Reiz sen senos laikos kādā ciemā dzīvoja vecītis zootehniķis – zobenrijējs. Par zootehniķi viņš kļuva tāpēc, ka prata labi meistarot trušu būrus, bet ar asu rīku (ne tikai zobenu) rīšanu aizrāvās tāpēc, ka reiz viņu pa arumiem izdancināja bullis Jāzeps. Večuks ļiku ļeku prom, bet no Jāzepa neaizbēgsi – tas tik piespiež ar plato pieri bēgli zemei un kviec (balss Jāzepam bija smalka):
– Paskaties sejā, gļēvuli!
Nu, kad reizes trīsas šitā uzbrēkts, večuks, ko patiesībā sauca par Krisnolānu Piesi, ieskatījās Jāzepa baisajā purnā. Bet seja Krisnolānam, kā jau vecim klājas – ar mazām ačelēm, pinkainu bārzdu un degunu bietes sārtumā un apmēros. Jāzeps tik pretīgu medījumu sen nebija redzējis, tālab rīkojās, kā vērši rīkojas katrā brīvā brīsniņā – dūra vispirms ar kreiso ragu, tad – ar labo. A ko Krisnolāns – tik šausmās ieplēta acis; žoklis pats atkārās. Un, skat, nebija ne vainas – izbadījās Jāzeps, kā nu mācēdams, i pat vecmāmiņas ierādīto viltīgo puspagrieziena iemetiena dūrienu izmēģināja, bet večuks tik vāļājās arumos un kārstīja muti. Lieki piebilst – Jāzeps aiz niknuma bija jau tā kā drusku zaudējis prātu – dur kā durdams, ragi kā glumā zābakā iemaucās (Nē, siekalainā zābakā, – Krisnolāns precizēja). Tas vairs nebija paciešams! Jāzeps darīja pēdējo, ko bullis var atļauties – spēra guļošam, taču arī kāja pazuda glumajā zābakā. Bet Krisnolāns sāka smaidīt, – kad bullis ieskrējās, lai dotu pēdējo visiznīcinošāko no iznīcinošajiem triecieniem, viņš tikai ieplēta muti. Un notika neticamais – kā skrējis, tā pazuda Jāzeps Krisnolāna rīklē. Lai nu večuks piepampa kā milzu bute un nejaudāja lāgā pakustēt, taču nu viņš bija stāvokļa noteicējs.
– Vai tu zini – manas kuņģa sulas ir ieinteresējušās par treknu bulli, – viņš uzvaroši iekurkstējās.
– Labi jau labi, es tikai pajokoju. Laid nu mani ārā, kā tevi tur sauc, – atkurkstēja pretī vēders.
Bet večuks sāka justies aizvien labāk:
– Nē, – viņš teica, – es prātoju, ka varētu vēl kaut ko aprīt! Varbūt šos te dārza rīkus – dakšu, kapli un izkapti?
Te nu viņa vēders iekviecās kā vesels cūku bars reizē:
– To tik nēēē! Nevajag man dakšu, kapli un izkapti!!! Es būšu labs! Es sargāšu tavus tīrumus, es apstrādāšu tavus tīrumus! Es, es…
– Un nezāles arī ravēsi! – večuks stingrā balsī noteica.
– Jā, – pēc ilgāka pārdomu brīža pavisam vājā balsī noteica Jāzeps.
Un darījums bija noslēgts. Kopš tā laika Krisnolāna zemes pleķītim bija uzradies varens apsaimniekotājs, kas strādāja divtik cītīgi, kad vien večuks nožāvājās, toties par Krisnolānu ciemā izplatījās runas, ka viņš esot nepārspējams rīma. Lai kā arī nebūtu, Krisnolāns Piesis nolēma šo savu talantu izkopt.