Šodien 8. maijā – Nacisma sagrāves un II Pasaules karā kritušo piemiņas dienā, Lestenes Brāļu kapos pulcējās ap 1000 ļaužu. Viņi ar militāru godu pieminēja karā kritušos latviešu karavīrus.

Patiesībā pasākums notika pirmsvēlēšanu gaisotnē. Nekad vēl Lestenē nebija redzēti tik augstas raudzes politiķi. Klāt bija arī tie, kas līdz šim nereti vien no leģionāra vārda baidījušies kā velns no krusta. Varbūt arī tāpēc Lestenē bija kā pie cilvēkiem. Pie ceļa – bufete, kur slāpes noskalot un pa stiprākam mēriņam iemest. Lai nu kā, bet pasākums bija iekārtots tā, lai dižie divreiz varētu pazīmēties. Vispirms viņi pēc kārtas tika iepazīstināti ar klātesošajiem, nesot puķes Mātes Latvijas pakājē. Tad runās, kas sāka skanēt pēc Lestenes ev. lut. draudzes mācītāja Jāņa Smilgaiņa un sauszemes spēku virskapelāna Daiņa Markovska svētrunām. Otrreiz gāja pie mikrofona un aģitēja…
Kas nu tur daudz viņos klausījās, galvenais, ka kara dārdi vairs neskan, ka saulīte augšās ne par siltu, ne vēsu, ka ievas visapkārt zied un ka uz kapu plāksnītēm, pie piemiņas sienas sagūluši ziedi. Tātad nav aizmirsti vīri, jaunie zēni, kas še pat savas dzīvības lielvaru cīņās un par svau zemi atdevuši…
Talsiniece Lūcija Cača iet pa taciņu starp kapu plāksnītēm. Acis uz leju. Te pa labi, te kreisi. Sava mīļotā – Viktora Dzelmes vārdu cenšas saskatīt. Mīļotais sienā iekalts. Lūcijas kundze nemaz negāja priekšā, kur notika mītiņošana. Rindu pēc rindas un vēlreiz – vadzi, vai acis mīļotajam nav pāri pārskrējušas. Tukumnieks Leonhards Stanga uz Lesteni atbraucis tāpēc, ka te, līdzās baznīcai, bērnībā govis ganījis. Karā karojis. Leongards, nevienu savējo nesastapis, pasākuma viducī kopā ar mums atbrauca mājās…