"Tikko klausījos ziņās, ka 1999. gadā bezdarbnieku skaits Latvijā bija daudz lielāks nekā šobrīd, tolaik tas sniedzās krietni pāri 100 000, bet, jājautā – kādēļ tieši tagad visi ir tik satraukti un runā par krīzi? Atslēgas vārds ir… kredīti," secina Vita Jurševska. Viņa jau piekto gadu, sadarbojoties ar Nodarbinātības Valsts aģentūru (NVA), vada seminārus jeb, kā pati saka, psiholoģiskos treniņus cilvēkiem, kuri palikuši bez darba. Un šo gadu laikā ir bijusi lieliska iespēja novērot, kā mainījies "vidējais bezdarbnieks" un kādas problēmas, emocijas nodarbina viņa prātu. Par to arī mūsu saruna.

Dusmojas uz valdību

– Kad sāku strādāt NVA, mans uzdevums bija strādāt ar tā sauktajiem ilgstošajiem bezdarbniekiem jeb cilvēkiem, kas ir bez darba jau vairāk nekā gadu. Visbiežāk tā bija motivāciju, kuras trūkums šiem cilvēkiem liedza atsākt darbu. Bet tagad viss ir citādi – nevienu vairs nav jāmotivē! – atzīst V. Jurševksa. Psiholoģe uzsver, ka pašlaik jāsaskaras ar tiešām spēcīgām cilvēciskām emocijām – dusmām, agresiju, aizvainotību:

– Un, ja cilvēkam ir spēcīgas emocijas, tās bloķē viņa prāta spējas. Saka pat – emocijas iet pa priekšu intelektam. Tādēļ mūsu grupu nodarbībās, pirms sākt runāt par tēmu, vispirms atreaģējam jeb izlādējām emocijas.

Tā var būt pusstunda, stunda, kurā katram no grupas dalībniekam ir iespēja izteikt savu sāpi, izrunāt savas dusmas, bailes un tikai tad ir vērts sākt līdzdarboties arī intelektuāli. V. Jurševska stāsta, ka pēdējā laikā šī kolektīvā izlādēšanās var ieilgt pat 3 līdz 4 stundu garumā – tik spēcīgas ir emocijas!

– Šo tendenci varēja novērot jau pagājušā gada nogalē, tomēr pēc jaunā gada emocijas, īpaši jau dusmas un agresija, cilvēkos ir īpaši izteiktas. Dusmas galvenokārt ir par esošo situāciju un, ja agrāk cilvēki, kas palikuši bez darba, vairāk dusmojās uz saviem darba devējiem, priekšniekiem, kas "ne tā maksāja", "ne tā saprata", tad tagad viņi pat izprot uzņēmējus, kuri vienkārši nav spējīgi samaksāt algas un ir spiesti atlaist cilvēkus. Pamatā visi vaino un dusmojas uz valdību, – atklāj psiholoģe.

Laiks pieprasa mobilitāti

Kad dusmas ir izsacītas un esi ar kādu tajās padalījies, nāk aizvainojums.

– Īpaši aizvainoti jūtas tie cilvēki, kas savā darba vietā ir pabijuši teju 30 gadus – visus savus darba gadus. Un pēkšņi… viņus atlaiž. Cilvēki psiholoģiski šo situāciju nepieņem, jo – kā bija padomju gados? Labi skaitījās mācīties vienā skolā, studēt augstskolā, tad līdz pat pensijai strādāt vienā darba vietā un beigās vēl saņemt par to ordeni. Bet pēkšņi izrādās, ka cilvēks šajā – savā vienīgajā darba vietā – ir lieks! Kāpēc? Vai tad viņš nebija labs cilvēks!? – stāsta V. Jurševska un uzsver, ka jau pēdējos desmit gadus darba tirgū vairāk ir pieprasīti cilvēki, kas spēj ātri reaģēt, pārorientēties, kas ir mobili gan psiholoģiskā, gan ģeogrāfiskā nozīmē.

Mājās – drošībā

Ļoti spēcīga cilvēkos šobrīd esot arī baiļu un izmisuma sajūta.

