Šo gadu rajona diabēta slimnieki sagaidīja ar satraucošu ziņu par to, ka līdz 10% paaugstināts līdzmaksājums kontroles testiem un insulīnam. Biedrības pilnsapulcē tika parakstīta protesta vēstule valdībai, taču par laimi paaugstinātās cenas aptieku Zāļu reģistrā izrādījās ierēdņu kļūda. Diemžēl šī nav vienīgā lieta, par ko jāsatraucas diabētiķiem – lai gan biedrībai ierādītas divas mājīgas istabiņas bijušajās Unibankas telpās Talsu ielā 4 un poliklīnikā darbosies Diabēta slimnieku informācijas centrs, taču citas aktivitātes lielā mērā atkarīgas no pašvaldību atbalsta, kas pagaidām atbildi nav devušas.

Par to, kas sasniegts un ko iecerēts šogad īstenot, vairāk pastāstīja Tukuma reģionālās biedrības valdes priekšsēdētāja Rasa Hohmanne; sarunā piedalījās arī jaunievēlētās valdes locekles Agra Pētersone un Inga Žurevska.

Masāžas vanna – Tukuma pensionāriem

R. Hohmanne:

– Pagājušais gads bija grūts tādā ziņā, ka biedrība reorganizējās un es faktiski paliku viena darbā; nebija tik vienkārši savienot visus pienākumus – sekot tam, kas notiek ūdens procedūru kabinetā un vienlaikus konsultēt cilvēkus. Šajā ziņā šogad ir vieglāk, jo biedrības valde papildinājusies ar diviem cilvēkiem un man ir brīnišķīgs palīgs – Lidija Galveniece no Tumes pagasta. Ja mums būtu vairāk šādu cilvēku, tad, pat neraugoties uz finansiālām grūtībām, sabiedrība būtu laimīgāka.

Man ir liels prieks par to, ka viss ir noticis, kā noticis. Protams, dzīve kļūst dārgāka un esmu laimīga, ka man ienāca prātā atbrīvot poliklīnikā šos divus svarīgos kabinetus – vienu aptiekas noliktavai; tik maz cilvēku apmeklēja ūdens procedūras, ka sapratu – nav jēgas vilkt tālāk šo kaķi aiz astes. Aptieka mums nāk pretī ar savu projektu, mēs – atvēlam telpas, un visi ir apmierināti. Ūdens procedūru iekārtas nodosim pensionāru biedrībai. Šobrīd iekārtas ir iepakotas, novietotas noliktavā un gaida, kad tiks izmantotas. Ceram, ka arī diabēta slimnieki tās varēs izmantot.

Labās iespējas

No finansiālā viedokļa pērn burvīgi realizējām jaunu projektu – Eiroaptieka diabēta slimniekiem deva ievērojamas atlaides (insulīna slimnieki ietaupīja pat līdz Ls 70 gadā), un augustā uzsākām līdzīgu projektu ar vietējo aptieku; tas palīdzēja arī pilnveidot diabēta slimnieku reģistru. Šis projekts pilnīgi droši darbosies arī šogad, tikai katram diabēta slimniekam biedrībā no jauna jāapzīmogo atlaižu karte un jānokārto saistības ar biedrību (jāsamaksā biedra nauda). Šī naudiņa ir kā līdzfinansējums, ko varam uzrādīt, kad pašvaldības (vairāk gan Tukuma pilsētas dome) dod finansējumu kādam projektam. Tukuma pilsētas dome jau no biedrības sākumiem ir mūsu lielākais atbalstītājs. Par to, ka jau otro gadu poliklīnikā darbojas Diabēta informācijas centrs, varam pateikties tikai pašvaldībām. Poliklīnikā būšu katru darba dienu no 9.00 līdz 14.00; trešdienās – līdz 17.00. Savukārt biedrības telpās Talsu ielā būs dežurants – tirgus dienās no 8.30 līdz 13.00, taču šos laikus vēl precizēsim. Jaunās telpas ir plašākas nekā poliklīnikā, tāpēc ceram, ka šeit cilvēki jutīsies brīvāk, varēsim vairāk rīkot dažādas sanākšanas. Ikviens diabēta slimnieks, atbraucis uz tirgu vai kārtot darīšanas pilsētā, varēs šeit nolikt mantas un atpūsties; mums ir arī virtuvīte, kur tēju uzvārīt.

