Gandrīz mēnesi vēroju vairākus gulbja pārus Tukuma tuvumā esošās ūdens tilpnēs. Nekad nebiju redzējis gulbjus ar dzelteniem knābjiem, kas bija nedaudz asākas formas par ierastajiem melnpaugura gulbja knābjiem.

Laikam, ir ļoti maz tādu pilsētnieku, kas viņus ir skatījuši tuvumā. Ziemeļu gulbji bija visai bailīgi un tāpēc par tiem nācās jūsmot no liela attāluma.
Labāk bija ar citā vietā esošo gulbju pāri ar pieciem maziem gulbēniem. Lai kā centos, bet gulbju tētis ar mammu nekādi man negribēja atrādīt savu lolojumu. Pēc daudzu nedēļu pūliņiem nejauši parādījos ūdens tilpnes līcītī, kur gulbju ģimene bija atvedusi nu jau paaugušos bērnus. Satikšanās bija tik negaidīta, ka mēs abi sastingām uz vietas. Gulbju tētis steidzīgi atpeldēja pie manis un drosmīgi nostājās savai ģimenei priekšā. Gulbju ģimene tomēr bija pieradusi gan pie manām lēnajām kustībām, gan pie mana foto aparāta. Gulbju ģimene nesteidzīgi sāka baroties ar ūdens augiem. Es varēju mierīgi fotografēt gulbju tēti, kas diezgan lepni izrādīja sevi un savus pēcnācējus.
Otra tikšanās ar šiem putniem notika vēl neparastākos apstākļos. Gulbju ģimene bija nolēmusi pa sauszemi pārvietoties uz blakus esošo ūdens tilpni. Jaunie putnēni vēl nevarēja lidot. Un abi vecāki nepameta savus bērnus redzot mani pat tik tuvu. Gulbju mamma no ilgas nelidošanas bija kļuvusi tik smaga, ka vienu brīdi pat paklupa. Tāpēc centos iegūt šos unikālos kadrus neapdraudot šo skaisto putnu ceļojumu, kas beidzās laimīgi.
Sapratu, ka putni labi jūtas un izskatās tikai ūdenī un debesīs.
To lasītāji var redzēt fotogrāfijā, kas tika veikta Tukuma Melnezera saules dimantu izrotātajā ūdenī. Abas fotogrāfijas atšķiras ar savu melno ūdens fonu. Es šo fenomenu nevaru izskaidrot, jo ūdens šajā avotu ezerā ir dzidrs.
Žēl, ka šis fenomenālais un ļoti dziļais ezers tiek neglābjami aizbērts ar smiltīm. "Labvēļi", nu jau kādus desmit gadus, pretēji loģikai, tā labiekārto mežezera slīpo krastu.