– Zaudējot darbu, vairums cilvēku sajūtas nedroši, pilnībā zaudējuši stabilitāti. Un – jo spēcīgākas ir emocijas, jo cilvēks mazāk spējīgs cīnīties ar apstākļiem, pārvarēt radušos situāciju. Šādā brīdī viņš meklē savu "komforta zonu" – vietu, kurā jūtas ērti, ir pasargāts. Visbiežāk cilvēkam tās ir mājas, – tā V. Jurševska. Uz mājām pēc darba uzteikumu lielākā daļa cilvēki dodas burtiski skriešus, kur viņi tiecas pēc kaut kā nemainīgā – rīta kafija, seriāla, pusdienu gatavošanas. Pēc tam atkal – seriāls, vakariņas, gulēt iešana. Šis rituāls dod cilvēkam drošības sajūtu, un psiholoģe uzskata, ka tā ir absolūti normāla reakciju, kas pat palīdz atgūt stabilitātes sajūtu, ja vienīgi šajā stāvoklī nepaliekam pārāk ilgi.

– Viens mēnesis šādā ritmā – tas ir normāli, bet vēlāk jau var rasties problēmas. Cilvēks vairs nevēlas un pat nevar izrauties no šīs savas "komforta zonas". 90% gadījumu cilvēki, kas palikuši bez darba, atzīst, ka viņiem ir pat bail no pārdevējām veikalā, svešiem cilvēkiem uz ielas, viņi daudz labprātāk, ja iespējams, laukā sūta citus cilvēkus, paši paliekot mājās – drošībā. Aiziet maizi nopirkt viņiem ir kā liels, nozīmīgs process. Un šajā apstāklī tad arī slēpjas tā bīstamība – jo ilgāk paliekam mājās, jo mazāk vēlamies to pamest – doties meklēt darbu, – situāciju apraksta psiholoģe. Raksturīga arī esot pārliecība, ka "bezdarbnieks" ir kaut kas ārkārtīgi slikts, ka atrašanās šādā statusā cilvēku pašu padara sliktu, nevienam nevajadzīgu, muļķāku nekā citi

– Bieži vien cilvēki to, ka palikuši bez darba, slēpj gan no draugiem, gan tuviniekiem, jo viņiem nepamatoti šķiet, ka tas ir kas ārkārtējs un slikts, – saka V. Jurševska, – Tieši tādēļ ir nepieciešami šie psiholoģiskie treniņi jeb pat tās varētu nodēvēt par atbalsts grupām, kurā cilvēki satiekas un visu izrunā.

Visu šo gadu laikā, kopš strādāju ar bezdarbniekiem, jautājot cilvēkiem pēc grupu darba, ko tas ir devis, visbiežāk dziru atbildi: "Man palika vieglāk, jo redzu, ka ir daudzi tādi paši cilvēki, tādā paša situācijā, kā es!"

Atbilde jāmeklē sevī

Tikai pēc tam, kad cilvēks ir izlādējis savas emocijas, pieņēmis esošo situāciju, var sākties praktiskās nodarbības. Pašlaik katra NVA nodaļa izvērtē, kas viņu klientiem būtu visnepieciešamākais: ir semināri, kas māca cilvēkiem komunicēt, pārvarēt stresu, konfliktsituācijas, celt savu pašapziņu u.tml. Notiek praktiska darbošanās un vingrināšanās. Semināri var būt gan vienas dienas, gan nedēļas garumā, un tajos piedalās visi, kas izrādījuši tādu vēlēšanos.

