu… Jo, par sil­tu­mu jau gā­dā­jot katrs pats, bet ūdens un ka­na­li­zā­ci­jas sis­tē­mas esot pa­ga­lam no­lie­to­ju­šās. Tā Ani­tas kun­dzes dzī­vok­lī jau vai­rā­kas die­nas ne­esot ūdens un līdz Jaun­ajam ga­dam arī ne­bū­šot (Vēl pie­cas die­nas!). Tad nu jā­stai­gā pa cie­mu un jā­mek­lē, kur ūde­ni pa­smel­ties… Un ar ar­trī­ta sa­vil­kta­jiem pirk­stiem un sā­po­šu mu­gu­ru tas ne­maz nav vieg­li!..

Jaun­tu­ku­mā – Zie­mas­svēt­kos

Jaun­tu­ku­mā šo­gad ne ti­kai eg­lī­tes sa­po­su­šās svēt­ku ro­tā, bet arī dažs labs bērzs zai­go lam­pi­ņu gais­mā. Pro­tams, arī šeit rū­ķī­šiem dar­ba pil­nas ro­kas un kaut vi­ņu dā­va­nu maiss nav ne­maz tik pār­pilns – pār­steigts ir katrs, kas dur­vis at­vē­ris svēt­ku vēst­ne­šiem. Šur tur gan rū­ķiem nā­cās sa­bī­ties, jo gan ar po­li­ci­ju drau­dē­ja, gan maz­liet ap­mal­dī­ties iz­de­vās, to­mēr ga­lu ga­lā rū­ķi sa­ņē­ma gan pa­tei­cī­gus smai­dus, gan kā­du svēt­ku naš­ķi – lai pie­tik­tu spē­ka arī nā­kam­gad.

Pal­dies Rū­ķu pa­lī­giem

Re­dak­ci­jas Rū­ķi jo­pro­jām ir ļo­ti pa­tei­cī­gi mū­su at­bal­stī­tā­jiem: pal­dies Ai­nai Te­ber­nie­ces kun­dzei, vei­ka­lam «Flamingo» (J. Friš­fel­dam), Skaid­rī­tes kun­dzei, San­drai Ar­sta­no­vai, El­zai Au­sek­lei, Il­gai Lag­zdi­ņai, Bi­ru­tai Jur­še­vi­cai, Me­lā­ni­jai Grīs­li­ņai, Vi­jai Gai­lī­tei, ma­za­jam Dzin­ta­ri­ņam, Ai­nai Os­trov­skai, Ai­nai Krū­mai, Sol­vi­tai Krū­zei, Ma­ri­jas kun­dzei, Edī­tei Bo­gu­žai, Jū­li­jai, Ri­atai Šmi­geļ­skai, Ja­nī­nai un Jā­ze­pam Sta­li­dzā­nam, Dzin­trai Dār­zi­ņai, Vai­rai Pū­cei, Mir­dzai Ozo­lai, Dzid­rai Val­dma­nei, Dzid­rai Am­bol­tei, Olim­pi­jai Seb­rei, Kau­la­ka­nu ģi­me­nei, Lai­mai Vis­man­tai, Gin­tai Znat­na­jai, Lū­ci­jai Ru­čev­skai, Il­gai Edel­nie­cei, Li­li­tai Ma­ca­rov­skai, Evi­tai Švar­cai, Ai­jai Friš­fel­dei, Ma­ri­tai Del­ve­rei un Bi­ru­tai no Rū­ti­ņām, ­SIA «Dekšņi», Lat­vi­jas Sar­ka­nā Krus­ta Tu­ku­ma no­da­ļai, Ri­man­tam Rau­do­nim, Ai­va­ram An­dre­je­vam, An­nai Oļ­šev­skai, La­ri­sai Edem­skai, Dzid­rai Al­breh­tai, Ru­dī­tei Me­ri­ran­dei, Ru­tai Švam­pei, In­drai Ras­so­nei, Sil­vi­ja skun­dzei, Lin­dai Za­ri­ņai, Ne­lli­jas kun­dzei, Vi­tai Maš­nov­skai, Rit­mai Eih­ma­nei, Bri­gi­tai Sa­li­ņai, In­tai Koš­ki­nai, Ve­ro­ni­kai Za­rā­nei, Gun­tai Jo­mer­tei, So­fi­jai Bēr­zi­ņai, pal­dies Rū­ķu pa­lī­gam Iri­tai, kā arī vi­siem tiem la­ba­jiem cil­vē­kiem, kas sa­vu vār­du ne­no­sau­ca.