Gunta Aumale (Tukuma Raiņa ģimnāzijas direktore):

– Jūsuprāt, kāpēc mums – savas valsts pilsoņiem – noteikti ir jāiet balsot?

– Iepriekšējā dzīves pieredze neļauj justies stabili un pārliecināti par to, kas nākotnē ar Latviju var notikt. Dažkārt mēs, nebūdami pietiekami enerģiski un aktīvi, savu Latviju varam aizlaist citu rokās. Es redzu, ka pret savu tautasdziesmu var tik savējais… Mūsu šķelšanās, dalīšanās un utu meklēšana jebkurā citā, tikai ne savā kažokā var radīt patiesi lielu daudzumu ļaužu, kuri uz vēlēšanām neaizies. Ja pārzina vēlēšanu sistēmu – un es domāju, ka ikvienam to vajadzētu pārzināt, – tad ir skaidrs, kā neizlietotās balsis procentuāli aizies…

Urbanovičs, Ušakovs, Krievijas amatpersonu vizītes un izteikumi, mūsu pašu buldozeru un mākoņtēvu peļņas kāre (vienalga, vai Latvija ir Latvija vai kāda Krievijas guberņa) – tas mani šimbrīžam drusku biedē. Televīzijā dzirdu ļoti jaukās frāzes par pensijām, par izglītību, par darba iespējām, par pārticību, un man ir bail, ka uz šī tukšo frāžu āķīša daudzi var uzķerties.

– Vai jums jau ir skaidrs, kurš politiskais spēks saņems jūsu balsi?

– Es palaikam paklausos, ko Valsts prezidents nominēs par premjeru. Ja pareizi atceros, tas būs cilvēks, kurš turpinās sadarbību ar Eiropas Komisiju un Starptautisko Valūtas fondu, kurš turpinās Latvijas iekš- un ārpolitiku un kurš varēs ar saviem domubiedriem nodrošināt Saeimas vairākumu. Tad nu iznāk, ka Urbanovičs atkrīt; arī Lembergs un buldozers Šlesers… Kā viņš, nabadziņš, raudāja! Kā bija bērna žēl!

– Bet, manuprāt, tas bija tāds teātris! Tik sirsnīgi spēlēts!

– Protams! Novēršoties no tēmas… Šlesers ir spējīgs, gudrs caursitējs, jā, bet kāds tam visam sakars ar tēvu, no kura dēls ir šķirts piecu gadu vecumā? Manuprāt, tas ir nevietā izcelts kompromats. Bet viņa aktiermeistarība aug augumā!

Tomēr atgriežamies pie premjera nominēšanas,- tad nu es saprotu, ka paliek Zīles kompānija, Valdis Dombrovskis, un viss.

– Mazās partijas arī izvirza savus premjerus.

– Bet tās, protams, nenodrošinās Saeimā vairākumu. Par Zīli… Es cienu nacionālās kustības un viņu patriotismu; es saprotu, ka tam ir pamats un tādām partijām ir jābūt. Tomēr atsevišķas lietas viņu programmā nav pieņemamas. Piemēram, par valodu mācīšanu skolās, pilnīgu atsacīšanos no krievu valodas.

Tātad kas atliek? Es jūtos pateicīga par šīs skolas (Runāts tiek par Tukuma 2. pamatskolu, kuras būvniecībai valsts, tostarp arī "Jaunā laika" deputāti piešķīra miljonu latu. – Aut.) esamību, un «Vienotības» sarakstā vairs nav tādu kā Repše, tādēļ es tomēr sliecos balsot par «Vienotību». Lai gan… ja Dombrovskis atļausies kaut ko izdarīt ar pensijām… tad, lai Dievs viņu sargā! Piemaksu noņemšanai esmu gatava, bet es uztraucos par otrā pensiju līmeņa lietām, par tiem, kuriem tas vēl priekšā un kuru nākotne ir apdraudēta, valsts budžetu lāpot ar šo cilvēku personīgajiem līdzekļiem.

«Vienotībai» ļoti vajadzētu izsvērt: ja iet uz blefu, tad uz tādu blefu, kas sakaitina, bet kas nenes līdzi sāpes. Pedagogiem ir atklāti pateikts, ka janvārī jārēķinās ar stipri plānāku riecienu, bet mēs tāpēc Slocenē ar akmeni kaklā nemetīsimies. Mēs varam nepiekrist šim viedoklim, bet tas vismaz ir zināms. Taču Dombrovska samelošanās par pensijām pirms pašvaldību vēlēšanām un labu skolotāju aiziešana no skolas brīdī, kad aiz durvīm rinda ar jaunajiem nestāvēja (savādā kārtā)… To esmu piedevusi. Es arī saprotu, ka viņš to darījis apzināti (tobrīd naudu vajadzēja "izrakt", un viņš godprātīgi pēc tam to arī atdeva), bet sāpēja par daudz. Tas bija ciniski un sāpīgi. Tādus līdzekļus politikā tomēr nevajadzētu lietot.