– Pirms laika vēl nācās saskarties ar situāciju, kad cilvēki bija neizpratnē, kādēļ viņiem vispār jāapmeklē kāda no NVA piedāvātajām nodarbībām: "Esmu strādājis, maksājis nodokļus un tagad gribu deviņus mēnešus atpūsties, saņemt pabalstu. Mani aizvaino šī situācija, jo esmu spiests atzīmēties, pārskatīt vakances, kaut nemaz vēl nevēlos atsākt strādāt!" Uz ko savukārt NVA speciālists atbildēja: "Mūsu aģentūras uzdevums nav reģistrēt bezdarbniekus, bet gan palīdzēt atrast darbu!" Taču tagad vairs šādas diskusijas nerodas un visi cenšas izmantot iespēju vismaz kaut ko darīt lietas labā, tādēļ arī uz psihologa vadītājiem semināriem, individuālajām konsultācijām cilvēki piesakās un pat veidojas rindas, – stāsta V. Jurševska, bet vienlaikus arī piekrīt, ka šie semināri jau patiesībā ir tikai kā tāds plāksteris un daudziem cilvēkiem būtu nepieciešama daudz nopietnāka psiholoģiskā palīdzība.

– Nevajadzētu arī domāt, ka šie semināri dos konkrētu atbildi vai definīciju, kā dzīvot tālāk. To saku, jo tieši pagājušā nedēļā man kāds cilvēks pajautāja: "Nu, pasakiet – kur lai es atrodu darbu?" Bet psihologs taču nezina atbildi! Mēs semināros palīdzam cilvēkam pašam apzināties savas spējas un meklēt iekšējos resursus, lai kaut ko savā dzīvē varētu mainītu! – tā psiholoģe, uzsverot, ka procentuāli vairāk viņas rīkotos seminārus apmeklē sievietes:

– Ja Rīgā šī attiecība ir 40% vīriešu, 60% – sieviešu, tad lauku rajonos (strādāju Tukuma, Talsu, Kuldīgas NVA filiālēs) vīrieši sastāda tikai 10% no visiem semināra apmeklētājiem. Bet iespējams tas skaidrojas ar Latvijā vēl arvien izplatīto stereotipu, ka vīriešiem nav pieņemami runāt par savu emocionālo pasauli. Viņi biežāk meklē mierinājumu nevis semināros, bet gan alkoholā…

Kad bailes saka: "Vau, vau!"

– Daudz biežāki ir arī gadījumi, kad cilvēki lieto dažādus medikamentus – miega zāles, antidepresantus, jo viņu iekšējā trauksme, stress ir tik liels, ka nav iespējams pat gulēt. Esmu redzējusi cilvēkus, kas bez miega pavadījuši pat nedēļu – staigā tādai apātiski apkārt. Un, lai pārvarētu stresu, dzer tabletes, arī lieto alkoholu, dara visu, kas kaut uz mirkli ļautu atslēgties, – neviennozīmīgo situāciju raksturo psiholoģe.

Ko darīt? Kā atkal tikt uz kājām? Ir tāda amerikāņu psihologu izdota grāmata «Deviņi soļi līdz veiksmīgai dzīvei», un viens no pirmajiem ieteikumiem ir doties ārā no mājas un kliedēt sakrājušās emocijas. Kādam ir jāizstāsta par to, kā jūtamies, ka esam apvainojušies, dusmīgi, un jārunā tik ilgi, līdz šī emocijas mūs vairs neietekmē – līdz vairs nevēlamies raudāt vai citādāk aktīvi reaģēt. Tad jāmēģina pieņemt situācija, ka esat bez darba, un jāapzinās, ka tās nav dzīves beigas un ka tas nav kaut kas "bezpajumtniekam" līdzīgs, kā to dažkārt cilvēkiem labpatīkas iedomāties. No tā vien, ka paliksiet bez darba, draugi nenovērsīsies, kaut arī pašam tā šķitīs, – stāsta V. Jurševska un piebilst, ka īpaši aktīvi jāmēģina cīnīties ar stresu. Viņa piekrīt, ka cilvēks var būt stresā pat ne tikai vien savu iedomu dēļ, bet tiešām ir objektīvi nonācis sarežģītā situācija:

– Ir jāpieņem fakts, ka apkārtējos apstākļus mēs taču patiesībā neesam spējīgi mainīt. Rūpnīcu pašrocīgi neuzcelsim, banku neatvērsim un valdību negāzīsim. Mainīt mēs varam tikai un vienīgi savu attieksmi! – ar pārliecību saka psiholoģe. Viņa uzskata, ka laimīgs cilvēks var būt jebkurā situācijā, ja vien iemācās dzīvot šim konkrētajam mirklim, neanalizējot ne pagātni, ne nākotni:

