Pagājušajā nedēļā deju grupa «Demo» Lienes Bēniņas vadībā viesojas Tukuma sadraudzības pilsētā Krasnogorskā, kur piedalījās pilsētas svētku ietvaros organizētajā starptautiskajā konkursā «Jaunā pasaule». Tajā uzstājās arī Kazahstānas, Ukrainas, Baltkrievijas, Krievijas, Bulgārijas un Polijas delegāciju dalībnieki. «Demo» konkursā ieguva visaugstāko novērtējumu – «Grand Prix».

Vietējo līmenis – augsts

Otrdienas pievakarē, nākamajā dienā pēc atgriešanās mājās, deviņas no 11 dalībniecēm – Zane Štāla, Dace Bučiņa, Mairita Rosicka, Santa Ķēniņa, Viktorija Bļodniece, Laura Pavlovska, Diāna Krūmiņa, Liene Venterzute un Madara Fogele (Krasnogorskā bija arī Madara un Lelde Aulaciemas) – un pedagoģe Liene Bēniņa viesojās redakcijā un stāstīja par piedzīvoto Krievijā. Un, protams, neslēpa sajūsmu par panākumiem un redzēto.

– Festivāls norisinājās jau septīto gadu, dalībnieki tajā startēja četrās kategorijās – humora klubi, vokālisti, labākā horeogrāfija un oriģinālžanrs. Mēs rādījām labāko horeogrāfiju. Tiesa, jau no paša sākuma pamatīgi uztraucāmies, vai mūsu uzstāšanos sapratīs, jo pašiem krasnogorskiešiem (grupa «Kustība» kļuva par mūsu favorītu) priekšnesumi bija ļoti augstā līmenī, turklāt viņu dejas pamatā ir klasiskais balets un akrobātika. Jāteic, reizēm mute palika vaļā no tā, ko redzējām.

Lielāko šoku mums radīja ziņa, ka pirms konkursa būs atlase – uzstāšanās žūrijai (kā vēlāk izrādījās, no 40 dalībniekiem atlasīja kādus 20). Mēs rādījām trīs žanra dejas, tostarp «Klavieru taustiņus» – šova deju – moderno baletu apvienojumā ar teatralizētu uzvedumu. Tieši par šo deju, kas vēlāk izrādījās mūsu lielākais panākums, visvairāk šaubījāmies. Nezinājām, vai to vispār iekļaut repertuārā, jo domājām – mūs nesapratīs. Tā nav ierasta skatuves deja – tajā ir klusuma skaņas, sižets, pārdzīvojums… Kad atlasē meitenes dejoja, mani pārsteidza apkārtējo attieksme – klusums, miers un pēkšņi, dejai noslēdzoties, skaļš sauciens "bravo!" no kāda žūrijas pārstāvja. Un mēs vēl domājām, ka žūrija snobiska… Esam piedalījušās daudzos konkursos un zinām, ka latviešiem nav raksturīgi pēc koncerta pienākt un teikt – "Tu biji super!". Bet šeit bija citādi – citi dalībnieki nāca klāt un cits caur citu teica, cik mēs vienreizēji, cik labi uzstājušies; fotografēja mūsu un kopā ar mums… Neko tādu nekad nebijām piedzīvojušas.

Līdzīgi apkārtējie reaģēja, kad uzvarējām konkursā. Gados vecāki cilvēki nāca klāt, teica paldies, teica komplimentus. Mēs tiešām jutāmies kā zvaigznes, lai gan sākumā pat necerējām uz panākumiem; par lielo kausu vispār pat nedomājām. Palīdzēja tas, ka Krasnogorskas kultūras nams uz mata atgādināja VEF kultūras pili, tāpēc bija sajūta, ka esam mājās. Bet uztraukums bija, protams, – jo blakus bija spēcīgi konkurenti, turklāt vienā grupā saliktas gan šova dejas, gan breiks, gan hip-hops. Tomēr mēs centāmies ļoti. Un brīdī, kad konkursa vadītājs pateica, ka «Grand Prix» piešķirts mums un nosauca: "Tukums, «Demo», Latvija!", pirmajā brīdī pat neattapām, kas notiek. Jo – parasti lielais kauss paliek mājās – piecus gadus tas no Maskavas apgabala nebija izceļojis. Kad tas bija mūsu, nezinājām, ko darīt – smieties, raudāt?!… Un tad visi mūs apsveica, bučoja, fotografēja!.. Patiesībā no tā visa pat neesam atguvušās, šķiet, ka daļa no mums vēl palikusi tur. Tur guvām milzīgu stimulu strādāt vēl vairāk!