Neviena partija nav bez trūkumiem (ja trūkumu nav, tagad programmā ir tikai frāzes un tukšums), neviena partija vai persona nav tāda, par kuru es degu; bet, izskatot «Vienotības» programmu, redzu, ka viņu iecerēs ir ļoti daudz laba, turklāt daļa no viņiem ir pataloģiski godīga. Es pilnībā uzticos šiem cilvēkiem, esmu pārliecināta, ka viņi savus vaigus nenobaro ar negodīgi iegūtiem līdzekļiem. Bet nekas jau nav akmenī iecirsts!… Lai gan – diemžēl man nav daudz iespēju viedokli mainīt, jo neredzu nevienu citu spēku, kam varētu uzticēties.

– Šobrīd ir populāri teikt, ka jābalso par sīkajiem, jaunajiem, nezināmajiem.

– Nē! Es tomēr uzskatu, ka ir jābūt kaut kādam noteiktam laikam periodam, kad cilvēks iemācās strādāt. Šobrīd ir vajadzīgi cilvēki, kas prot to druvu nokopt. Vērtējot to pašu Kamparu… Sākumā viņš man šķita tikai maza uzņēmuma vadītājs, bet šobrīd liekas, ka viņam šī pieredze ir.

– Vai, jūsuprāt, iešana balsot var kaut ko ietekmēt? Nereti taču var dzirdēt atrunāšanos par tiem pašiem vēžiem un tajās pašās kulītēs.

– Jā, noteikti, varam ietekmēt! Ja tās pašas kulītes tas pats vēzis redz, ka viņam ir tik daudz procentu pret… Zināt, šie mīnusi ir nepatīkami. Un dažkārt viens otrs ir spiests aiziet, jo netiek Saeimā. Ja tur netiek kaut desmit, tad tas jau ir daudz. Ūdens ar pilienu taču arī grauž akmeni, vai ne? Šobrīd iešana balsot ir mūsu iespēja ietekmēt lietu virzību!

Sveiciens Skolotāju dienā, jeb partiju piedāvājums izglītībā

G. Aumale:

– Es pavisam konkrēti runāšu par izglītību, kurā nedaudz orientējos.

«Saskaņas centrs» gan neko par izglītību konkrēti, reāli nav runājis (un tas mani biedē), bet izglītība ir viņu prioritāte. Ja es zinu, ka tā ir viņu prioritāte, tad skaidrs, ka tūdaļ pacelsies divu valodu jautājums. Trakākais, kas var būt, ja mēs atkāpsimies no tā, ko šobrīd esam sasnieguši… Uz mūsu skolu atnāk ļoti daudz labu krievu tautības bērnu, taču nav nekādu barjeru starp tautībām. Tikko nemitīgi tiek atgādināts, ka tu esi uščemļonnij (apspiestais), tā autsaidera komplekss rada agresiju. Un viss. Lūk, tas mani biedē.

«Par labu Latviju» solījumi cilvēkam no malas izklausās ļoti jauki. Piemēram, ka nav jāpērk dažādas mācību grāmatas, ka ir noteikta viena mācību grāmata visiem. Cik jauki! Visa Latvija vienā laikā mācās vienu tēmu visos priekšmetos! Bet… vai tad ne no tā mēs bēgām? Turklāt ir ļoti dažādi skolēni, ir ļoti dažādi pedagogi, dažādas ģimenes. Manuprāt, korekta viedokļu daudzveidība ir tā, kas mūs mācīs diskutēt, nevis strīdēties. Domāju, ka bieži vien skolu budžeti tiek izlietoti nepārdomāti. Piemēram, ir Rīgas skolas, kur visi bērni masveidā pērk visas mācību grāmatas. Tā nevarētu būt! Mūsu skolā bērni pērk tikai vienu angļu valodas grāmatu, jo tajā ir pašam jāraksta iekšā.

Jā, laiks pirms vēlēšanām ir gana auglīgs, jo katrs nupat ir pircis tās grāmatas. Piemēram, ir nopircis vienu, bet izrādās, ka skolā tā neder. Taču MK noteikumi paredz, ka vismaz divas nedēļas pirms iepriekšējā mācību gada beigām skolai ir jāpaziņo, kādas grāmatas jāpērk. Tas ir skolu nepadarītais darbs, bet politiķi to var labi izmantot.

Vēl viņi teic, ka skolotājam vajadzētu kļūt par mentoru, par konsultantu, ceļa rādītāju un vadzvaigzni. Tas ir ļoti skaisti un pilnīgi pareizi, un lielai daļai skolotāju tas arī patīk. Bet mums ir jāskatās, kāds skolēns sēž klasē. Vienam vecāki ir ārzemēs, otram tie aizdzērušies, trešajam izšķīrušies, ceturtajam varmākas, un tikai katrs piektais vispār ir spējīgs pakontrolēt savu bērnu. Citi strādā divos vai trijos darbos. Es nevaru būt vadzvaigzne vai mentors; man ir jābūt mammas vietā, reizēm jāspiež bērni mācīties (protams, ievērojot ētikas normas un situācijas, kurās nevajag iejaukties).