Nākošais, ko esmu izsapņojusi – ceru, ka biedrība varēs iegādāties modernāku datoru ar interneta pieslēgumu un cilvēki varēs to izmantot – kaut vai bankas rēķinu nokārtošanai; mēs būtu gatavi apmācīt, kā tas darāms. Ļoti labs pakalpojums ir arī iespēja izmantot biedrības transportu – mēs organizēti vedam cilvēkus gan pie speciālistiem Rīgā, gan uz dažādiem pasākumiem. Jāņem vērā, ka lielākā daļa biedrības biedru ir vecumā pēc 60 gadiem – nereti pēc acu lāzeroperācijas nevar paši sēsties pie auto stūres, tālab drošāk izmantot biedrības transportu. Mēs katru aizvedam līdz ārsta durvīm un uzraugām, lai viss būtu kārtībā.

Nemainīsi glikometru – maksāsi dārgāk

Šogad esam panākuši, ka varēsim diabēta slimniekiem glikometrus pārdot bez tirdzniecības uzcenojuma. Aptiekās parasti ir rinda un tur neviens nepamāca, kā rīkoties ar šiem aparātiem – Informācijas centrā iespējams tos iegādāties lētāk un noskaidrot visas neskaidrības par lietošanu; vecajiem «Precision» aparātiem Latvijā vairs nav kontroles testiņu – tos biedrībā var nomainīt pret jauniem pilnīgi bez maksas.

Līdz šim par insulīnu nebija jāmaksā, bet bija tā saucamās referentās cenas par noteiktām zālēm; piemēram, ja valsts apmaksā kaut kādas konkrētas tabletes, bet ārsts domā, ka cilvēkam vajadzētu mazliet labākas, tad starpību sedz slimnieks pats. Tagad ir līdzīgi – valsts noslēgusi līgumu ar kaut kādu kontroles aparātu piegādātājfirmu, kas piedāvā par Ls 2 lētākus kontroles testus. Ko tas nozīmē? Vai nu visiem diabēta slimniekiem jāmaina esošie glikometri (kas joprojām labi un precīzi strādā) pret citu – lētāku – bet, kur teikts, ka nākamgad atkal nebūs citi, vai arī pati firma pazudīs, kā tas jau piedzīvots?… Bet tāpēc, ka valsts konkursā uzvarējusi firma ar lētākiem testiem, tad, ja vēlos veco glikometra modeli paturēt, man pašam šī starpība jāpiemaksā. Tas attiecas arī uz bērniem – ja agrāk bērniem bija simtprocentīgi apmaksāti kontroles testi, tad tagad starpība jāsedz mammai. Ja dakterītis izraksta divus iepakojums, tad attiecīgi tie būs Ls 6 mēnesī. Labi, ja mamma strādā un ģimenē ir naudiņa, bet, ko iesākt bezdarbniekam – tātad viņš nevar paškontroli veikt! Tieši tāpēc liels atspaids ir mūsu projekts ar aptieku, kas dod iespēju izmantot dažādas atlaides, bet bērniem nav jāmaksā nekas.