– Protams, visdrīzāk prieku nejutīsim brīdī, kad tiesu izpildītājs metīs no dzīvokļa ārā mēbeles, tomēr citādāk – ir jāmēģina domāt par ko labu – esmu paēdis, siltumā, ārā spīd saule…

Īpaši emocijas saasinās naktīs – tā nu tas ir iekārtots, ka tumšajās diennakts stundās, sākot analizēt kādu situāciju, domas veļas viena pēc otras, līdz saveļas milzīgā bumbā, un mūs pārņem stress. Arī šajā gadījumā V. Jurševskai ir kāds praktisks padoms:

– Naktīs visas šīs nomācošās domas uzbrūk kā tāds nikni rejošs suns un pārņem bailes, bet kaut kā, kaut vizualizējot, mums ir jācenšas šos suni iedzīt atpakaļ būdā. Palīdz, ja koncentrējamies uz pašreizējo situāciju – savu ķermeni, silto segu, mīksto segu – jeb ko, kas novērš domas no situācijas, kuru nakts vidū taču nekādi nespējam mainīt!

Nesagrautās cerības ir valdības rokās

– Ir tāds teiciens – vai tu esi laimīgs tagad, vai nekad! Bet, protams, šo atziņu realizēt savā ikdienas dzīvē ir liela māka. Bet tas ir tā vērts, jo vai tad ciešanas kādam kādreiz ir devušas ko labu? – uzsver V. Jurševsks. – Tā ir mūsu izvēle, vai koncentrējam uzmanību uz vakara ziņām, vai dodamies pastaigā vērot saulrietu!

Principā jau paša cilvēka spēkos ir atrast viedu, kā cīnīties ar bezdarba izraisītājām sekām un emocijām. Galvenais ir neko nepaturēt sevi – arī dusmas, tikai jāatceras, ka no dusmām un agresijas jātiek vaļā sociāli pieņemamā veidā: – Nedarot pāri sev, piemēram, "apēdot dusmas", vai citiem, piemēram, sitot savus bērnus!

Un var arī izmantot iespēju piedalīties psiholoģiskajos treniņos. Kādreiz tika veidotas atsevišķas, piemēram, jauno māmiņu, pirmspensijas vecuma cilvēku, jauniešu grupas. Cilvēki pat tika dalīti grupās, vadoties no viņu izglītības līmeņa, tomēr šī prakse īsti sevi neattaisnoja. Esmu vairākkārt praksē pārliecinājusies, ka daudz vairāk cilvēki gūst, ja šīs grupas ir jauktas. Jaunieši redz un dzird, ka bijuši vēl sliktāki laiki; lai gan tas nav bieži, bet vecāki cilvēki gūst papildu enerģiju no jauniešu optimistiskā dzīves redzējuma, – tā V. Jurševska. Psiholoģe piekrīt, ka jauniešiem ir mazāk problēmu ar jau minēto mobilitāti – viņi vieglāk pieņem domu, ka būs jāpārceļas, jāmeklē cits darbs.

– Bet esmu redzējusi dzīvi lauku ciematiņā, kur nav darba, nav saimniecību, pat satiksmes šajā miestā nav, un cilvēki prasa dažādus sociālos pabalstus… Bet, kad viņiem pajautā, kādēļ nepārceļaties? Atbilde viena: "Bet kā? Te taču ir manas tēva mājas!"… Jā tā, iespējams, ir kāda tipiski latviska iezīme, jo, piemēram, amerikāņiem mājas ir tur, kur darbs! Mums – nez kādēļ – otrādāk. Tomēr kopumā cilvēkos vēl esot cerība.

– Citi saka, ka noteikti jau ekonomiskā situācija mainīsies līdz ar pavasara lapu plaukšanu, citi cer, ka krīzes beigsies ap Jāņiem! Un visi gaida, ko darīs valdība…

Lai gan patiesībā – laimes sajūtas radīšana nenotiek ārpus cilvēka paša.