Tāpat «Par labu Latviju» spriež, ka skolotājam pilnībā būtu jāorientējas darbam ar modernajām tehnoloģijām. Domāju, ka ar šādu saukli ir drusku noniecināts skolotājs. Un – normālā skolā tādas tehnoloģijas jau ir, bet būs skolas, kurās finansiālu apsvērumu dēļ tās nevarēs izmantot vai atjaunot. Ne jau Šķēle un pārējie iedos tam naudu! Pasludināt to par grandiozu ideju… Tā ir jau novecojusi ideja; un – tā ir ideja tikai turīgajiem.

Ir jāpajautā, vai tās tehnoloģijas vienmēr ir vajadzīgas. Cik lietderīgi izmantot modernās tehnoloģijas? Kurā brīdī tās pārvēršas par spēli un prieka avotu ("Re, kāda smuka bilde sanāca!")? Un kurā mirklī tas ir mācību līdzeklis? Šie samēri ir jāievēro. Vienu otru reizi krīta un tāfeles metode būs vairāk vietā nekā modernā tehnoloģija, jo no psiholoģijas mēs zinām, ka arī rokai ir atmiņa (ar ko tad tos špikerus raksta, ja ne ar roku?).

«Visu Latvijai!» – TB/LLNK programmā atsevišķas lietas man kā izglītības iestādes vadītājam un skolotājam nepatīk. Piemēram, par valodām, kas būtu jāmāca. Es kā mamma dotu savu bērnu skolā, kur var iemācīties krievu valodu, jo kaimiņi krievvalodīgie būs tepat, daudz viņu būs vienmēr un, pats būtiskākais, krievu valoda ir bagāta un skaista, tajā ir brīnišķīga literatūra. Novērsties no visa, kas saistīts ar krievu valodu, ir provinciālisms.

Par Latvijas vēstures mācīšanu… Jāteic, ka tiek kulti ūdeņi, turklāt ļoti skaisti. Ir dabiski, ka Zīles partija mudina Latvijas vēsturi mācīt atsevišķi, taču mūsu skolēniem pārmet tieši to, ka viņi neprot savas zināšanas izmantot kontekstā ar pasauli, ka viņiem nav šīs horizontālās dimensijas. Ir vēsture, literatūra, fizika, ķīmija, bet… tiklīdz vienā stundā ir jālieto visas iegūtās zināšanas, viņi ir nevarīgi, jo nav raduši. Ja esam to konstatējuši, kāpēc mums par to ir jācīnās? Pieļauju, ka humanitārās izglītības programmas klasē, ja līdzekļi atļauj, noteiktu semestri (īpaši, ja tuvojas pilngadība un vēlēšanas) varētu Latvijas vēsturi mācīt padziļināti. Tas ir būtiski arī citas valodas skolēniem.

«Vienotības» programmā es nepiekrītu apgalvojumam, ka obligāta ir vispārējā vidējā vai arodizglītība. Tas, protams, ļoti fascinē cilvēkus. Mēs esam piedzīvojuši to laiku, kad mūs spieda, stiepa un spaidīja uz vidējo izglītību. Es piekrītu, ja citas inteliģences cilvēks, kurš slikti mācās, aiziet pēc vidusskolas, nevis pēc devītās klases un paliek bez tālākās izglītības. Bet es nepiekrītu formulējumam "obligāts". Jo – nenoliedzami tas izraisīs izglītības kvalitātes kritumu un, otrkārt, nevar taču visi būt priekšnieki vai vietnieki! Ir jābūt arī kādam, kas mūsu tehnikas laikmetā raks grāvi. Tas varbūt skan ciniski, bet kādam tas ir jādara!

Domāju, ka «Vienotība» par maz savā programmā runā par elastību savu principu pārskatīšanā kardinālos jautājumos. Piemēram, patlaban "nauda seko skolēnam". Par laimi (vai diemžēl), šī sistēma sakrita ar ekonomisko pagrimumu. «Vienotība» bija pie varas, tātad varēja kaut ko apturēt. Kaut arī es pilnībā piekrītu, ka mazās skolas nedrīkst iznīcināt, es nepiekrītu, ka šīm mazajām skolām ir jāpastāv uz lielo skolu pedagogu algu rēķina. Šī politika būtībā ir pareiza, bet jāņem vērā, ka atsevišķās situācijās pareizas lietas nevar realizēt. Diemžēl politiķim gadās nesaprast realitāti, jo viņš "nav iekšā" konkrētā situācijā.

Reiz Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas (LIVA) sanāksmē uzstājās mūsu kolēģis, kurš patlaban ir Saeimā. Diskutējām par to, kā mums atrast saikni ar viņiem. Un mūsu kolēģis, kurš četrus gadus nosēdējis deputāta krēslā, atnāca ar tādu no Eiropas augstumiem sagatavotu priekšnesumu, ka mēs, mutes pavēruši, skatījāmies un domājām, vai tas vispār ir viņš! Tukli vaigi, ļoti labs uzvalciņš… Un mēs sapratām, ka viņš absolūti vairs neiedziļinās tajās divdesmit latu piemaksās…