Ārlietu ministrijā 11. novembrī atklāja izstādi, kas veltīta Latvijas pirmajam ārlietu ministram Zigfrīdam Annai Meierovicam un valsts izveides pirmsākumiem. Izstādes atklāšanā līdz ar Z. A. Meierovica radiniekiem, ārlietu ministra Māra Riekstiņa aicināta, piedalījās arī sēmeniece Milda Goste. Kundzi, kas visos laikos ir uzcītīgi kopusi Z. A. Meierovica bojā ejas un piemiņas vietu Brizulē. Nu par mūža sirdsdarbu M. Gostei pasniegts Ārlietu ministrijas Atzinības raksts.

Svēts pienākums kopš skolas laikiem

Milda Goste dzimusi 1922. gadā un par traģiskajiem notikumiem, kas 1925. gadā norisinājās uz Brizules-Sēmes ceļa un kuros bojā gāja Latvijas pirmais ārlietu ministrs, zinājusi jau kopš agras bērnības. Kad Milda sāka mācīties skolā, skolotājs Grosmanis aizvien vedis bērnus kopt piemiņas vietu. "Un tā nu man tas ir kā svēts pienākums kopš skolas laikiem," par savu apņemšanos saka Mildas kundze, kura nu jau ir nosvinējusi savu 85. dzimšanas dienu un dzīvo kādreizējā, vecajā Brizules skolas ēkā. Viņasprāt, tagad skolā vajadzētu vairāk uzmanības pievērst bērnu un jauniešu patriotiskajai audzināšanai, kaut vai tā, kā tas bijis skolotāja Grosmaņa laikā.

Dzīvē gūtais rūdījums

Pašlaik sirmā kundze priecājas par saviem mazbērniem un mazmazdēliņu. Taču jaunības dienās viņai nācies piedzīvot daudz smagu pārbaudījumu, kas devis pamatīgu dzīves rūdījumu. Jau no četrpadsmit gadu vecuma Milda sešus gadus devās vasarās strādāt pie saimniekiem. Līgšanas vieta esot bijusi Tukumā, otrā stāvā ēkā Brīvības laukumā, kur visus laikus atrodas grāmatnīca. Strādāts gan Strutelē, gan Vānē, gan Dzirciemā un Kandavā. Kara gados vācieši piespieduši vietējos iedzīvotājus (arī Mildu) doties uz Cērksti rakt tankgrāvjus un vēl citos darbos. Taču par to strādniekus labi ēdinājuši, un no vācu karavīriem nesot bijis jābaidās, ko gan nevarēja teikt par sarkanarmiešiem. "Es braucu ar zirgu no Tukuma mājās. Kad krievi ienāca, ja kur vajadzēja braukt, pase bija jāņem līdzi. Satieku krievu karavīrus, viņi prasa pasi. Es ar vienu roku dodu pasi, ar otru turu grožus. Viņš saka, ka man jānāk līdzi. Domāju, līdzi jau gan neiešu. Skaidri redzu, ka tas virsnieks ir piedzēries. Bet karavīrs, kas bija viņam līdzās, nebija dzēris, viņš saka, lai tas virsnieks liekas mierā un lai es braucu. Es ar vienu roku izrāvu pasi tam virsniekam no rokām, ar otru roku uzsitu zirgam, un tā laimējās izmukt. Kad paskatījos atpakaļ, krievu virsnieks bija lielu dunci izcēlis gaisā vicinājās no muguras," pēc kara piedzīvoto atceras Mildas kundze.

Lai var mierīgi gulēt

Viņas vīrs Konstantīns Gosts bija mežsaimniecības inženieris. Viņš bija iesaukts 19. divīzijā. Laikam jau kāds no vietējiem iedzīvotājiem ar sūdzēšanos gribēja nopelnīt, tāpēc Konstantīnam okupācijas valdība piesprieda 25 gadus Vorkutā. Mildas kundze bija uzņēmīga un aizbrauca pie vīra uz Vorkutu ciemos: "Saulīti varēja ieraudzīt tikai jūnijā un jūlijā, sniegs – 2 m dziļumā, sasalis tā, ka cilvēks var iet sniegam pa virsu. Tur bija brieži skaistiem ragiem, veikaliņš, kurā bija Rīgā ražotās preces un kurā notiesātie nedrīkstēja iepirkties," atceras Mildas kundze. Šis laiks bija izmisuma pilns, jo nekas jau neliecināja, ka gūstekņi kādreiz atgriezīsies mājās. Tomēr laimīgā kārtā nomira Staļins, un pēc četriem Vorkutā pavadītajiem gadiem Konstantīns varēja atgriezties. Taču arī te, ja nevēlējies sadarboties ar pastāvošo varu, no piedāvājuma strādāt par direktoru nācās atteikties. Sākumā vīru pazemināja par mežsargu, vēlāk strādāja par atsveķotāju. "Nospriedām, ka labāk, lai ir dzīvot grūtāk, taču vismaz naktīs varam mierīgi gulēt, zinot, ka neesam nevienam pāri nodarījuši," tā Milda Goste. Konstantīns pēc Vorkutā pavadītajiem gadiem bija zaudējis veselību un līdz sirmam vecumam nenodzīvoja.

Bet Mildas kundze viena izaudzināja meitu, Brizules skolā strādāja par apkopēju un aizvien sakopa arī Z. Meierovica piemiņas vietu. Un tolaik nebija jau tā, ka to brīvi varēja darīt. Okupācijas laikā pieminekli iestūma mežā, lai no ceļa to neredzētu. Pēc kādiem gadiem Sēmes skolotājs Jānis Zommers kopā ar kolēģiem noorganizēja tā novietošanu traģisko notikumu vietā un piemiņas vietas sakārtošanu.

Paši savas barikādes

Bet Milda Goste šo vietu rūpīgi kopusi visa mūža garumā. Arī tad, kad skaidri zināja, ka kāds komunistu aktīvists cenšas šo vietu novērot un kopēju atklāt. Bet, tā kā Mildas kundze viņu pazina, tad noskatījās laiku un devās pie pieminekļa, kad vaktētājs bija aizgājis pusdienās. "Man bija svarīgi šeit atnākt vai atbraukt ar velosipēdu arī tad, kad norisinājās Atmodas notikumi. Uz Rīgu no šejienes aizbraukt bija pārāk tālu, es paņēmu pašas audzētos ziedus, svecītes un devos pie pieminekļa," saka Mildas kundze. Šodien pieminekļa sakopšanā Mildai Gostei radušies palīgi – tie ir tuvākie kaimiņi.