Ietaupīt uz veselības rēķina nebūs lētāk

– Pērn cerējām, ka izbraukumu uz pagastiem būs vairāk, taču vasarā rīkojām semināru pagastu pārstāvjiem ar dalībmaksu Ls 50 (Kandava atteicās, tomēr no Kandavas novada bija divi cilvēki, un mēs panācām, ka viņu dalību apmaksāja farmācijas firmas), un pēc tam pagasti lika saprast, ka naudiņas trūkst; tā, piemēram, bija plānots uz Pūri rīkot divus braucienus ar speciālistu lekcijām par diabēta pašaprūpi, taču pagasta sociālā darbiniece no padomes vadītāja "nodeva sveicienu" – nebraukt, jo neesot naudas (mums tomēr jārēķinās ar transporta izmaksām). Oktobrī es izsūtīju rajona pašvaldībām mūsu sadarbības projektiņu – šobrīd jau janvāra vidus, taču joprojām neesmu saņēmusi atbildi ne no viena pagasta… Izņēmums ir Tukuma pilsēta un Engures pagasts (šajā pagastā ir 49 diabēta slimnieki – tas ir daudz, un pagasts novērtē mūsu pakalpojumus). Ar nožēlu jāsaka, ka Lapmežciems mums nav samaksājis teju Ls 400 par divu gadu laikā sniegtajiem pakalpojumiem un nebūt neliekas traucēties… Ir vēl daži pagasti, kam pieļauju – pērn naudiņa iztērējās, taču ceru, ka šī gada sākumā savus parādus nomaksās. Es jau varu pagaidīt, taču Ieņēmumu dienests negaida – viņi rēķina soda procentus! Vienīgie regulārie ienākumi ir no Tukuma pilsētas, bet citādi jāgaida, kura pašvaldība mūs atcerēsies… Mēs Kandavas novadam nemaz nerakstām rēķinus, jo saprotam, ka nav vērts tērēt savu laiku un nervus – tāpat nekādas atsaucības nebūs, taču viņiem vajadzētu saprast, ka biedrības pakalpojumus labprāt izmanto arī viņu cilvēki; tik pamatīgas atlaižu un pakalpojumu programmas, kādu piedāvājam, nav nevienā citā rajonā valstī. Vai pašvaldībai neizmaksās dārgāk, ja cilvēks savas nezināšanas pēc zaudēs redzi? Šāds cilvēks nāks uz pašvaldību pēc pabalsta ne vienreiz vien, jo par pensiju komplikāciju novēršanai zāles nenopirksi.

Tas, ka šī palīdzība cilvēkiem ir vajadzīga, liecina 2008. gada 1. janvāra dati, kad rajonā bija reģistrēti 1428 diabēta slimnieki; man personiski pazīstami 629.

Ventspils rajonā, kur ir līdzīgs diabēta slimnieku skaits, biedrībā iestājušies tikai 39… Pērn, pateicoties mūsu aptieku atlaižu projektam, biedrībā papildus iestājās 231 diabēta slimnieks! Pārējie, iespējams, nav informēti par mūsu atbalsta programmu – ne visi ģimenes ārsti par šādu iespēju pastāsta. Ne visi novērtē, kādas briesmas slēpj pat šķietami nenozīmīga cukura līmeņa paaugstināšanās, taču varu pastāstīt kādu gadījumu: viena kundzīte, ko apmeklēju ķirurģijas nodaļā, tā arī pateica – dakteris teicis, ka 8 nav nekāds vērā ņemams cukura līmenis; pēc tam viņai kājas īkšķī sākās iekaisums – amputēja īkšķi; pēc tam sāka špricēt insulīnu, bet vajadzēja amputēt arī kāju, un pēc diviem trim gadiem šī cilvēka vairs nebija… Šobrīd zinātne ir gājusi uz priekšu – ir iespējams noskaidrot tā saucamo vidējo glikozēto cukuru; diabēta slimnieka ārstam to vajadzētu noteikt reizi trijos mēnešos, taču ļoti daudziem cilvēkiem ārsts šo analīzi veic labi, ja reizi gadā. Mums nav tiesību apspriest ārsta darbu, bet ir tiesības pateikt diabēta slimniekam – tas ir tavās interesēs zināt šo vidējo cukura līmeni. Tāpat katra diabēta slimnieka goda lieta būtu vismaz reizi divos gados satikties ar endokrinologu. Atšķirībā no ģimenes ārsta šis dakteris paskatīsies, kāda ir pēdas jūtība (ir speciāls kamertonis, ko daktere piesit pie galda un tad pieliek pie pēdiņas), taču pie ģimenes ārstu durvīm nereti ir tādas rindas, ka pat par elementāru asinsspiediena mērīšanu nevar būt runa! Liela laime, ja neesi slims!

Nobeigumā gribu pateikt, ka biedrībā joprojām glabājas nūjošanas inventārs un vasarā mēs cītīgi atsāksim soļošanu; varbūt, pat rīkosim sacensības. Darbs iet tikai plašumā.