Reiz sen senos laikos kādā ciemā dzīvoja kalējs visdaris. Kā ļaudīm pienāca grūti laiki, viņi vērsās pie kalēja, un tas allaž ko izdomāja. Tā piemēram, aptrūkās kaimiņam maizes, tas aizgāja kalējam palūgt, bet kalējs, daudz negudrodams, – blīkš, blākš izkala kaimiņam dzelzs maizi.

– Ēzdams nenoēdīsi, – vēl noteica. Bet kaimiņš maizi gan paņēma, taču nekustēja no vietas.
– Melna kā rupjmaize, – viņš skaļi prātoja, – Bet gluda kā baltmaize. Kas tad tā par maizi?!
– Ā, rupjāku malumu vajadzēja? – kalējs nebija apturams; ņēma un sadarināja sīkus caurumiņus no vienas vietas.
– Ūja, tas jau vairāk sieru atgādina… – nerimās brīnīties kaimiņš, – Un ja vēl plānāku pakaltu, man labu labais bruņu krekls sanāktu…
– Tad ko īsti tev vajag, – noprasīja kalējs, – Maizi vai kreklu?
– Maizi, maizi, tikai – kā to ēdīšu? Mani zobi par vārgiem…
Tik vien tās bēdas. Kalējs sameta ēzē vecās naglas un izkala kaimiņam tādus zobus, kādus tas vēlējās – priekšzobus kā trusim, malējos – ar āķīšiem un vienu ar rozīti – skaistumam. Viss tika izdarīts, un nudien – nepagāja ne nedēļa, ka kaimiņš ar saviem dzelžu zobiem bija notiesājis dzelžu maizīti. Baumas par šādiem brīnumiem izplatījās pa visu ciemu un arī citi ļaudis sagribēja sev dzelžu labumus. Kam kāju vajadzēja garāku, kam tikai nagus; kam labu ķirbju ražu, bet kam – dzelzs sievu, kas pati malku skalda. Kalējs strādāja vaiga sviedros un visiem pa prātam: ko vajadzēja – iztaisīja.
Taču kādu dienu pie visdara atnāca maza meitenīte un pasūdzējās:
– Man no dzelžu maizes un dzelžu piena vēders sāp!
– Tad vajag dzelžu vēderu, – atsmēja tik kalējs un – blīkš, blākš – izkala apaļu puncīti; i durtiņas ierīkoja un uz nabas lāpstiņu piekāra ērtākai vēdera tīrīšanai. Drīz vien meitenītes piemēram sekoja viss ciems un visi staigāja dzelžu vēderiem. Protams, pienāca kārta ne tik vien rokām, kājām, bet arī galvām. Ai, ai, visi bija priecīgi, taču ne uz ilgu laiku – dzelžu miesai bija savas labās, taču arī sliktās puses. Kopīgās lustēs par daudz dzirksteļu uzšķīlās, bet, ja žoklis ieklemmējās nevis uz runāšanu, bet ēšanu, tad labāk bij` teciņiem laisties pie kalēja, kamēr puse iedzīves nav notiesāta. Jā, un kur vēl rūsēšana… Vienā slapjā vasarā galvā varēja izrūsēt dūres lieluma caurums. Un bučām bija skaņa, bet pietrūka maiguma… Un pietrūka darīšanas prieka, jo viss jau bija gatavs…
Kādā mirklī ļaudis saprata, ka nejūtas vairs laimīgi. Viņi lūdza kalējam izkalt laimi un, lai gan viņš visādi centās – darināja smaidu fiksatorus, degunus ar trim taurītēm katrā nāsī, rokas, kas lokās uz visām pusēm – visi šie brīnumi īstu prieku neradīja. Cilvēki atkal gribēja kļūt cilvēki, taču te kalējs – visdaris, izrādījās bezspēcīgs. Viņš taču bija meistars tikai dzelžu lietās, nevis Dievs…