Uzlabo valodas prasmi

Brauciens uz Krasnogorsku bijusi arī laba valodas zināšanu pārbaude. Dažas krievu valodu zinājušas labi, bet citām vien daži vārdi un teikumi bijuši bagāžā, taču pēc brauciena to izdevies atkal atsvaidzināt. Tā bijusi lieliska iespēja pārbaudīt, kā noder tas, kas iemācīts skolā. Krievi savukārt bijuši pārsteigti par meitēnu valodas zināšanām un brīnījušies par faktu, ka Latvijas skolās krievu valodu māca no 6. klases. Pašiem krieviem bijusi pārliecība, ka mēs krieviski nerunājam un speciāli to nemācāmies. Tā arī teica: "Viņas jau krieviski nesaprot, tāpēc var runāt visu ko." Tad gan iebildām. M. Fogele stāstīja, ka viņas opītis ieteicis par vēsturi un politiku labāk nediskutēt. Tomēr gadījies parunāt arī par mūsu Brīvības pieminekli, par kuru krievu ziņās esot stāstīts, ka tas uzcelts par godu fašistiem.

– Tad gan iekarsām un strīdējāmies pretī. Tomēr visbeidzot pateicām, ka esam braukuši draudzēties, nevis strīdēties, jo sapratām, ka viņu rīcībā esošā informācija ir aplama, kļūdaina, taču vienā tikšanās reizē to mainīt nevar.

To, ka vietējo attieksme pret latviešiem varētu būt noraidoša, nav jutušas. Tikai vienreiz veikalā pietrūcis dažu rubļu pirkumam, tāpēc pie kases no tā atteikušās, bet pārdevēja dusmīgi teikusi, ka mēs šajās piecās dienās jau esam apnikušas. Bet kāds vīrietis no malas mums šo naudu iedeva.

– Citreiz, dzirdot mūsu valodu, cilvēki prasīja, vai esam no Latvijas, sauca viņiem zināmos latviešu vārdus. Mēs jutām labvēlīgu, draudzīgu attieksmi, un tas daudzējādā ziņā mainīja mūsu domas par krievu cilvēkiem.

Priekšstati mainās

Lai arī iepriekš dzirdēts, ka dzīvošanas apstākļi nebūs labi, arī ēdiens ne, jo tā taču Krievija, aizbraucot meitenes pārliecinājušās, nekas no iepriekš sacītā neatbilst patiesībai:

– Mēs bijām pārsteigtas, ka viss bija tik lieliski. Dzīvojām lielā sporta centrā, kas izveidots uz kādreizējās pionieru nometnes bāzes. Pēc garā ceļa ar autobusu priecājāmies par ērtajām gultām, garšīgo ēdienu, siltajām telpām. Tas iepriecināja īpaši, jo tik vēsam laikam un nemitīgam lietum nebijām gatavi. Brīvo laiku pavadījām kopīgos pasākumos ar delegācijām, gulēt gājām diezgan vēlu vai, pareizāk – agri… Visdraudzīgākās attiecības izveidojās ar Kazahstānas pārstāvjiem, taču iepazināmies un draudzējāmies ar visiem, varbūt ar poļiem mazāk.

Īpaša bija ekskursija Maskavā, kuras laikā redzējām Kristus glābēja katedrāli, Sarkano laukumu, apskatījām pilsētas apkārtni. Pārliecinājāmies, ka šajā pilsētā viss notiek ar vērienu, turklāt daudzas lietas nav milzīgas, bet gigantiskas – veikali, daudzdzīvokļu mājas. Šķiet, tām, ir 100 stāvu un visi Tukuma iedzīvotāji vienā tādā mājā varētu saiet. Braucām ar metro.

Mēs sakām lielu paldies Inesei Cīrulei, kas brauciena laikā centās izdarīt neiespējamo. Viņa prata īstajā brīdī nomierināt, īstajā – uzmundrināt. Viņas vārdi bija: "Es izdarīšu, atradīšu, noorganizēšu..," mums tikai atlika būt noteiktā vietā un laikā. Mēs sakām paldies arī Tukuma domei, jo bez pašvaldības atbalsta brauciena nebūtu bijis.

Grūtā izvēle

Skolotāja Liene Bēniņa pastāstīja, ka visgrūtākais un smagākais bijis izvēlēties, kuras 11 no 19 meitenēm brauks. Lielu kašķu un strīdu neesot bijis, bet emocijas gan. Tā nu nolēmušas, ka brauks deviņas dalībnieces, kas dejo ilgi, bet pārējās izvēlējušies pēc labākā apmeklējuma.

No 1. oktobra deju grupa atsāks mēģinājumus, patlaban norisinās jauno dalībnieku uzņemšana:

– Gribētu, lai sadraudzības pilsētā pieredzētais būtu kārtīgs stimuls darbam. Tāpēc arī centīsimies izmantot to, ko ieguvām. Piemēram, pašapziņu. Ievērojām, ka krasnogorskieši uzstājās ar milzīgu pašapziņu; pat ja kaut ko nemācēja, vienalga nenokāra degunu, tieši otrādi – pasniedza sevi kā uzvarētājus. Un uzstājās ar smaidu. Redzējām arī, ka viņi ļoti daudz un smagi trenējas, attiecas pret savu darbošanos ļoti nopietni.